Pilsēta pie upes
Tā ir sanācis, ka joprojām neesmu noskatījies Viestura Kairiša filmu, kas tapusi pēc šīs grāmatas motīviem (negribu to saukt par ekranizāciju, ko Kairišs darbību tomēr pārnesis no Jēkabpils uz dziļu Latgali, kas šo to noteikti izmainījis darba noskaņā), bet tagad esmu saņēmies vismaz izlasīt pašu grāmatu. Te uzreiz varu piebilst, ka tieši konkrētā darbības vieta šajā gadījumā man ir būtiska - Krustpilī bija dzimis mans vectēvs, un Kaķīšu mežā, kurā noslepkavoja Krustpils ebrejus, nošāva arī, piemēram, mana ceturtās pakāpes brālēna tanti (šķiet, ka nekādi Rivošu dzimtas pārstāvji Krustpilī uz to laiku vairs atlikuši nebija, viņu vairumu likvidēja tepat Rīgā vai Pierīgā). Līdz ar to atsevišķos jautājumos mans skatījums uz grāmatā aprakstītajiem procesiem varētu mazliet atšķirties no Janovska aprakstītā (no grāmatas var nojaust, ka latviešu iesaiste Jēkabpils un Krustpils ebreju iznīcināšanā bijusi minimāla, viss tīri vācu rokām darīts, kamēr vietējie pat ar ebreju māju izlaupīšanu neaizrāvās, to darīja netālās krievu sādžas iedzīvotāji). Un tomēr man jāatzīst, ka veids, kā Janovskis raksta par visu šo, ir sakarīgākais, kādu es latviešu autoru darbos esmu redzējis. Mēģināšu pamatot, kāpēc.
Te lielākais nopelns noteikti ir vecā tirgotāja Bernšteina tēlam, kura sarunās ar galveno varoni itin labi izkristalizējas tas, kālab izveidojās situācija, kuras dēļ nacistu (un viņu draugu) propaganda varēja apgalvot - ebreji valdīja komunistu gadā, tālab latviešu naids pret viņiem ir taisnīgs. Proti, kā pamato autors, pirms Latvijas neatkarības latviešus un ebrejus vienoja tas, ka viņi Krievijas impērijā bija apspiestas tautas bez savas valsts un tālab nebija nekāda pamata kaut kādiem kašķiem starp viņiem. Tikām līdz ar neatkarīgas Latvijas izveidošanu, kura (loģiski) bija latviešu valsts, ebreji joprojām palika otrās šķiras pilsoņu statusā, un viņiem, atšķirībā no citām minoritātēm, nebija savas valsts citur, kurp varētu doties (emigrācija uz Palestīnu bija diezgan sarežģīts jautājums), un Ulmaņa režīms, lai arī nebija vērsts tieši pret ebrejiem, ar visādām kampaņām iz kategorijas "pērc pie tautieša", nacionālajām kvotām augstskolās un tā tālāk bija mazliet problemātisks. Tikām, kad ienāca krievi, kuriem bija automātiska neuzticēšanās pret pamatnāciju, daļa ebreju šajā situācijā saskatīja savu iespēju. Jā, un tālāk izgāja kā izgāja. Janovska varoņi gan lielākoties ir daudz pozitīvāki par reālās pasaules iemītniekiem - ar spēju piedot, ar spēju saprast, bez ļaunuma, un tā tālāk, bet tas varbūt arī nav slikti. Un, kas arī pozitīvi - Janovskis nespecializējas plakanu ļaundaru veidošanā, viņa varoņi ir spējīgi gan mainīties, gan būt sarežģīti un, atkarībā no situācijas - labi vai ļauni.
Interesanta ir grāmatas galvenā mīlas līnija - stāsts starp galveno varoni un viņa mīļoto meiteni/sievieti, kura jau kopš viņu attiecību pirmajām dienām ir acīmredzama aprēķinātāja un situācijas izmantotāja, un varonis to apzinās, ka tā ir un ka viņa viņu vai nu nemaz nemīl vai arī tuvu tam, bet viņš ar to samierinās. Ilgstoši man šķita - vienā brīdī tur vadzis lūzīs, vai nu viņa izdarīs kaut ko tik draņķīgu, ka viņš nevarēs viņai piedot, vai arī viņa atradīs kādu labāku, bet nē, Janovskis šādu ceļu neizvēlas, un visu cieņu viņai par to, šīs attiecības viņš ataino ļoti reālistiski un ticami, atkal jau jāpiemin - lai arī tā nav idilliska mīlestība un tā nav pat diži laimīga, atšķirībā no tā, kā mīlestību/laulību atainoja Anšlavs Eglītis, Janovskis par attiecībām starp vīrieti un sievieti mācēja rakstīt, un arī šajā aspektā "Pilsētai pie upes" ir interesanti sekot.
