Sōla
Gunāru Janovski uzskata par vienu no ievērojamākajiem, ja ne pašu ievērojamāko trimdas latviešu literātu. Iespējams, Anšlava Eglīša vārds ir skanīgāk, tomēr to lielā mērā veicina apstāklis, ka Eglīti pazina jau viņa Latvijā izdoto darbu dēļ, kamēr Janovska literārā darbība Latvijā īsti vēl pat uzsākusies nebija, un, jā, patiesībā jau par Anšlavu Eglīti tāpat pieņemts uzskatīt, ka savus izcilākos darbus viņš uzrakstīja vēl Rīgā, līdz ar to Janovska liktenis radniecīgāks sanāk Dzintaram Sodumam, kura talants arī uzplauka jau trimdā. Labi, kā lai arī nebūtu, tā nu ir sanācis, ka līdz šim es nevienam Janovska darbam pieķēries nebiju, un savā ziņā pat pārsteidzoši, ka viņa daiļrades iepazīšanu uzsāku ar to darbu, kura dēļ viņu arī kopumā iepazina latviešu lasītāji, proti, ar romānu "Sōla".
"Sōlas" galvenais varonis ir izbijis latviešu leģionārs, kas nu jau kaut kādus gadus mitinās Anglijā, strādā gadījuma darbus, bet nekur īsti nepieķeras un neieķeras, jo nekā jau nav tāda, kas viņu turētu. Tagad viņš ir nonācis uz kādas pavisam nelielas salas Lielbritānijā, kur mitinās vien pārsimts cilvēku un kur Artūrs atrod darbu kā palīgstārdnieks. Kvalifikācijas viņam pietiktu arī kam lielākam, bet viņam nav vēlmes pēc kaut kā tiekties, neko daudz no dzīves viņam nevajag, un vienīgo to, ko patiešām vajag, viņš zina, ka dabūt nevar - proti, atgriešanos brīvā Latvijā. Artūra pieredze ar vietējo darba kultūru pamatīgi līdzinās tai, ko daudzus gadu desmitus vēlāk aprakstīs Vilis Lācītis - proti, ka Anglijā svarīgāk par visu ir nepārstrādāties un neļaut, lai tevi lieki ekspluatē (proti, darīt absolūto minimumu). Vietējie lauķi ir tēloti kā... tipiski lauķi, kuri par lielo pasauli nezina faktiski neko un kuru intereses aprobežojas ar tradicionālo "Did you see the ludicruous diplay last night?" (proti, sarunām par futbolu). Artūrs tur nejūtas iederīgs, un radniecīgu dvēseli viņš sastop vēl viena bijušā leģionāra personā - tas ir igaunis Juhans Raudseps, par kuru gan no pusvārdiem var saprast, ka viņa pieredze karā varētu būt bijusi, teiksim, tāda, ka ar mani viņš diez vai būtu gatavs sēdēt pie viena galda, bet Janovskis šajā ziņā neiet detaļās - viņš, kur vajag, kluē un kur vajag, to nedara. Tāpat viņš lieliski ieskicē vētures cikliskumu, galvenajam varonim atceroties daudzas reizes savas dzīves laikā, kad kāds viņam jautājis: "Un ko jūs darījāt ... laikā?"
"Sōla" nav pretenciozs romāns formas ziņā - Janovska rakstības maniere ir absolūti tradicionāla, ne velti viņš ir nācis no zvejnieku tipa ļaudīm, savā ziņā viņu varētu uzskatīt par tādu kā variāciju par Vili Lāci (tikai bez sociālā konteksta, protams) vai labāk droši vien viņš sasauktos ar Latvijā palikušo Egonu Līvu - tāds skarbais vecis, kura varoņi vēzi mēģina apārstēt ar pārmērīgu ruma lietošanu. Taču smeldze romānā ir pamatīga - neiederēšanās sajūta, bezcerība par nespēju jebko ietekmēt un cīņa starp pašcieņu un dzīvniecisko. Jā, arī Artūrs Skuja gluži kā Anšlava Eglīša varoņi dzīvo diezgan aseksuālu dzīvi - bet šajā gadījumā galvenokārt tāpēc, ka viņš nespēj sev pārkāpt pāri, samierināties, ka meiča pie letes bārā ir labākais, uz ko viņš šajā dzīvē vēl var cerēt (kamēr Juhans gan savas iespējas izmanto un nemaz nekautrējas). Lai gan nē - patiesībā jau Artūrs vienkārši tēmē augstāk, un novērtē arī lielā priekšnieka meitas smaidu.
Tagad, gatavojoties dokumentēt šo romānu, uzzināju, ka pirms dažiem gadiem bijis skandāls, ka bilingvālās Rīgas skolās šo romānu devuši lasīt krievu bērniem, bet Janovskim par krieviem tajā izsakās visnotaļ nesaudzīgi. Protams, tā kā tas bija pirms 2022. gada, reakcija uz šo atgadījumu bija citāda, nekā tā būtu tagad - šobrīd es apgalvotu, ka šajā romānā (kurā cita starpā Juhans, kurš ir galvenais nesaudzīgās attieksmes paudējs, galvenokārt izsmej gļēvos latviešus) pausto, ja tev klāt iedod kontekstu, ļoti labi pat var saprast, un tas itin labi ilustrē to, kā vēsturiskos procesus redzēja latvieši, un tas vēl jo vairāk sasaucas ar to, kā pamazām šos procesus sāk beidzot redzēt arī rietumnieki, līdz ar to šobrīd šis romāns ir aktuālāks, nekā tas bija tajā pašā 2020. gadā. Ja nu gadītos, ka tu, līdzīgi man, ar Janovski savu pazīšanos vēl neuzsāki, noteikti iesaku - dari to, ir vērts!
