Kazhes pierakstu burtnīca

Nav daudz autoru, kuru darbus es būtu lasījis tik daudz kā Murakami, turklāt viņš ir no tiem autoriem, kas diezgan daudz rakstījis liela apjoma grāmatas, pret kādām parasti esmu atturīgs, uzskatot, ka lielākoties mazā formā iespējams pateikt pat vairāk nekā lielā. Taču, ja jau kāds konkrēts autors ir pamanījies mani pārliecināt, ka viņam var uzticēties, tad esmu gatavs izņēmumiem. Protams, pārāk bieži grēkojot var gadīties, ka uzticība tiks zaudēta, un tad jau to atgūt nebūs viegli. Un ar Murakami ir tā, ka it kā es apzinos, sākot lasīt katru nākamo viņa grāmatu, ka nekā fundamentāli jauna tur nebūs, viņa paņēmienus es zinu, viņa tēlus es zinu, bet tas neko nemaina - atkal un atkal esmu gatavs iegrimt viņa radītajā pasaulē.

Ar šo grāmatu gan diezgan ātri man radās absolūts sašutums: "Hei, šo es esmu jau lasījis!" Gadās jau, ka autors atkārto iepriekš radītas melodijas, bet šīs grāmatas gadījumā tas jau nu šķita pāri jebkādām robežām - to pilsētu aiz mūra, kurā ieiet var tikai, iepriekš atstājot savu ēnu, to es jau zināju no "Hard-boiled Wonderland/End of the World". Apskatos Wikipedia, nekas tur nav teikts par to, ka šī grāmata būt atvasināta no tās otras. Tikai - ka šāda nosaukuma stāstu Murakami uzrakstījis savas rakstnieka karjeras pirmsākumos. Skatos no otras puses - vai "Pasaules gala bez robežām" aprakstā būs kaut kas teikts, ka no tās Murakami atvasinājis vēl vienu romānu? Nē, atkal nekā tamlīdzīga, vien teikts, ka šo tēmu kāds japāņu grafiskais mākslinieks izmantojis, lai radītu mangu un anime. Un tad nācās meklēt Internetā, kur tomēr radu apstiprinājumu - jā, šajā grāmatā Murakami atgriezās pie sižeta, ko viņš bija uzsācis pirms vairākiem gadu desmitiem, taču vien pirmā no trim šī romāna daļām ir saistīta ar to veco romānu, kamēr turpinājums - tas ir jau pilnīgi citas dzīves pieredzes apveltīta Murakami darba auglis. Pareizāk, te runa par "Hard-boiled Wonderland" pārņemtās daļas - cik daudz romānā nonācis no 1980. gada garstāsta, man nav ne mazākās nojautas, jo to gan neesmu lasījis (atsevišķā grāmatā tas arī neesot izdots).

Aizrauties ar sižeta atstāstīšanu šeit, manuprāt, nebūtu vērts, jo, no vienas puses, viss tur ir diezgan samudžināts, un no otras - lasītājam pašam ir jāizlemj, cik daudz no tā, kas grāmatā risinās, notiek galvenā varoņa galvā un cik - tajā pasaulē, kurā viņš mīt, vai varbūt - sapņos, kurus viņš lasa. Un Murakami te atsaucas uz Garsijas Markesa maģisko reālismu, kas dažam var būt reālisms parastais, proti, ja tu dzīvo tādā pasaulē, kurā tas maģiskais ir reāls. Bet vismaz kaut ko ieskicēt droši vien vajadzētu. Pirmajā daļā darbība risinās divās vietās un laikos (vismaz formāli) - galvenā varoņa pusaudžu gados viņa dzimtajā pilsētā, kur viņš kādā jaunrades konkursā ir iepazinies ar meiteni, kas kļūs par viņa mūža mīlestību, lai arī viņu draudzībai nebūs lemts būt ilgai. Paralēli šis pats varonis, nu jau vecumā pāri četrdesmit, ir nonācis mūru ieskautajā pilsētā, kur viņš strādā bibliotēkā par sapņu lasītāju. Un tur ir arī tā meitene, kura gan viņu neatceras, jo viņai nav ēnas. Un arī viņam nav, jo ēna jāatstāj ārpus pilsētas. Grāmatas otrā daļa risinās pilnībā ārpus pilsētas, varonim iekārtojoties strādāt kādā īpašā bibliotēkā "šajā realitātē", kura gan arī nav tā parastākā, ne velti iepriekšējajam bilbiotēkas vadītājam (un faktiski arī - mecenātam) nav ēnas. Un trešā daļa - atkal jau tajā otrajā Pilsētā. Dinamikas gan patiesībā nav daudz, grāmata ir diezgan apcerīga un lēna.

Par ko īsti ir šī grāmata? Te ir plašas iespējas interpretācijai. Vienkāršakais variants to būtu nosaukt par piedzīvojumu romānu, kur varonis ceļo starp pasaulēm, bet tas būtu absolūti neprecīzi. Kaut kādā mērā tas noteikti ir jautājums par to, kas ir un kas nav reāls, un vai nomoda un sapņu pasaules ir nošķiramas un vai ir pamatoti teikt, ka tikai viena no tām ir īsta. Kas mani mazliet mulsina - tas ir grāmatas latviskais nosaukums. Angliski tās nosaukums ir "The City and Its Uncertain Walls", bet latviski - "Pilsēta un tās nedrošie mūri". Latviešu valodā "nedrošs mūris" izklausās pēc tāda, kuru var viegli pārvarēt, bet grāmatā tas nebūt tāds nav. "Neskaidrs" arī nebūtu tas vārds, kas man patiktu, līdz ar to varu teikt, ka par nosaukumu esmu nedrošs. Bet par grāmatu gan esmu drošs - lai arī manī kādu brīdi bija šaubas par to, vai patiešām Murakami joprojām ir mans autors un vai šī grāmata nav tikai otro reizi uzsildīta zupa, bet beigās nācās atzīt - viņš raksta par to pašu, bet tomēr kaut ko citu. Un kaut kāda sava doma viņam ir bijusi, kāpēc šis stāsts bija jāizstāsta vēlreiz, un mazliet citādāk kā iepriekš. Tagad gan man ir pārdomas - varbūt vajadzētu atkārtoti izlasīt "Brīnumzemi". Kā nekā iepriekšējo reizi es to lasīju pirms vairāk kā 20 gadiem - raugoties no šīs grāmatas skatu punkta, būdams tuvu vecumā varonim grāmatas tajā daļā, kad viņš iepazīst liktenīgo meiteni, bet tagad es tuvojos tam brīdim, kad viņš pazaudēja un atguva savu ēnu (tur gan drusku jautājums, vai hronoloģija neaiziet pilnā inception). Tātad - man patika.