Par to, ka "High Noon" ir vesterns, nevar būt ne mazāko šaubu - te ir teju visi apstākļi, kas nepieciešami kārtīgai kovbojfilmai (ja nu vienīgi nav kauju ar indiāņiem), bet vienlaikus šī filma noteikti ir kas vairāk. Ne velti to vairāki ASV prezidenti ir atzinuši par savu visu laiku iecienītāko filmu. Un vienlaikus ne velti to leģendārais vesternu aktieris, augstākā kaluma rasists, ksenofobs un šovinists Džons Veins bija raksturojis kā "antiamerikāniskāko lietu, ko viņam nācies redzēt". Un ne velti Padomju Savienībā šī filma tika pelta par individuālisma slavināšanu pār kolektīvismu.
Šerifs Vils Keins (Gerijs Kūpers) ir principā jau beidzis pildīt savus pienākumus, apprecējies ar kveikeru skaistuli Eimiju (Greisa Kelija savā pirmajā nozīmīgajā kino lomā) un gatavojas jau doties prom no savā pārraudzībā bijušās pilsētas, bet tad viņu pārsteidz vēsts - Frenks Millers ir atbrīvots. No cietuma kaut kur Ziemeļos ir izlaists vīrs, kuram Keins bija parakstījis nāves sodu par slepkavību, bet šis bija solījis izdzīvot un nogalināt pašu šerifu. Un tagad ir zināms, ka Millers ieradīsies pilsētiņā ar vilcienu precīzi divpadsmitos, bet trīs viņa rokaspuiši jau gaida savu vadoni dzelzceļa stacijā. Keinam ir izvēle: kopā ar sievu bēgt no pilsētas vai arī stāties bandītiem pretī. Tā kā "High Noon" ir diezgan nopietna filma, arī dilemma ir gana sarežģīta un gana pretrunīga, taču kopumā skatītājam nākas piekrist, ka Keina izvēle ir pareiza.
"High Noon" specifika ir tajā, ka filma risinās reālajā laikā (ok, gan jau tur ir šādas tādas kļūdiņas un nestiķēšanās, bet vismaz idejiski tā ir) - šerifa rīcībā ir drusku vairāk kā stunda, lai sapulcētu sev palīgus bandītu apturēšanai. Un ar to arī sākas lielākā jautrība - lai arī šerifs pilsētiņā ir populārs, bet no vienas puses - viņa laiks ir pagājis, no otras - katram sava āda dārgāka. Un tā nu sanāk, ka viņš mēģina tur un šur, un visur, bet beigās vienīgie gatavie palīgi ir tādi, kuriem pats Keins spiests atteikt - vienacains dzērājs un pusaudzis puika. Jā, šī filma nudien ir tāds vesterns, kur gandrīz visā filmas garumā ir tikai runāšana un runāšana, bet vienīgā apšaudes aina ilgst labi ja piecas minūtes. Un itin loģiski, ka vismaz manās acīs, tas šai filmai ir tikai pluss - tā iezīmē raksturus un konfliktus, nevis demonstrē tev to, cik veikli kaskadieri prot rīkoties uz zirga. Cik neticami lai man nešķistu šādus vārdus lietot par vesternu, bet tā ir psiholoģiski ļoti labi nostrādāta filma, kur tu vari noticēt varoņu un antivaroņu motivācijai, jo tēliem te ir vairāk dziļuma nekā tajā "whack-a-mole" stila spēlē ar bandītiem un Zhilitona pistoli, kādu ir spēlējuši droši vien visi deviņdesmito gadu tīņi. Un pamazām tu saproti, ka šajā filmā kovbojcepures ir tikai aksesuārs, nevis visa pamats un ka tāpat kā laba zinātniskā fantastika primāri ir par cilvēkiem un tikai sekundāri - par kosmosu, nākotnes tehnoloģijām vai ko tur vēl, arī labs vesterns primāri ir darbs par tēliem un ne kovbojos un indiāņos ir tā sāls.
Laikam jau nozīmīgākais faktors šajā situācijā ir filmas režisors - ne velti Freds Cinemans savas vairāk kā 50 gadus ilgās režisora karjeras laikā uzņēma veselas 15 oskariem nominētas filmas - viņš darbojās dažādos žanros un dažādās tehnikās, cita starpā spējot savaldīt arī vesternus.