Stāsts par doktoru Dūlitlu
Vispār jau doktors Dūlitls nav mans mīļākais bērnu grāmatu varonis, bet mana tēta. Taču, tāpat kā tētis lasīja grāmatas par šo brīnumārstu man, tā arī es uzsāku ar doktoru Dūlitlu iepazīstināt Esteri. Jāatzīmē, ka šī grāmata, kas aizsāk doktora un viņa draugu - dažādu dzīvnieku - piedzīvojumus, mūsdienu angliskajos izdevumos ir piedzīvojusi cenzūru, ja tā var teikt. Proti, no šiem izdevumiem ir pazudusi sižeta līnija par to, ka Āfrikas princis Bumpo vēlas kļūt balts (jo, būdams melns, viņš nav paticis apburtajai princesei) un kā labais doktors ar savu devu viltības šo viņa vēlmi izpilda. Arī ilustrācijas, kurās attēloti Bumpo un viņa vecāki, grāmatā neesot sastopamas. Kālab? Tādēļ ka tās labi atbilst simts gadus veciem un izteikti rasistiskiem stereotipiem. Jāatzīst, ka šī būs viena no tām reizēm, kur es nesūdzēšos par mūsdienu pasaules politkorektumu un daiļliteratūras cenzūru. Ja man tev ir jāskaidro, kālab Hjū Loftinga pasaules uztvere nav pieņemama mūsdienu cilvēkam, tad droši vien man nav vērts tev skaidrot neko.
Vēl vērts piebilst, ka padomijā uzaugušajiem doktors Dūlitls labāk bija pazīstams kā "Dakteris Aikāsāp" - Korneja Čukovska plaģiāta versijā (ok, krievi apgalvo, ka tur viss nav tik viennozīmīgi par to plaģiātu - bet kad gan viņi par jebko būtu teikuši kaut ko citu?), bet oriģinālās doktora Dūlitla grāmatas (iepriekš izdotas un bērnu iemīļotas vēl brīvā Latvijā) mūspusē atgriezās vien septiņdesmit gadu sākumā. Tikām par filmām ar Ediju Mērfiju (vēlākās daļās - jau bez Mērfija) doktora Dūlitla lomā es laikam labāk neko neteikšu, ja nu vienīgi, ka pirmās reitings IMDb ir 5.4, otrās - 4.7, trešās - 4.0, ceturtās - 3.9, piektās - 3.7; un arī 2020. gadā iznākusī "Dolittle" ar Robertu Dauniju jaunāko Dūlitla lomā ir pietiekams mēsls, lai būtu saņēmusi 3 Zelta avenes balvas.
Grāmata vēsta par kādu ļoti lādzīgu ārstu, kas mitinās Anglijas mazpilsētā Padleberijā, taču viņa prakse aiziet pa pieskari, ārstam pārmērīgi aizraujoties ar dažādu dzīvnieku turēšanu savās mājās (kas reizē ir arī pacientu pieņemšanas vieta), tad viņš kļūst par dzīvnieku ārstu, jo ir iemācījies runāt visu dzīvnieku valodās, taču arī šis rūpals apstājas, kad viņa mīluļu lokā nonāk krokodils, kā rezultātā vietējie iedzīvotāji baidās pie Dūlitla vest savus dzīvniekus. Taču viņa slava dzīvnieku pasaulē ir jau uz šo brīdi milzīga, viņu uzaicina uz Āfriku ārstēt pērtiķu epidēmiju, seko ceļojums pa jūru, sastapšanās ar jau piesaukto princi Bumpo un viņa vecākiem un dažādi citi atgadījumi.
Kas nu ir jāatzīst - reālisms nevienā aspektā nav Hjū Loftinga stiprā puse - salīdzinoši ar "Stāstu par doktoru Dūlitlu" Vinnija Pūka apdzīvotā pasaule ir hiperreālistiska. Problēmas, kurās iekuļas doktors un veidi, kā viņš no tām tiek ārā, neiztur ne pašu vājāko kritiku. Vienlaikus - mazajai klausītājai grāmata patika, un nojaušu, ka būs vien jālasa viņai vēl kaut kas no Loftinga darbiem. Šajā ziņā labi. Bet kā pieaugušajam man jāsaka - mūsdienu bērnu literatūra, pat tāda, kas paredzēta gados pavisam jaunai auditorijai, bieži ir kvalitatīvāka par šo klasiku.
Vēl vērts piebilst, ka padomijā uzaugušajiem doktors Dūlitls labāk bija pazīstams kā "Dakteris Aikāsāp" - Korneja Čukovska plaģiāta versijā (ok, krievi apgalvo, ka tur viss nav tik viennozīmīgi par to plaģiātu - bet kad gan viņi par jebko būtu teikuši kaut ko citu?), bet oriģinālās doktora Dūlitla grāmatas (iepriekš izdotas un bērnu iemīļotas vēl brīvā Latvijā) mūspusē atgriezās vien septiņdesmit gadu sākumā. Tikām par filmām ar Ediju Mērfiju (vēlākās daļās - jau bez Mērfija) doktora Dūlitla lomā es laikam labāk neko neteikšu, ja nu vienīgi, ka pirmās reitings IMDb ir 5.4, otrās - 4.7, trešās - 4.0, ceturtās - 3.9, piektās - 3.7; un arī 2020. gadā iznākusī "Dolittle" ar Robertu Dauniju jaunāko Dūlitla lomā ir pietiekams mēsls, lai būtu saņēmusi 3 Zelta avenes balvas.
Grāmata vēsta par kādu ļoti lādzīgu ārstu, kas mitinās Anglijas mazpilsētā Padleberijā, taču viņa prakse aiziet pa pieskari, ārstam pārmērīgi aizraujoties ar dažādu dzīvnieku turēšanu savās mājās (kas reizē ir arī pacientu pieņemšanas vieta), tad viņš kļūst par dzīvnieku ārstu, jo ir iemācījies runāt visu dzīvnieku valodās, taču arī šis rūpals apstājas, kad viņa mīluļu lokā nonāk krokodils, kā rezultātā vietējie iedzīvotāji baidās pie Dūlitla vest savus dzīvniekus. Taču viņa slava dzīvnieku pasaulē ir jau uz šo brīdi milzīga, viņu uzaicina uz Āfriku ārstēt pērtiķu epidēmiju, seko ceļojums pa jūru, sastapšanās ar jau piesaukto princi Bumpo un viņa vecākiem un dažādi citi atgadījumi.
Kas nu ir jāatzīst - reālisms nevienā aspektā nav Hjū Loftinga stiprā puse - salīdzinoši ar "Stāstu par doktoru Dūlitlu" Vinnija Pūka apdzīvotā pasaule ir hiperreālistiska. Problēmas, kurās iekuļas doktors un veidi, kā viņš no tām tiek ārā, neiztur ne pašu vājāko kritiku. Vienlaikus - mazajai klausītājai grāmata patika, un nojaušu, ka būs vien jālasa viņai vēl kaut kas no Loftinga darbiem. Šajā ziņā labi. Bet kā pieaugušajam man jāsaka - mūsdienu bērnu literatūra, pat tāda, kas paredzēta gados pavisam jaunai auditorijai, bieži ir kvalitatīvāka par šo klasiku.
2023-04-11
comments powered by Disqus