...rakstīt...
Grāmatā "...rakstīt..." Guntis Berelis galvenokārt vēršas pie cilvēkiem, kas vēlas rakstīt un turklāt vēl - rakstīt labi. Vienlaikus sāk viņš ar vēstījumu, ka visas grāmatas, kas tev sola iemācīt rakstīt (runa te ir par daiļliteratūru vai vismaz ambīcijam uz daiļliteratūras statusu, nevis, piemēram, par EK Direktīvu rakstīšanu), ir bezjēdzīgas un pilnas ar tukšām, labskanīgām frāzēm. Proti, Berelis lieliski apzinās, ka arī viņa grāmata nekļūs par to, kas tevi padarīs par Jaunraini, un vispār viņš te itin daudz argumentē to, ka tev varbūt nemaz nevajadzētu rakstīt, jo ieguvumu no rakstīšanas nav daudz, bet zaudējumu - gūzmām.
Jāatzīst, ka šajā manas dzīves posmā Bereļa padomi man sevišķi noderīgi nav - ja nu es kaut ko aktīvi rakstu, tad tie ir šādi teksti kā šis - daloties iespaidos par grāmatām un teātra izrādēm, un ne ar kādām ambīcijām uz kaut ko vairāk kā personīgā viedokļa iegrāmatošanu tas nepretendē. Labi, vēl ir teksti par sporta vēsturi, bet tie, savukārt, ir pilnīgi cita opera, kur vispār nav runas par iedvesmu, perfektā teikuma meklējumiem un citām muļķībām. Pastāsti no "Restorānvagona" krājumiem varbūt daļēji ietilpst "radošās rakstīšanas" kategorijā, bet arī tie nekādi nebūtu saucami par literatūru. Un ja nu kādā retā reizē manī dzimst stāsts, tad tas vienkārši dzimst, netiecos ne tādus radīt biežāk, ne (dievspasarg!) satraucos par to, kā šo stāstu nogādāt pie lasītāja ārpus mana bloga robežām. Vienvārdsakot, dzīvoju normālu mietpilsoņa dzīvi un neuzskatu sevi par neatzītu ģēniju.
Taču nav jau tā, ka tikai tālab, ka man nav nepieciešami Bereļa padomi, man nevarētu šķist intetesanta šī grāmata. Gluži otrādi, kā cilvēks, kuram nav ikdienā jācīnās ar radītāja mocībām, varu apmierināt savu ziņkāri par to - kā tas ir, ilgstoši sēdēt pie baltas lapas un nespēt no sevis izspiest ne vārda. Ok, patiesībā jau kādreiz, pirms daudziem gadiem es šo sajūtu labi pazinu - bet tas bija laikos, kad man šķita, ka man periodiski ir nepieciešams kaut ko uzrakstīt, arī tad, ja negribējās. Tagad esmu gana labi sapratis, ka man tas nav nepieciešams - ja negribas, tātad negribas, turklāt reālāk es pasauli (ļoti mazos apjomos, bet tomēr) varu ietekmēt ar saviem darbiem un dīvainajiem izaicinājumiem, nevis ar apšaubāmas kvalitātes prozu. Proti, Bereļa ieteikumiem, kā sevi radināt pie disciplīnas, man nav nepieciešamības sekot, un kaut kādā mērā, man jau tāpat šī disciplīna ir - vai gan citādi es jau 20 gadus rakstītu šīs piezīmes?
Interesanta grāmatas tēma ir par jaunradi un alkoholu. Jāatzīst, ka Bereļa vēstījums šeit nav bohēmai sevišķi labvēlīgs - argumentam "daudzi ģēniji bijuši dzērāji" viņš pretī liek "bet bez dzeršanas viņi potenciāli būtu bijuši vēl lielāki ģēniji, turklāt laika gaitā, turpinot dzert, viņi parasti radīja arvien sliktākus un sliktākus darbus). Tāpat man patīk autora uzdrīkstēšanās apgalvot, ka arī dižgariem gadās uzrakstīt draņķīgu darbu, un vēl trakāk, ka arī viņu labie darbi var saturēt paviršības, nepārdomātus risinājumus un pat neveiksmīgas epizodes. Tas, protams, iet kopā ar racionālo apgalvojumu, ka neko un nevienu nevajag idealizēt (noteikti - arī ne Gunti Bereli).
