Pār Trentu kāpj migla
Šis romāns ir turpinājums Janovska slavenākajam romānam "Sōla", un bibliotēkā šoreiz paņēmu izdevumu, kur abi romāni apvienoti vienā grāmatā, kas ļauj pārliecināties, ka "Pār Trentu kāpj migla" ir teju uz pusi biezāks darbs par savu priekšgājēju. (ja nu kas - ir arī trešā daļa "Balsis aiz tumsas", droši vien vajadzētu izlasīt arī to). Pēc sava igauņu drauga (lai arī grūti viņu attiecības raksturot tieši šādi, bet labāka vārda man nav) nāves Arturs Skuja atgriežas Anglijas kontinentālajā daļā (igauņa pelni gan viņam ir līdzi), nonākot pilsētā, kas te nosaukta par Lestonu. Ievērojot to, cik "sarežģīti" mēdz nomaskēt vietas savos darbos (Jēkabpils, kas pārtop par Katrīnpili "Pilsētā pie upes" - interesanti, ka šāds nosaukums pavīd arī šajā romānā, taču vismaz vienu reizi ievēroju, ka Janovskis aizmirsās un tomēr lietoja Jēkabpils vārdu), es būtu minējis, ka ar Lestonu domāta Lestera, bet tā droši vien tomēr nebūs pareizā atbilde, jo būtisks elements ir - šī pilsēta atrodas upes vārdā Trenta krastos, savukārt Trenta ir pilnīgi reāla upe, kuras tuvumā Lestera neatrodas, un reāli ar to varētu tomēr būt domāta Notingema.
Labi, lai vai kā - Artūrs Skuja ierodas Lestonā, apmetas pie latviešiem un mēģina sameklēt kautjebkādu darbu. Bet ar uzsvaru drīzāk tieši uz kaut ko nekvalificētu un slikti atalgotu, jo viņš, lai arī pats to sāk apzināties tikai romāna gaitā (cita līdzīga vīra raksturojuma iespaidā), nevēlas būt imigrants, bet saglabāt savu trimdinieka statusu - netiekties pēc materiāliem labumiem, jo krievi joprojām ir Zemgalē, kā izsakās Baigais - iespējams, pat svarīgāks šī romāna varonis nekā Artūrs Skuja. Stāsti par latviešus sadzīvi Lestonā brīžam ir uz karikatūras robežas, pat varētu teikt, ka no Janovska savu manieri daļēji varētu būt pārņēmis Vilis Lācītis, kurš arī ataino latviešus dzīvojam proletārisku dzīvi britu salās. Taču Janovskim šim, protams, visam ir virsuzdevums - būt kritiskam ne tikai pret trimdas latviešiem, kuri pārāk palaidušies kūtrumā un tieksmē pēc materiāliem labumiem, bet arī Rietumu pasaulē, kuru viņš acīmredzami uzskata par deģenerējušos un pilnībā savas vērtības zaudējušu. Daļēji var viņam piekrist, un daļēji viņš izklausās pēc vecūkšņa - jau "Sōlā" viņam parādījās personāžs vārdā Lens Lenijs, ar kuru viņš izsmēja rokenrolu un tā vēstnešus, bet "Pār Trentu kāpj migla" ietvaros viņa vērtējums par moderno mūziku izpaužas vēl nievājošāk un ar acīmredzamu pārākuma sajūtu. Protams, te var runāt, ka ne jau Janovskis ir kritisks, bet viņa varonis - bet tikpat labi var teikt, ka ne jau Janovskis pārmet trimdas latviešiem, ka viņi aiz plītēšanas un kora dziesmām aizmirsa to, kālab viņi vispār par trimdiniekiem bija kļuvuši.
Kopējais iespaids par šo romānu man tomēr ir tāds, ka sižetiski tas pārmērīgi ir iepriekšējā romāna atgremojums - līdzīgi kā Janovska nicinātajā rokenrolā. It kā viņš šajā romānā vairāk personības piešķīris galvenajam varonim, bet patiesībā šis varonis arvien vairāk līdzinās igaunim no pirmās grāmatas, un vēl jo vairāk šim igaunim līdzinās jaunais tēls - Baigais (kurš, būdams Latviešu leģionā, saņēmis visus iespējamos apbalvojumus, turklāt ir super inteliģents cilvēks ar labu izglītību, kurš tagad apzināti izvēlējies ogļu krāvēja dzīvi un vēl komplektā ar bezpajumtnieka dzīvesveidu, jo viņš nedrīkst dzīvot labi, kamēr Latvija nav brīva). Stipri līdzīgs stāsts "Sōlas" notikumiem ir par fermu, kurā Artūrs kādu laiku strādā - arī tur ir pusaudze, ar kuru viņam veidojas tīra draudzība un arī tur ir skaista saimniece, par kuru varonim ir interese, atšķirība tikai tāda, ka šajā romānā starp viņiem arī kaut kas notiek, kamēr "Sōlā" tā nebija.
