Paņēmu bibliotēkā Gunara Janovska kopoto rakstu otro sējumu, kura saturs ir īpaši autobiogrāfisks. Protams, Janovskis vispār daudz rakstīja, iedvesmojoties no paša pieredzētā, bet "Kur sunim vieta" pat viņa daiļrades kontekstā šķiet īpaši pietuvināts realitātei. Grāmatas pirmo daļu veido pieredzētais laika posmā no Molotova-Rībentropa pakta noslēgšanas līdz brīdim, kad vienu okupācijas varu jau ir nomainījusi otra, šī teksta nosaukums ir "Stāsti par krievu laiku". Par pašu vācu laiku šajā grāmatā nekas neparādās (par to Janovskis, lai arī ne autobiogrāfiskā veidā, bet no pieredzētā iespaidojoties, rakstīja "Pilsētā pie upes"), bet grāmatas otrās daļas ar nosaukumu "Stāsti par dzīvniekiem, cilvēkiem un lopiem" darbība risinās jau trimdā - sākumā Vācijā, tad Anglijā, pamatā fokusējoties uz laiku, kad Janovskis Anglijā bija fermeris.

Jā, tāds dzīves periods Janovskim bija - kamēr viņa sieva Anglijā varēja strādāt savā profesijā kā zobārste, pašam Gunaram šajā ziņā tik viegli negāja - un nav arī skaidrs, vai viņam maz bija vēlme, lai ietu viegli, vismaz tas, kā viņš atveido savus trimdas varoņus romānā "Sōla" un tā turpinājumā, liek domāt, ka Janovskis drīzāk uzskatīja, ka trimdiniekam neklājas sevišķi iedzīvoties un izsisties, jo šādā veidā viņš it kā pārstāj būt trimdā, un šādu pieeju var saprast. Tiesa, "Stāsti par dzīvniekiem, cilvēkiem un lopiem" nav sevišķi moralizējoši, bet lielākoties visai sadzīviskā veidā ataino lauku dzīves ikdienu, veiksmīgākus un mazāk veiksmīgus pasākumus lopkopībām, un itin daudz - pārdzīvojumus ar suņiem, pēdējie brīžam ir itin smagi, vismaz man kā "suņu cilvēkam". Un tam pa vidu reizēm uzpeld arī tas, kā pašam Janovskim neizdodas (vismaz tik ātri, kā gribētos) kļūt par atzītu trimdas literātu, jo, kā vēsta Janovskis - atbilstoši kritiķiem un redaktoriem, četri trimdas rakstnieki latvieši jau ir un piektajam vietas nav.

Trešā daļa šajā stāstu krājumā (tā, šķiet, to pieņemts dēvēt) ir novele "Tumsā", kas nedz stilistiski, nedz tematiski ar pirmajām divām kopā īsti nesaistās. Tā vēsta par kādu latvieti, kas piesardzības pēc izlemj uz Londonu nebraukt ar auto, bet gan ar vilcienu, un cieš vilcienu katastrofā tunelī, un sekojošajiem pārdzīvojumiem, ilgus stundas esot iesprostotam vilcienā, ar viņam virsū uzspiestu pusaugu zēnu. Šī novele ir izteikti traģikomiska, brīžam - ļoti sadzīviska, citkārt - arī plašāk tveroša, tai skaitā par attiecībām starp angļiem un iebraucējiem, bet ne tikai.

Kopumā es teiktu - daudzveidīgi un labi, piešķir drusku plašumu līdzās citām tēmām, kas Janovska darbos iepazīta. Protams, arī te viņš, gluži kā citos savos darbos, necenšas lasītāju pārsteigt ar kādiem formas smalkumiem, Janovski raksta vienkārši, skaidri un un cilvēcīgi, un ar to man arī viņa darbi iet pie sirds. Turklāt šeit viņš reizēm atsaucas arī uz saviem literārajiem darbiem un to, kā viens vai otrs sastaptais cilvēks pārceļojis uz kādu no viņa romāniem, arī šādā ziņā saistoša lasāmviela.