Kazhes pierakstu burtnīca

Nezinu, kas tieši man liedza veselu mūžību uzrakstīt savas emocijas par Gundegas Šmites stāstu krājumu "Koncerts stāstos". Parasti rakstīšana nevedas par darbiem, kur īsti nav ko pateikt, vai nu ilgi mocīts darbs, līdz izdevies tam tikt cauri, vai arī ir sajūta, ka grāmata varbūt ir laba, bet neesmu to sapratis. Šeit tā absolūti nebija: jau lasīšanas laikā sapratu, ka man šis darbs šķiet lielisks. Vispār jau primāri Gundega Šmite ir muzikoloģe un komponiste, bet pēdējos gados pievērsusies prozas darbiem, šis pat nav pirmais no tiem (viņas pirmā grāmata "Grieķu svīta" bija nominēta Literatūras gada balvai kā gada debija).

Grāmatas ievadā autore izskaidro terminus, kas tajā lietoti un arī paņēmienus, kuriem viņa pieturējusies. Šis patiešām ir iecerēts kā muzikāls darbs - koncerts stāstos, ar vārdiem atainojot dažādas muzikālās formas. Pareizāk - nevis atainojot muzikālās formas, bet gan izmantojot mūzikā pieņemtos struktūru veidus, lai uz to skeleta radītu stāstus. Piemēram, rondo, variācijas un tā tālāk. Ar mūzikas teoriju es, protams, esmu uz Jūs, bet Šmite pietiekami labi un lakoniski lasītāju sagatavo tam, ko viņam šī grāmata sniegs. Stāsti lielākoties ir nelieli - šis kā nekā ir koncerts stāstos, nevis simfonija.

Stāstu varoņi ne vienmēr ir saistīti ar mūziku, un, iespējams, ka šos stāstus varētu lasīt arī tāpat, nezinot, kas lācītim vēderā un kādi bijuši autores apsvērumi tos strukturēt tieši šādi, bet ar šādām zināšanām tu noteikti tekstus vairāk novērtē. Šmites varoņi un viņu dzīves situācijas ir dažādas - te ir gan novērojumi par cilvēkiem, kam dzīvē klājas grūti, gan arī skaisto un bagāto dzīves atainojums. Spilgtākais droši vien ir viens no garākajiem fragmentiem - diemžēl grāmata tik sen nodota bibliotēkā, ka vairs neatcerēšos, kas par muzikālo formu tā bija - stāsts par čellistu, kurš sāk apmeklēt psihoterapeiti ar mērķi šo speciālisti pazemot, jo ko gan tie tā sauktie speciālisti vispār zina, bet rezultātā sanāk, ka viņš uzjundī pārāk daudz gan sevī pašā, gan arī šajā sievietē, kura itin ātri atšifrē, kas viņš par fruktu (ne - kāpēc viņš pie viņas nāk, bet ka mūziķis) un tas, savukārt, atsauc viņā pašā atmiņas par savām attiecībām ar šo pašu muzikālo instrumentu un to skumjo noslēgumu. Stāsts it kā iet uz vienām katarses pilnām beigām, bet sasniedz gluži citas.

Varu teikt, ka šīs grāmatas iespaidā droši vien centīšos iepazīties arī ar citiem Šmites darbiem (tekstā - vai arī mūzikā, to vēl laiks rādīs), pirmais iespaids noteikti ir pozitīvs.