Laikabiedri Janovski slavēja par to, cik aizraujoši viņš raksta (piekrītu), kritizēja par nepietiekami izkoptu latviešu valodu (vispār to nejutu) un par pārmērīgu trimdas latviešu izsmiešanu (šis man it nemaz nesāp). Kopumā gan par šo romānu jāsaka - nav tas ne tuvu tik labs kā "Sōla". Iespējams, ja es to lasītu kā pirmo, man par šo darbu būtu labāks iespaids, bet pareizajā secībā sanāk, ka pats Janovskis jau par šo tēmu reiz bija izteicies aizraujošāk un oriģinālāk. Iespējams, ka viņam pašam šķita, ka otrajā romānā viņš tās pašas tēmas paņem dziļāk un vairāk akcentē visādas problēmas, bet šajā grāmatā tēli padevušies daudz mazāk ticami: Baigais ir daudz par viedu; Artūra tante - daudz par labu, un vēl šur tur citur uzpeld epizodes, kur man jāsaka - neticu! Līdz ar to šis romāns man vairāk šķiet kā laikmeta liecība, mazāk kā baudāms literārs darbs.
Labi, lai vai kā - Artūrs Skuja ierodas Lestonā, apmetas pie latviešiem un mēģina sameklēt kautjebkādu darbu. Bet ar uzsvaru drīzāk tieši uz kaut ko nekvalificētu un slikti atalgotu, jo viņš, lai arī pats to sāk apzināties tikai romāna gaitā (cita līdzīga vīra raksturojuma iespaidā), nevēlas būt imigrants, bet saglabāt savu trimdinieka statusu - netiekties pēc materiāliem labumiem, jo krievi joprojām ir Zemgalē, kā izsakās Baigais - iespējams, pat svarīgāks šī romāna varonis nekā Artūrs Skuja. Stāsti par latviešus sadzīvi Lestonā brīžam ir uz karikatūras robežas, pat varētu teikt, ka no Janovska savu manieri daļēji varētu būt pārņēmis Vilis Lācītis, kurš arī ataino latviešus dzīvojam proletārisku dzīvi britu salās. Taču Janovskim šim, protams, visam ir virsuzdevums - būt kritiskam ne tikai pret trimdas latviešiem, kuri pārāk palaidušies kūtrumā un tieksmē pēc materiāliem labumiem, bet arī Rietumu pasaulē, kuru viņš acīmredzami uzskata par deģenerējušos un pilnībā savas vērtības zaudējušu. Daļēji var viņam piekrist, un daļēji viņš izklausās pēc vecūkšņa - jau "Sōlā" viņam parādījās personāžs vārdā Lens Lenijs, ar kuru viņš izsmēja rokenrolu un tā vēstnešus, bet "Pār Trentu kāpj migla" ietvaros viņa vērtējums par moderno mūziku izpaužas vēl nievājošāk un ar acīmredzamu pārākuma sajūtu. Protams, te var runāt, ka ne jau Janovskis ir kritisks, bet viņa varonis - bet tikpat labi var teikt, ka ne jau Janovskis pārmet trimdas latviešiem, ka viņi aiz plītēšanas un kora dziesmām aizmirsa to, kālab viņi vispār par trimdiniekiem bija kļuvuši.
Kopējais iespaids par šo romānu man tomēr ir tāds, ka sižetiski tas pārmērīgi ir iepriekšējā romāna atgremojums - līdzīgi kā Janovska nicinātajā rokenrolā. It kā viņš šajā romānā vairāk personības piešķīris galvenajam varonim, bet patiesībā šis varonis arvien vairāk līdzinās igaunim no pirmās grāmatas, un vēl jo vairāk šim igaunim līdzinās jaunais tēls - Baigais (kurš, būdams Latviešu leģionā, saņēmis visus iespējamos apbalvojumus, turklāt ir super inteliģents cilvēks ar labu izglītību, kurš tagad apzināti izvēlējies ogļu krāvēja dzīvi un vēl komplektā ar bezpajumtnieka dzīvesveidu, jo viņš nedrīkst dzīvot labi, kamēr Latvija nav brīva). Stipri līdzīgs stāsts "Sōlas" notikumiem ir par fermu, kurā Artūrs kādu laiku strādā - arī tur ir pusaudze, ar kuru viņam veidojas tīra draudzība un arī tur ir skaista saimniece, par kuru varonim ir interese, atšķirība tikai tāda, ka šajā romānā starp viņiem arī kaut kas notiek, kamēr "Sōlā" tā nebija.
Laikabiedri Janovski slavēja par to, cik aizraujoši viņš raksta (piekrītu), kritizēja par nepietiekami izkoptu latviešu valodu (vispār to nejutu) un par pārmērīgu trimdas latviešu izsmiešanu (šis man it nemaz nesāp). Kopumā gan par šo romānu jāsaka - nav tas ne tuvu tik labs kā "Sōla". Iespējams, ja es to lasītu kā pirmo, man par šo darbu būtu labāks iespaids, bet pareizajā secībā sanāk, ka pats Janovskis jau par šo tēmu reiz bija izteicies aizraujošāk un oriģinālāk. Iespējams, ka viņam pašam šķita, ka otrajā romānā viņš tās pašas tēmas paņem dziļāk un vairāk akcentē visādas problēmas, bet šajā grāmatā tēli padevušies daudz mazāk ticami: Baigais ir daudz par viedu; Artūra tante - daudz par labu, un vēl šur tur citur uzpeld epizodes, kur man jāsaka - neticu! Līdz ar to šis romāns man vairāk šķiet kā laikmeta liecība, mazāk kā baudāms literārs darbs.
2024-06-01
comments powered by Disqus