Lielās sižeta līnijas - mainīgās varas un to, kā viens daiļkrāsotājs atkal un atkal pārkrāso šiltes gan pilsētas administrācijas iekštelpās, gan uz fasādēm, gan ielu nosaukumu plāksnes, upei tikai plūstot uz priekšu, un savā ziņā nekam nemainoties, tas arī ļoti trāpīgi, ļoti spēcīgi, un arī grāmatas ievads un beigas, kas risinās veco ļaužu pansionātā Anglijā, kādā arī pats Janovskis rakstīja šo grāmatu - tas viss ir dzīvi, tas viss ir sāpīgi, un es tam spēju noticēt. Jā, reālā pasaule bija vēl daudz baisāka, nekā Janovskis to aprakstīja, bet arī šī ir gana biedējoša, un "Pilsēta pie upes" ir viens no tiem trimdā tapušajiem romāniem, kurus vajadzētu lasīt skolās Latvijā - arī tādās, kurās galvenokārt mācās bērni, kuriem dzimtā valoda nav latviešu, jo šis ir darbs, kas daudz palīdz saprast, bet vienlaikus nekļūst pārmērīgi didaktisks un idejiski pārsātināts. Trekns pluss no manis.
Te lielākais nopelns noteikti ir vecā tirgotāja Bernšteina tēlam, kura sarunās ar galveno varoni itin labi izkristalizējas tas, kālab izveidojās situācija, kuras dēļ nacistu (un viņu draugu) propaganda varēja apgalvot - ebreji valdīja komunistu gadā, tālab latviešu naids pret viņiem ir taisnīgs. Proti, kā pamato autors, pirms Latvijas neatkarības latviešus un ebrejus vienoja tas, ka viņi Krievijas impērijā bija apspiestas tautas bez savas valsts un tālab nebija nekāda pamata kaut kādiem kašķiem starp viņiem. Tikām līdz ar neatkarīgas Latvijas izveidošanu, kura (loģiski) bija latviešu valsts, ebreji joprojām palika otrās šķiras pilsoņu statusā, un viņiem, atšķirībā no citām minoritātēm, nebija savas valsts citur, kurp varētu doties (emigrācija uz Palestīnu bija diezgan sarežģīts jautājums), un Ulmaņa režīms, lai arī nebija vērsts tieši pret ebrejiem, ar visādām kampaņām iz kategorijas "pērc pie tautieša", nacionālajām kvotām augstskolās un tā tālāk bija mazliet problemātisks. Tikām, kad ienāca krievi, kuriem bija automātiska neuzticēšanās pret pamatnāciju, daļa ebreju šajā situācijā saskatīja savu iespēju. Jā, un tālāk izgāja kā izgāja. Janovska varoņi gan lielākoties ir daudz pozitīvāki par reālās pasaules iemītniekiem - ar spēju piedot, ar spēju saprast, bez ļaunuma, un tā tālāk, bet tas varbūt arī nav slikti. Un, kas arī pozitīvi - Janovskis nespecializējas plakanu ļaundaru veidošanā, viņa varoņi ir spējīgi gan mainīties, gan būt sarežģīti un, atkarībā no situācijas - labi vai ļauni.
Interesanta ir grāmatas galvenā mīlas līnija - stāsts starp galveno varoni un viņa mīļoto meiteni/sievieti, kura jau kopš viņu attiecību pirmajām dienām ir acīmredzama aprēķinātāja un situācijas izmantotāja, un varonis to apzinās, ka tā ir un ka viņa viņu vai nu nemaz nemīl vai arī tuvu tam, bet viņš ar to samierinās. Ilgstoši man šķita - vienā brīdī tur vadzis lūzīs, vai nu viņa izdarīs kaut ko tik draņķīgu, ka viņš nevarēs viņai piedot, vai arī viņa atradīs kādu labāku, bet nē, Janovskis šādu ceļu neizvēlas, un visu cieņu viņai par to, šīs attiecības viņš ataino ļoti reālistiski un ticami, atkal jau jāpiemin - lai arī tā nav idilliska mīlestība un tā nav pat diži laimīga, atšķirībā no tā, kā mīlestību/laulību atainoja Anšlavs Eglītis, Janovskis par attiecībām starp vīrieti un sievieti mācēja rakstīt, un arī šajā aspektā "Pilsētai pie upes" ir interesanti sekot.
Lielās sižeta līnijas - mainīgās varas un to, kā viens daiļkrāsotājs atkal un atkal pārkrāso šiltes gan pilsētas administrācijas iekštelpās, gan uz fasādēm, gan ielu nosaukumu plāksnes, upei tikai plūstot uz priekšu, un savā ziņā nekam nemainoties, tas arī ļoti trāpīgi, ļoti spēcīgi, un arī grāmatas ievads un beigas, kas risinās veco ļaužu pansionātā Anglijā, kādā arī pats Janovskis rakstīja šo grāmatu - tas viss ir dzīvi, tas viss ir sāpīgi, un es tam spēju noticēt. Jā, reālā pasaule bija vēl daudz baisāka, nekā Janovskis to aprakstīja, bet arī šī ir gana biedējoša, un "Pilsēta pie upes" ir viens no tiem trimdā tapušajiem romāniem, kurus vajadzētu lasīt skolās Latvijā - arī tādās, kurās galvenokārt mācās bērni, kuriem dzimtā valoda nav latviešu, jo šis ir darbs, kas daudz palīdz saprast, bet vienlaikus nekļūst pārmērīgi didaktisks un idejiski pārsātināts. Trekns pluss no manis.
2024-04-30
comments powered by Disqus