Romānā "Novakare" Janovskis turpina sev raksturīgo autobiogrāfiskās tēmas lietojumu, lai atainotu trimdas latviešus, bet vienlaikus - ne gluži sevi. Grāmatas darbība risinās latviešu centrā/veco ļaužu mītnē Anglijā, kas grāmatā nosaukts par "Indrāniem", lai gan tā patiesais nosaukums ir "Straumēni", taču Janovska grāmatā no šiem diviem piedāvātajiem nosaukumu variantiem par uzvarošo kļūst Blaumaņa, nevis Virzas spalvai piederīgais. Līdz ar mainītu nama nosaukumu Janovskim droši vien arī bija drusku brīvākas rokas, rakstīt ne 100% to, ko viņš pats bija "Straumēnos" pieredzējis. Jā, pats autors arī "Straumēnos" dzīvoja no 1984. gada, līdz ar to šaubu nav, ka savas pieredzes viņš šajā romānā ielika daudz.

Atšķirībā no citiem Janovska darbiem, kam allaž raksturīgs raits sižeta plūdums, "Novakare", atbilstoši savam nosaukumam, nav darbs ar kādu izteiktu varoņu attīstības līkni, vērienīgiem notikumiem un vispār kaut ko tādu, ko būtu korekti saukt par stingru sižetu. Romāna ievads vēsta par to, kā bijusī muiža, kas iegūst "Indrānu" vārdu, tiek iegādāta, bet turpinājumā iepazīstam dažādus šī nama iemītniekus un viņu ikdienu. Ir gan centrālais personāžs - pensionēts ogļracis, kas ir pārsteidzoši turīgāks, nekā to no attiecīgā darbā strādājuša cilvēka varētu sagaidīt, taču nav tā, ka viņa dzīvē un pat iekšējā pasaulē būtu kaut kādi super nozīmīgi notikumi. Ja nu vienīgi - ir viena kundze, kas uzskata par savu pienākumu ar šo vīru apprecēties - lai viņa līdzekļi neietu zudumā, un šai kundzei ļoti nepatīk draudzīgās attiecības, kas veidojas starp veco vīru un kādu jaunkundzi, kas "Indrānos" sāk strādāt. Tiesa, starp veco vīru un jauno sievieti patiešām nekā nav - bet ja tavs plāns ir šamo apprecēt (nekas, ka viņam par to nav ne mazākās intereses), skaidrs, ka tevi šī situācija satrauks. Situācijas un personāži šajā grāmatā ir diezgan tipiski Janovska daiļradei un, manuprāt, šī grāmata nav viens no Jaunovska spožākajiem darbiem - it kā nav ne vainas, bet kaut kādas īpašas odziņas man šajā darbā pietrūkst. Pozitīvi, protams, ka Janovskis spēja līdz pat mūža nogalei saglabāt skaidru un mazliet cinisku skatījumu uz ne tikai mītnes zemes iedzīvotājiem, bet arī uz saviem tautiešiem un viņu tikumiem, bet šī nebūs viena no tām Janovska grāmatām, par ko es arī saviem līdzcilvēkiem teiktu - šo ir vērts izlasīt. Drīzāk "Novakare" ir tāds darbs, kuram patiešām ir vieta kopotajos rakstos, bet kā atsevišķu grāmatu man to pat grūti iztēloties.