Pasaulē mīļākais klusums
Diezgan droši šī ir pirmā manis lasītā grāmata, kuras autors ir dzimis šajā tūkstošgadē. Skaidrs, ka pamazām tādu grāmatu kļūs arvien vairāk, bet Gusta Ābeles debijas romāns "Pasaulē mīļākais klusums" kaut kādā ziņā man kļūst par zīmīgu atskaites punktu. Tas, savukārt, mani noteikti dara par pārāk vecu, lai šo grāmatu varētu pilnībā novērtēt - tā stāsta par gluži citas paaudzes pusaudzību nekā manis pieredzētā, un daudzas Svena, Karla, Aras, Jūlijas un pārējo viņu biedru problēmas mūsu laikos nebija aktuālas. Atsauksmēs Goodreads lasīju, ka šī grāmata dažai lasītājai esot gluži kā cita variācija par "Jelgava '94", bet tas nu gan man nenostrādāja.
Stāsts ir to, kā Svens - grāmatas stāstītājs, kas romāna sākumā ir devītās klases skolnieks, bet tā beigās pamazām tuvojas vidusskolas beigšanai, izlemj iemīlēties savā klasesbiedrā Karlā, un kā tad viņam iet ar šīm gandrīz, bet ne gluži notikušajām attiecībām. Pati situācija noteikti ir daudz vairāk raksturīga mūsdienu jauniešiem, nekā jebkurai no pārskatāmās pagātnes paaudzēm: tīri koncepts, ka tu vispirms izlem, kāda būs tava identitāte un tikai tad tai pievērsies, agrākos laikos varēja attiekties uz kļūšanu par reperi vai metālistu, bet diez vai bija piemērojams attiecību jautājumā. Un arī pārējie romāna personāži (izņemot Karlu, kurš patiesībā ir diezgan klātneesošs) šķiet apsēsti ar to, ka viņiem katram ir jāidentificējas kaut kādā unikālā veidā. Un nē - te nav runa par seksuālu identificēšanos ar, piemēram, daudzdzīvokļu māju, bet gan par to, ka šiem jauniešiem ir svarīgi tas, lai katram no viņiem būtu kāda sava īpašība, kas viņu darītu atšķirīgu. Pretēji tam pašam variantam, ka "es gribu būt metālists, tāpat kā mani draugi".
Drāmu attiecībās starp Svenu un Karlu veido tas, ka pēc devītās klases beigšanas Karls kopā ar vecākiem pārceļas uz Briseli, kamēr Svens paliek tepat Rīgā, un viņam Karla arvien vairāk un vairāk pietrūkst. Lai arī ne mazākajā mērā neesmu Svens, tas, kā viņu apsēstība arvien vairāk un vairāk saēd, šķiet attēlots ļoti ticami. Jā, raugoties ar "pieauguša" cilvēka acīm, visa tā viņu drāma ir pilnīgs sviests un pielīdzināms Go gay for Gandlanf, bet es saprotu - pašiem iesaistītajiem tas šķiet ļoti nopietni un pat traģiski. Lai gan, protams, Svens ir tā paša kaitinošā tipa nūģis, kādus patika apdzejot Porukam, kamēr Karls... patiesībā Svenam nav ne mazākās nojautas par to, kas īsti ir Karls un tas viņu arī neinteresē - viņš savā galvā rada kaut kādas fantāzijas, kuras nevienā brīdī nepārklājas ar realitāti, kamēr par īsto Karlu neko būtiskāku kā atbildes uz bezjēdzīgiem jautājumiem kā: "No cik gadu vecuma tev ir brilles?" viņš neiegūst. Tas droši vien ir simboliski, bet tāpat stulbi.
Rakstot par šo grāmatu, es pamazām secinu, ka lai arī lasīšanas gaitā man tā galvenokārt krita uz nerviem un raisīja pārdomas no nīgra vecāka cilvēka puses par stulbajiem pusaudžiem, kaut ko no tā visa Gustam Ābelem ir izdevies uzķert, lai šī grāmata nebūtu tikai piemērs tam, ka, re, arī tik jaunos gados var izdot grāmatu. Kaut kāds talants viņam nenoliedzami ir. Jā, viņa apraksti tam, kā jaunieši dzer, pīpē, kāds no viņiem arī mīlējas, un tad visiem ir paģiras un kaut kāds pasaules nogurums, varētu būt saistošāki. Jā, Svenu (un autoru) patiesībā it nemaz neinteresē neviens no grāmatas tēliem, izņemot Svenu, nekas vairāk kā fotouzņēmums tur nesanāk. Un, protams, man ir pilnīgi nulle intereses tam, ka tekstā esot itin daudz atsauču uz Teilores Sviftas dziesmām, jo, sasodīts, es esmu 40+ gadus vecs vīrietis un man nav ne mazākās intereses par Teilori Sviftu (ja man vajadzētu piedalīties kādā viktorīnā un vajadzētu nosaukt vienu viņas dziesmu, pat ar šādu uzdevumu es galā netiktu). Bet - kaut kas tajā visā ir. Jā, ne sevišķi daudz, un es arī nezinu, vai Gusts Ābele turpinās rakstīt, vai pieaugs un kļūs par normālu valsts ierēdni, kurš sāks kaunēties par savu dokumentēto pusaudžu gadu bohēmu, bet, ja atkāpjas soli tālāk, šī ir kaut kāda dokumentāla liecība par laikmetu un tā ļaudīm. Jā, tie nav "manējie" un līdz ar to es te ne ar ko neidentificējos un neizjūtu to, kā savu sāpi, bet - savā veidā šī grāmata ir patiesa. Un, lai arī šo aprakstu es sāku ar domu, ka tas būs gaužām kritisks, es varbūt pat varu šo grāmatu rekomendēt. Bet tā, protams, nav "Jelgava '94".
