Grieķu svīta
Pirms neilga laika izlasīju Gundegas Šmites stāstu krājumu "Koncerts stāstos", un tā iespaidā izlēmu, ka vajadzētu tikt arī pie viņas debijas darba "Grieķu svīta". Tagad to esmu izdarījis, un varu dalīties iespaidos.
Noteikti vērts zināt, ka primāri Gundega Šmite ir komponiste, taču viņas interešu lokā allaž bijusi arī valoda (ne velti viņas doktora disertācija ir par tēmu teksta un mūzikas mijiedarbība latviešu kora mūzikā), tālab viņas teksti ir visnotaļ muzikāli, un, šķiet, arī tos rakstot, autore lielā mērā domā par to iederību dažādās mūzikas formās.
"Grieķu svīta" droši vien precīzāk būtu raksturojama kā miniatūru krājums. Tā ievadā autore skaidro, ka tajās attēlotie cilvēki ir gan tādi, kas patiešām ir reāli Grieķijas iedzīvotāji, gan arī tādi, kas ir vairāku cilvēku īpašību apkopojums, un tam visam klāt - itin daudz muzikālu toņu. Piemēram, puisis - viens no klases labākajiem futbolistiem, kas slepenībā vēlas kļūt par operdziedātāju. Vai autoevakuatora darbinieks, kurš katru dienu stundām praktizē mūzikas instrumenta spēli. Vai kaut vai tik vienkārši kā anarhistu dumpis universitātes mūzikas fakultātē. Jau grāmatas ievadā Šmite paskaidro, ka viņa pati jau ilgāku laiku dzīvo Grieķijā, līdz ar to šo valsti un tās iedzīvotājus viņa neredz gluži no malas, bet arī ne ar tūrista acīm. Un viņas attēlotās epizodes un personāži ir gana spilgti un daudzveidīgi, dažādu vecumu, dažādu sociālo stāvokļu, un dažādās situācijās. Un, kas man par nožēlu sev pašam jāatzīst - šīs grāmatas iespaidā man sagribējās aizbraukt uz Grieķiju, kur neko vairāk kā neizteiksmīgos Salonikus neesmu redzējis. Protams, ne jau vasarā, bet kaut kas tajā visā mani vilina. Kā teikt - varbūt nākamgad. Par to, ka pati šī grāmata man ilgstoši paliks atmiņā, nekādas ilūzijas neloloju, tā ir patīkama un viegla lasāmviela, bet bez kaut kā lielāka, pie kā atgriezties, ko pārdomāt attiecīgās dzīves situācijās, droši vien atbilstoši tai videi, par kuru Šmite raksta, ņemot vērā, ka mūsdienu Grieķija ir tipiska Eiropas province, kuras iedzīvotāji gan paši iztēlojas, ka, atšķirība no citiem cilvēkiem, kas cēlušies no pērtiķiem, viņi ir cēlušies no Senajiem grieķiem, tomēr realitāte ir tāda, ka neviens ārpus Grieķijas viņus šādi neredz. Un varbūt - labi, ka tā.
Noteikti vērts zināt, ka primāri Gundega Šmite ir komponiste, taču viņas interešu lokā allaž bijusi arī valoda (ne velti viņas doktora disertācija ir par tēmu teksta un mūzikas mijiedarbība latviešu kora mūzikā), tālab viņas teksti ir visnotaļ muzikāli, un, šķiet, arī tos rakstot, autore lielā mērā domā par to iederību dažādās mūzikas formās.
"Grieķu svīta" droši vien precīzāk būtu raksturojama kā miniatūru krājums. Tā ievadā autore skaidro, ka tajās attēlotie cilvēki ir gan tādi, kas patiešām ir reāli Grieķijas iedzīvotāji, gan arī tādi, kas ir vairāku cilvēku īpašību apkopojums, un tam visam klāt - itin daudz muzikālu toņu. Piemēram, puisis - viens no klases labākajiem futbolistiem, kas slepenībā vēlas kļūt par operdziedātāju. Vai autoevakuatora darbinieks, kurš katru dienu stundām praktizē mūzikas instrumenta spēli. Vai kaut vai tik vienkārši kā anarhistu dumpis universitātes mūzikas fakultātē. Jau grāmatas ievadā Šmite paskaidro, ka viņa pati jau ilgāku laiku dzīvo Grieķijā, līdz ar to šo valsti un tās iedzīvotājus viņa neredz gluži no malas, bet arī ne ar tūrista acīm. Un viņas attēlotās epizodes un personāži ir gana spilgti un daudzveidīgi, dažādu vecumu, dažādu sociālo stāvokļu, un dažādās situācijās. Un, kas man par nožēlu sev pašam jāatzīst - šīs grāmatas iespaidā man sagribējās aizbraukt uz Grieķiju, kur neko vairāk kā neizteiksmīgos Salonikus neesmu redzējis. Protams, ne jau vasarā, bet kaut kas tajā visā mani vilina. Kā teikt - varbūt nākamgad. Par to, ka pati šī grāmata man ilgstoši paliks atmiņā, nekādas ilūzijas neloloju, tā ir patīkama un viegla lasāmviela, bet bez kaut kā lielāka, pie kā atgriezties, ko pārdomāt attiecīgās dzīves situācijās, droši vien atbilstoši tai videi, par kuru Šmite raksta, ņemot vērā, ka mūsdienu Grieķija ir tipiska Eiropas province, kuras iedzīvotāji gan paši iztēlojas, ka, atšķirība no citiem cilvēkiem, kas cēlušies no pērtiķiem, viņi ir cēlušies no Senajiem grieķiem, tomēr realitāte ir tāda, ka neviens ārpus Grieķijas viņus šādi neredz. Un varbūt - labi, ka tā.
2025-06-30
comments powered by Disqus