Pie mikrofona Gunārs Jākobsons

Bez jebkādiem pārspīlējumiem var teikt, ka Gunārs Jākobsons ir leģenda. Ilgus gadu desmitus viņa balss bija sinonīms radio translācijām no lielākajām sporta sacensībām, kas risinājās ne tikai Latvijā, bet arī globālā mērogā. Tāpat savas karjeras gados bijis iesaistīts Mikrofona aptaujas organizēšanā, relatīvi sekmīgi darbojies šlāgermūzikas lauciņā un vispār Latvijas Radio Jākobsons ir tik leģendārs, cik vien vispār kāds cilvēks var būt. Līdz ar to memuāru grāmatā viņam bija patiešām daudz visa kā stāstāma, jautājums tikai - cik daudz no šī satura ir interesants man kā lasītājam.

Sākšu ar to, kas man grāmatā patika. Grāmatas saistošākās daļas man bija tās, kurā Jākobsons vēsta tieši par savu pieredzi, komentējot sporta sacensības, jo īpaši - futbola un hokeja. Ilgās desmitgades, kurās ietilpa dažādie Rīgas Daugavas un Dinamo pastāvēšanas posmi, pasaules čempionāti hokejā un pat Eiropas čempionāts futbolā, ar savu devu aizkulišu informācijas. Vēstījumi par izcilām personībām: Maksi Levitānusu, Jāni Skredeli, Viktoru Tihonovu un citām, tas viss ir ļoti saistoši. Šis tas interesants parādās arī stāstījumos par daudzajām Olimpiskajām spēlēm, kurās Jākobsons bijis klāt (tur gan vairāk prasītos smalkāku detaļu un mazāk plašuma ar vispārīgu informāciju). Emocionāli spēcīga ir grāmatas pēdējā daļa, kurā laiks Jākobsonam atņēmis ne vien dzīvesbiedri, bet arī dēlu - personīgi, skumji un izjusti.

Diemžēl nevaru teikt, ka visa grāmata ir ļoti aizraujoša. Ir tēmas, kuras mani gluži vienkārši ne pārāk interesē - te primāri varētu minēt Jākobsona dalība kopā ar Margaritu Vilcāni vienā no TV šoviem iz kategorijas "Dziedi ar zvaigzni" un vispār viss, kas attiecas uz paša Jākobsona dziedāšanu un to, kā viņa izpildītajām dziesmām gājis Šlāgeraptaujā - tur nomācoša kļūst autora pārņemtība ar skaitļiem, dokumentiem un visa kā saglabāšanu. Man itin labi patīk, kad Jākobsons citē saglabātas zīmītes, kur viņa kolēģiem asprātīgā veidā ziņojuši par nevarēšanu ierasties darbā vai ķēruši viens otru uz zoba, bet precīzais uzskaitījums tam, kādas bijušās Jākobsona sekmes katru gadu skolā, saraksts ar visiem apbalvojumiem, ko viņš saņēmis savas dzīves laikā un citi fakti faktu pēc varētu itin labi arī izpalikt. Arī par Mikrofona aptaujām varētu būt mazāk faktu, kurus jebkurš var apskatīties Wikipedia, bet vairāk kaut kā personīga.

Lielākie mani iebildumi tomēr saistās ar to, par ko Jākobsons neraksta nemaz vai raksta acīmredzami rediģētā veidā. Tas primāri attiecas uz to, kādas bija viņa attiecības ar padomju varu un kā viņš veidoja savu karjeru šajos apstākļos. Oficiālā informācija ir sekojoša: Jākobsona ģimeni par mata tiesu izglābās no izsūtīšanas, jo bija diezgan pārtikusi, viens onkulis gāja bojā izsūtījumā, otrs bija Rietumos, jau no sākta gala nekādas tuvības ar okupācijas varu tur nevienam nebija, tomēr piesardzības labad ar onkuļa ģimeni sakarus neuzturēja. Un šie apstākļi netraucēja Jākobsonam ne tikai veidot karjeru Radio, bet arī doties uz virkni Olimpisko spēļu un pat aizbraukt kruīzā ar kuģi Nadežda Krupskaja pa Rietumeiropu. Lieki teikt, ka diez vai viss tur bija tik vienkārši. Protams, es saprotu, ka nevienam nav nekādu pienākumu stāstīt patiesību, tikai patiesību un pilnu patiesību, bet tāpat man nav pienākumu ticēt visam, ko autors raksta. Un šajā gadījumā nākotnei noteikti būtu vērtīgāk kaut ko izstāstīt par to, kādas nodevas bija dodamas ķeizaram.

Tradicionāli pēc autobiogrāfisku grāmatu izlasīšanas mēdzu apgalvot, ka redaktors būtu varējis šo grāmatu padarīt labāku. Arī šī reize nebūs izņēmums.
2021-04-17
7.5
comments powered by Disqus