Madame Ex

Ervē Bazēns ir franču rakstnieks, kura darbi īpaši labi bija zināmi PSRS, ko veicināja viņa simpātijas pret komunistisko partiju un skeptiskā attieksme pret to valsts iekārtu, kurā nācās dzīvot pašam. Dīvainā kārtā diezgan cienīts viņš bija arī Francijā (lielākoties jau savienībā izdotie ārzemju autori bija ievērojami tikai savas pārliecības dēļ), kur teju 25 gadu garumā bija prestižās Gonkūru akadēmijas prezidents. Savā literārajā darbībā Bazēns pieskaitāms naturālismam un/vai reālismam, ne ar kādām modernām literārām tendencēm viņš neaizrāvās, galvenokārt rakstīja ģimenes drāmas, kāda ir arī šī konkrētā grāmata.

Romāna nosaukuma krieviskais tulkojums "Kādas šķiršanās anatomija" ir diezgan spēcīgs, taču ar francisko "Eks-kundze" tas īsti nesaskan, un itin droši var apgalvot, ka šai anatomijai pamatā ir 1964. gada Andrē Kajata filmas "Kādas laulības anatomija", kur divās atsevišķās filmās viena un tā pati laulība un tās gals rādīti no abu pušu skatu punktiem. Francijā šādi grāmatu saukt būtu būt bīstami no autortiesību viedokļa, kamēr PSRS šādu šķēršļu nebija. Protams, tas ir tikai mans minējums, bet šķiet ticami.

Grāmata patiešām vēsta par kādu izirušu ģimeni, kur vīrs aizgājis no sievas un četriem bērniem pie jaunas draudzenes, un gadiem ilgi rit dažādi tiesas procesi un attiecību skaidrošana. Vērts uzsvērt, ka lai arī Luijs (vīrs) nenoliedzami ir galvenais vainīgais šajā situācijā, autors kā nepatīkamāku noteikti attēlo viņa bijušo sievu Alīnu, kura pēc šķiršanās vienīgais, ko mēģina darīt, ir iespēju robežās čakarēt bijušā vīra dzīvi, bieži uz pašas bērnu rēķina, un likumsakarīgi sanāk, ka divi no bērniem itin skaidri nostājas tēva pusē, vēl vairāk sačakarējot mātes uztveri par šo pasauli. Nevaru noliegt, ka Alīnas tēls šķiet ļoti ticams un kaut kādā mērā viņu arī var saprast - pievilta sieva, kurai gadi nav bijuši vēlīgi, bez profesijas un bez jebkādas nākotnes, kurai vienīgais prieciņš, kas ir atlicis dzīvē, ir censties visu laiku saviem bērniem atgādināt to, kāds maita ir viņu tētis. Taču komplektā ar to, ka viņ ir gaužām sekla būtne, kas nav spējīga domāt vairāk kā vienu gājienu uz priekšu, grāmatas gaitā arvien vairāk rodas sajūta, ka neko labāku viņa arī nav pelnījusi. Vispār jāatzīst, ka nosaukums oriģinālvalodā daudz labāk atbilst tam, kas atrodams grāmatā, jo primāri tas ir Alīnas stāsts, kurā gan parādās šādas tādas epizodes no Luija un viņa jaunās sievas skatu punkta, bet Alīnai ir veltīti droši vien vismaz 75% grāmatas.

Grāmatā daudz uzmanības tiek veltīts daudzajām procesu stadijām tiesā, kas sastāv no nebeidzamām apelācijām, atkārtotām lietas izskatīšanām un tā tālāk, bet es neteiktu, ka būtu šeit kaut ko jaunu un interesantu uzzinājis. Kas gan ir interesants, tas ir grāmatas ievads, kurā kāds krievu rakstnieks skaidro to, cik brutāls un sāpīgs ir šķiršanās process buržuāzistiskajā pasaulē un neiecietīga sabiedrība, īpašu uzmanību veltot mantas dalīšanas smagumam. Protams, lieki pieminēt, ka savienībā šķiršanās rezultātā mantas trūkuma apstākļos itin ikdienišķa parādība bija, ka šķirtās puses turpināja dzīvot vienā dzīvoklī arī pēc tam, kad abām bija izveidojušās jaunas attiecības, ģimenēm esot šķirtām ar kaut ko tik nopietnu kā skapis vai kartona siena. Bet, protams, kas gan tas ir pret nepieciešamību dalīt īpašumu.

Romāns ir skaudrs un ļoti reālistisks, jo īpaši - savam laikam, kad noteikti tādu bezprofesijas Alīnu bija vairāk kā tagad. Uzrakstīts labi, lai gan visai sausi un manai gaumei pārāk pedantiski. Droši vien tas ir pamācošs. Vai es to gribu paturēt savā grāmatu plauktā? Diez vai. Izlasīt ir vērts, bet dzīvot pēc tā principiem gan labāk nevajadzētu.
2019-09-29
7.0
comments powered by Disqus