"Sōlas" galvenais varonis ir izbijis latviešu leģionārs, kas nu jau kaut kādus gadus mitinās Anglijā, strādā gadījuma darbus, bet nekur īsti nepieķeras un neieķeras, jo nekā jau nav tāda, kas viņu turētu. Tagad viņš ir nonācis uz kādas pavisam nelielas salas Lielbritānijā, kur mitinās vien pārsimts cilvēku un kur Artūrs atrod darbu kā palīgstārdnieks. Kvalifikācijas viņam pietiktu arī kam lielākam, bet viņam nav vēlmes pēc kaut kā tiekties, neko daudz no dzīves viņam nevajag, un vienīgo to, ko patiešām vajag, viņš zina, ka dabūt nevar - proti, atgriešanos brīvā Latvijā. Artūra pieredze ar vietējo darba kultūru pamatīgi līdzinās tai, ko daudzus gadu desmitus vēlāk aprakstīs Vilis Lācītis - proti, ka Anglijā svarīgāk par visu ir nepārstrādāties un neļaut, lai tevi lieki ekspluatē (proti, darīt absolūto minimumu). Vietējie lauķi ir tēloti kā... tipiski lauķi, kuri par lielo pasauli nezina faktiski neko un kuru intereses aprobežojas ar tradicionālo "Did you see the ludicruous diplay last night?" (proti, sarunām par futbolu). Artūrs tur nejūtas iederīgs, un radniecīgu dvēseli viņš sastop vēl viena bijušā leģionāra personā - tas ir igaunis Juhans Raudseps, par kuru gan no pusvārdiem var saprast, ka viņa pieredze karā varētu būt bijusi, teiksim, tāda, ka ar mani viņš diez vai būtu gatavs sēdēt pie viena galda, bet Janovskis šajā ziņā neiet detaļās - viņš, kur vajag, kluē un kur vajag, to nedara. Tāpat viņš lieliski ieskicē vētures cikliskumu, galvenajam varonim atceroties daudzas reizes savas dzīves laikā, kad kāds viņam jautājis: "Un ko jūs darījāt ... laikā?"
"Sōla" nav pretenciozs romāns formas ziņā - Janovska rakstības maniere ir absolūti tradicionāla, ne velti viņš ir nācis no zvejnieku tipa ļaudīm, savā ziņā viņu varētu uzskatīt par tādu kā variāciju par Vili Lāci (tikai bez sociālā konteksta, protams) vai labāk droši vien viņš sasauktos ar Latvijā palikušo Egonu Līvu - tāds skarbais vecis, kura varoņi vēzi mēģina apārstēt ar pārmērīgu ruma lietošanu. Taču smeldze romānā ir pamatīga - neiederēšanās sajūta, bezcerība par nespēju jebko ietekmēt un cīņa starp pašcieņu un dzīvniecisko. Jā, arī Artūrs Skuja gluži kā Anšlava Eglīša varoņi dzīvo diezgan aseksuālu dzīvi - bet šajā gadījumā galvenokārt tāpēc, ka viņš nespēj sev pārkāpt pāri, samierināties, ka meiča pie letes bārā ir labākais, uz ko viņš šajā dzīvē vēl var cerēt (kamēr Juhans gan savas iespējas izmanto un nemaz nekautrējas). Lai gan nē - patiesībā jau Artūrs vienkārši tēmē augstāk, un novērtē arī lielā priekšnieka meitas smaidu.
Tagad, gatavojoties dokumentēt šo romānu, uzzināju, ka pirms dažiem gadiem bijis skandāls, ka bilingvālās Rīgas skolās šo romānu devuši lasīt krievu bērniem, bet Janovskim par krieviem tajā izsakās visnotaļ nesaudzīgi. Protams, tā kā tas bija pirms 2022. gada, reakcija uz šo atgadījumu bija citāda, nekā tā būtu tagad - šobrīd es apgalvotu, ka šajā romānā (kurā cita starpā Juhans, kurš ir galvenais nesaudzīgās attieksmes paudējs, galvenokārt izsmej gļēvos latviešus) pausto, ja tev klāt iedod kontekstu, ļoti labi pat var saprast, un tas itin labi ilustrē to, kā vēsturiskos procesus redzēja latvieši, un tas vēl jo vairāk sasaucas ar to, kā pamazām šos procesus sāk beidzot redzēt arī rietumnieki, līdz ar to šobrīd šis romāns ir aktuālāks, nekā tas bija tajā pašā 2020. gadā. Ja nu gadītos, ka tu, līdzīgi man, ar Janovski savu pazīšanos vēl neuzsāki, noteikti iesaku - dari to, ir vērts!
2024-04-06
comments powered by Disqus