Grāmatas noskaņa nav ne moralizējoša, ne pamācoša, Berelis meistarīgi spēj itin sausu tēmu atvieglot ar anekdotiskiem pastāstiem, personīgo prizmu un absolūtu mīlestību pret literatūru, bet ne obligāti pret literātiem. Domājams, tā var būt noderīga ne tikai literatūras kalna kāpējiem, bet arī tādiem, kuri paši nekāpj, bet vēlas saprast, kā īsti tā kāpšana kalnā ir un kā tai pareizāk sagatavoties.
Jāatzīst, ka šajā manas dzīves posmā Bereļa padomi man sevišķi noderīgi nav - ja nu es kaut ko aktīvi rakstu, tad tie ir šādi teksti kā šis - daloties iespaidos par grāmatām un teātra izrādēm, un ne ar kādām ambīcijām uz kaut ko vairāk kā personīgā viedokļa iegrāmatošanu tas nepretendē. Labi, vēl ir teksti par sporta vēsturi, bet tie, savukārt, ir pilnīgi cita opera, kur vispār nav runas par iedvesmu, perfektā teikuma meklējumiem un citām muļķībām. Pastāsti no "Restorānvagona" krājumiem varbūt daļēji ietilpst "radošās rakstīšanas" kategorijā, bet arī tie nekādi nebūtu saucami par literatūru. Un ja nu kādā retā reizē manī dzimst stāsts, tad tas vienkārši dzimst, netiecos ne tādus radīt biežāk, ne (dievspasarg!) satraucos par to, kā šo stāstu nogādāt pie lasītāja ārpus mana bloga robežām. Vienvārdsakot, dzīvoju normālu mietpilsoņa dzīvi un neuzskatu sevi par neatzītu ģēniju.
Taču nav jau tā, ka tikai tālab, ka man nav nepieciešami Bereļa padomi, man nevarētu šķist intetesanta šī grāmata. Gluži otrādi, kā cilvēks, kuram nav ikdienā jācīnās ar radītāja mocībām, varu apmierināt savu ziņkāri par to - kā tas ir, ilgstoši sēdēt pie baltas lapas un nespēt no sevis izspiest ne vārda. Ok, patiesībā jau kādreiz, pirms daudziem gadiem es šo sajūtu labi pazinu - bet tas bija laikos, kad man šķita, ka man periodiski ir nepieciešams kaut ko uzrakstīt, arī tad, ja negribējās. Tagad esmu gana labi sapratis, ka man tas nav nepieciešams - ja negribas, tātad negribas, turklāt reālāk es pasauli (ļoti mazos apjomos, bet tomēr) varu ietekmēt ar saviem darbiem un dīvainajiem izaicinājumiem, nevis ar apšaubāmas kvalitātes prozu. Proti, Bereļa ieteikumiem, kā sevi radināt pie disciplīnas, man nav nepieciešamības sekot, un kaut kādā mērā, man jau tāpat šī disciplīna ir - vai gan citādi es jau 20 gadus rakstītu šīs piezīmes?
Interesanta grāmatas tēma ir par jaunradi un alkoholu. Jāatzīst, ka Bereļa vēstījums šeit nav bohēmai sevišķi labvēlīgs - argumentam "daudzi ģēniji bijuši dzērāji" viņš pretī liek "bet bez dzeršanas viņi potenciāli būtu bijuši vēl lielāki ģēniji, turklāt laika gaitā, turpinot dzert, viņi parasti radīja arvien sliktākus un sliktākus darbus). Tāpat man patīk autora uzdrīkstēšanās apgalvot, ka arī dižgariem gadās uzrakstīt draņķīgu darbu, un vēl trakāk, ka arī viņu labie darbi var saturēt paviršības, nepārdomātus risinājumus un pat neveiksmīgas epizodes. Tas, protams, iet kopā ar racionālo apgalvojumu, ka neko un nevienu nevajag idealizēt (noteikti - arī ne Gunti Bereli).
Grāmatas noskaņa nav ne moralizējoša, ne pamācoša, Berelis meistarīgi spēj itin sausu tēmu atvieglot ar anekdotiskiem pastāstiem, personīgo prizmu un absolūtu mīlestību pret literatūru, bet ne obligāti pret literātiem. Domājams, tā var būt noderīga ne tikai literatūras kalna kāpējiem, bet arī tādiem, kuri paši nekāpj, bet vēlas saprast, kā īsti tā kāpšana kalnā ir un kā tai pareizāk sagatavoties.
2024-03-03
comments powered by Disqus