Stāsts ir to, kā Svens - grāmatas stāstītājs, kas romāna sākumā ir devītās klases skolnieks, bet tā beigās pamazām tuvojas vidusskolas beigšanai, izlemj iemīlēties savā klasesbiedrā Karlā, un kā tad viņam iet ar šīm gandrīz, bet ne gluži notikušajām attiecībām. Pati situācija noteikti ir daudz vairāk raksturīga mūsdienu jauniešiem, nekā jebkurai no pārskatāmās pagātnes paaudzēm: tīri koncepts, ka tu vispirms izlem, kāda būs tava identitāte un tikai tad tai pievērsies, agrākos laikos varēja attiekties uz kļūšanu par reperi vai metālistu, bet diez vai bija piemērojams attiecību jautājumā. Un arī pārējie romāna personāži (izņemot Karlu, kurš patiesībā ir diezgan klātneesošs) šķiet apsēsti ar to, ka viņiem katram ir jāidentificējas kaut kādā unikālā veidā. Un nē - te nav runa par seksuālu identificēšanos ar, piemēram, daudzdzīvokļu māju, bet gan par to, ka šiem jauniešiem ir svarīgi tas, lai katram no viņiem būtu kāda sava īpašība, kas viņu darītu atšķirīgu. Pretēji tam pašam variantam, ka "es gribu būt metālists, tāpat kā mani draugi".
Drāmu attiecībās starp Svenu un Karlu veido tas, ka pēc devītās klases beigšanas Karls kopā ar vecākiem pārceļas uz Briseli, kamēr Svens paliek tepat Rīgā, un viņam Karla arvien vairāk un vairāk pietrūkst. Lai arī ne mazākajā mērā neesmu Svens, tas, kā viņu apsēstība arvien vairāk un vairāk saēd, šķiet attēlots ļoti ticami. Jā, raugoties ar "pieauguša" cilvēka acīm, visa tā viņu drāma ir pilnīgs sviests un pielīdzināms Go gay for Gandlanf, bet es saprotu - pašiem iesaistītajiem tas šķiet ļoti nopietni un pat traģiski. Lai gan, protams, Svens ir tā paša kaitinošā tipa nūģis, kādus patika apdzejot Porukam, kamēr Karls... patiesībā Svenam nav ne mazākās nojautas par to, kas īsti ir Karls un tas viņu arī neinteresē - viņš savā galvā rada kaut kādas fantāzijas, kuras nevienā brīdī nepārklājas ar realitāti, kamēr par īsto Karlu neko būtiskāku kā atbildes uz bezjēdzīgiem jautājumiem kā: "No cik gadu vecuma tev ir brilles?" viņš neiegūst. Tas droši vien ir simboliski, bet tāpat stulbi.
Rakstot par šo grāmatu, es pamazām secinu, ka lai arī lasīšanas gaitā man tā galvenokārt krita uz nerviem un raisīja pārdomas no nīgra vecāka cilvēka puses par stulbajiem pusaudžiem, kaut ko no tā visa Gustam Ābelem ir izdevies uzķert, lai šī grāmata nebūtu tikai piemērs tam, ka, re, arī tik jaunos gados var izdot grāmatu. Kaut kāds talants viņam nenoliedzami ir. Jā, viņa apraksti tam, kā jaunieši dzer, pīpē, kāds no viņiem arī mīlējas, un tad visiem ir paģiras un kaut kāds pasaules nogurums, varētu būt saistošāki. Jā, Svenu (un autoru) patiesībā it nemaz neinteresē neviens no grāmatas tēliem, izņemot Svenu, nekas vairāk kā fotouzņēmums tur nesanāk. Un, protams, man ir pilnīgi nulle intereses tam, ka tekstā esot itin daudz atsauču uz Teilores Sviftas dziesmām, jo, sasodīts, es esmu 40+ gadus vecs vīrietis un man nav ne mazākās intereses par Teilori Sviftu (ja man vajadzētu piedalīties kādā viktorīnā un vajadzētu nosaukt vienu viņas dziesmu, pat ar šādu uzdevumu es galā netiktu). Bet - kaut kas tajā visā ir. Jā, ne sevišķi daudz, un es arī nezinu, vai Gusts Ābele turpinās rakstīt, vai pieaugs un kļūs par normālu valsts ierēdni, kurš sāks kaunēties par savu dokumentēto pusaudžu gadu bohēmu, bet, ja atkāpjas soli tālāk, šī ir kaut kāda dokumentāla liecība par laikmetu un tā ļaudīm. Jā, tie nav "manējie" un līdz ar to es te ne ar ko neidentificējos un neizjūtu to, kā savu sāpi, bet - savā veidā šī grāmata ir patiesa. Un, lai arī šo aprakstu es sāku ar domu, ka tas būs gaužām kritisks, es varbūt pat varu šo grāmatu rekomendēt. Bet tā, protams, nav "Jelgava '94".
2025-05-23
comments powered by Disqus