Habemus Papam
Būtu pārspīlējums filmu "Mums ir pāvests" dēvēt par pravietisku, proti, ka tā paredzēja Benedikta XVI atkāpšanos, taču kaut kas tajā visā ir - tomēr salīdzinoši neilgi pēc šīs filmas iznākšanas (ok, gandrīz divus gadus vēlāk) notika kaut kas tāds, kas nav pieredzēts gadsimtiem ilgi - Romas pāvests ņēma un paziņoja atkāpšanos no amata.
Filmā gan situācija ir vēl drusku sarežģītāka - jaunievēlētais pāvests nemaz neuzņemas pāvesta pienākumu pildīšanu, jo viņam uznāk panikas lēkme, kuras rezultātā viņš secina, ka nav gatavs būt par pāvestu. Taču problēma ir tāda, ka Dievs viņu ir izraudzījis (kardinālu balsojuma veidā, jo tiešākas metodes Dievs, šķiet, mūsdienās neizmanto), un, būdams ticīgs cilvēks, jaunais (vecais) pāvests nespēj vienkārši pateikt Dievam nē.
Es tagad neizmantošu iespēju spriedelēt par to, cik daudz augstākās garīdzniecības vidū ir tādu vienkāršu cilvēku kā filmas galvenais varonis kardināls Melvils un vai kardināli vispār parasti ir ticīgi, jo... man nav ne mazākās nojautas. Pirmkārt, es neesmu katolis. Otrkārt, pat ja es tāds būtu, diez vai man būtu saskarsme ar kardināliem. Treškārt - ne man spriest par svešu reliģiju un tās tikumiem.
Es varu saprast, kas šajā filmā varēja nešķist pieņemams Vatikānam, taču domāju, ka arī pati katoļu baznīcas vadība saprot, ka ar savu kritiku tā tikai veicina filmas popularitāti. Turklāt patiesībā filma nepavisam nav tāda, kas kaut ko sevišķi nonicinātu. Ja nu vienīgi aina, kurā visi kardināli lūdz Dievu, kaut tieši viņš (konkrētais kardināls) NEtiktu izvēlēts par pāvestu, varētu kādam nepatikt. Bet citādi filma patiesībā nav tik ļoti par katoļiem kā par cilvēka nespēju uzņemties lielāku nastu nekā tā, kurai viņš ir piemērots.
Cik dīvaini tas lai arī nebūtu, šī filma vismaz daļēji ir komēdija, un tādējādi nav pārsteidzoši, ka tās gaitā kardināli Vatikānā spēlē kārtis un volejbolu (pieņemu, ka tas varētu arī nebūt aizliegts), bet vismaz nekādas pretrunīgas seksuālas tēmas šeit aizskartas netiek.
Kopumā man filma patika - tā nav uzbāzīga ar kaut kādu pārāko vēstījumu, mazliet pasmejas, bet ne ļauni un tās galvenais varonis ir ļoti labi saprotams.
Filmā gan situācija ir vēl drusku sarežģītāka - jaunievēlētais pāvests nemaz neuzņemas pāvesta pienākumu pildīšanu, jo viņam uznāk panikas lēkme, kuras rezultātā viņš secina, ka nav gatavs būt par pāvestu. Taču problēma ir tāda, ka Dievs viņu ir izraudzījis (kardinālu balsojuma veidā, jo tiešākas metodes Dievs, šķiet, mūsdienās neizmanto), un, būdams ticīgs cilvēks, jaunais (vecais) pāvests nespēj vienkārši pateikt Dievam nē.
Es tagad neizmantošu iespēju spriedelēt par to, cik daudz augstākās garīdzniecības vidū ir tādu vienkāršu cilvēku kā filmas galvenais varonis kardināls Melvils un vai kardināli vispār parasti ir ticīgi, jo... man nav ne mazākās nojautas. Pirmkārt, es neesmu katolis. Otrkārt, pat ja es tāds būtu, diez vai man būtu saskarsme ar kardināliem. Treškārt - ne man spriest par svešu reliģiju un tās tikumiem.
Es varu saprast, kas šajā filmā varēja nešķist pieņemams Vatikānam, taču domāju, ka arī pati katoļu baznīcas vadība saprot, ka ar savu kritiku tā tikai veicina filmas popularitāti. Turklāt patiesībā filma nepavisam nav tāda, kas kaut ko sevišķi nonicinātu. Ja nu vienīgi aina, kurā visi kardināli lūdz Dievu, kaut tieši viņš (konkrētais kardināls) NEtiktu izvēlēts par pāvestu, varētu kādam nepatikt. Bet citādi filma patiesībā nav tik ļoti par katoļiem kā par cilvēka nespēju uzņemties lielāku nastu nekā tā, kurai viņš ir piemērots.
Cik dīvaini tas lai arī nebūtu, šī filma vismaz daļēji ir komēdija, un tādējādi nav pārsteidzoši, ka tās gaitā kardināli Vatikānā spēlē kārtis un volejbolu (pieņemu, ka tas varētu arī nebūt aizliegts), bet vismaz nekādas pretrunīgas seksuālas tēmas šeit aizskartas netiek.
Kopumā man filma patika - tā nav uzbāzīga ar kaut kādu pārāko vēstījumu, mazliet pasmejas, bet ne ļauni un tās galvenais varonis ir ļoti labi saprotams.
2013-03-18
comments powered by Disqus