Koncerts Depo
Varbūt vecums, varbūt šodien nav garīgais, bet es laikam tomēr vairs nemāku novērtēt "joku mūziku", vai kas tas par žanru. Tā nesen rakstīja kāds no ievērojamākajiem soctīkla Mastodon lietotājiem, ne es. Pilnībā viņam piekrītu, tālab trešdienas vakarā devos nevis uz ākstu kolektīva "Pupociklu vasara" koncertu klubā Depo, bet gan uz nopietnas grupas ar tādu pašu nosaukumu uzstāšanos tajā pašā vietā. Kā nekā, nav jau 2012. gads, kad "Pupociklus" iesildīja jauniešu kolektīvs "Ko gan Jēzus darītu". Laiks iet uz priekšu, mūziķi kļūst profesionālāki, viņu attieksme pret pasauli nopietnāka, un tagad pat dziesmā par Nazālo slieku ieskanas muzikāla intermēdija, kas veltīta "putin - huilo!"
Patiesībā - kas tas par zvēru "joku mūzika" un kā pret to izturēties, ir labs jautājums. Neesmu nedz mūzikas teorētiķis, nedz vispār cilvēks, kas varētu šādos jautājumos būt autoritatīvs, taču atbilstoši manai izpratnei izteikti nenopietnie kolektīvi būtu iedalāmi vairākās kategorijās, pret kurām mana attieksme ir atšķirīga (lai arī katras no tām pārstāvjiem piemīt īpašības, kuras spēju novērtēt). Pirmie ir tie, kuri dzīvo no aktuālu skaņdarbu parodēšanas un līdz ar to var teikt, ka spiež uz "virālo" efektu (un daļa no viņiem to darīja laikos, kad vēl par virālumu neviens nerunāja). Piemēri, Weird Al Yankovic, Max Raabe, Richard Cheese utt. Arī te ir dažādi gadījumi un tā paša Weird Al gadījumā viņa stila parodijas (piem., imitējot Zappu vai Dilanu) mēdz būt ļoti trāpīgas. Vēl ir kategorija - vulgarizētāji, kuri šīs pašas populārās dziesmas padara rupjākas. It kā tas pats, tomēr lielākoties pavisam bez pievienotās vērtības. Tad ir nenopietnā ballīšu mūzika, Latvijas gadījumā piemēri būtu "Labvēlīgais tips", grupa "UFO", "Gapoljeri", "Čipsis un Dullais" (un daudzi citi). Viņu mērķis ir, lai labi laiku pavadītu gan paši mūziķi, gan arī klausītāji. Tur sanāk, ka tu vai nu uzkāp uz pareizā viļņa vai nē, jūties iederīgs tusiņā vai arī tas nav tavs tusiņš. Nopietnāka kategorija ir "transformētāji", par kuriem ir vispār jautājums, vai viņi vispār skaitās pie nenopietnās mūzikas, jo viņi drīzāk nodarbojas ar muzikālu dekonstrukciju, kopsakaru meklēšanu starp dažādiem izpildītājiem, dziesmām un stiliem, šī mūzikas forma ir ar savu devu postmodernuma un metalīmeņa. Šeit globāli skaļākie vārdi būtu "The Residents", "Ween", daļēji - Frenks Zappa. Latvijā - "DJ Krankenwagen". Vēl kaut kur būtu liekamas stila parodijas kā "The Rutles" vai "Spinal Tap" daiļrade, kas spēj apvienot iesmiešanu par parodējamo materiālu ar neviltotu mīlestību pret to. Un ārpus tā visa ir Sviestroks, kas savā izcilākajā agregātstāvoklī ir augstvērtīga muļķošanās - sava deva provokācijas, sava deva pilnīgas luņa laišanas, bet - bez paviršības, drīzāk - ar pārspīlētu centību. Tehniskajam izpildījumam sviestrokā ir būtiska nozīme - tam nav obligāti jābūt baudāmam, bet tas nedrīkst būt primīvs, kaut kādi slāņi un kultūrcitāti tam apakšā ir, un patiesībā jau droši vien "Pupociklu vasaras" lielākajam iedvesmas avotam vajadzētu būt Frenkam Zappam (ko droši vien varētu noskaidrot - ir tā tiesa vai nav). Un te nu mēs nonākam pie secinājuma, ka par spīti nosaukumam, savdabīgajiem grupas dalībnieku pseidonīmiem un dziesmām "Iekakā sev dibenā" vai "Balāde par zvejskābnieku", "Pupociklu vasara" nemaz nav joku grupa.
Koncerts klubā "Depo" bija sapulcinājis optimālo pašas grupas sastāvu:līdzās vienīgajam allaž neiztrūkstošajam grupas dalībniekam - soloģitāristam Turaidam Petrovam, klāt bija arī no ārzemēm atbraukušais grupas otrs pusvadītājs Vilis Lācītis, lieliskais basa spēles meistars Mariušs Mukačvārs, kā arī bundzinieks Kšištofs Virubāks, proti, sastāvs, kurā ierakstīts līdz šim (un domājams - arī turpmāk) vienīgais grupas albums ar nosaukumu "Pupolāras dziesmas" (tiesa, skatītāju pulkā ietilpstošais Mr. Sensors jeb Juris Andersons, kas arī ir spēlējis "Pupociklos" basu, varētu iebilst tam, ka šis tiešām bija grupas "zelta" sastāvs). Skatītāju rindās arī nebija daudz jaunu seju - domājams, itin liela daļa bija tepat "Depo" notikušajā grupas koncertā 2012. gadā, un tas nodrošināja, ka atmosfēra bija ne vien nepiespiesta, bet es pat teiktu - ģimeniska.
Pēdējās pāris reizes (kas gan arī nebija nesen) "Pupociklus" biju redzējis uzstājamies bez Lācīša un, lai man piedod Petrovs, jāatzīst - kā kvartets viņi man patīk labāk. Protams, arī bītlu gadījumā gan jau, ka trio bez Lenona būtu bijis jaudīgs kolektīvs, tomēr otra ģitārista un vokālista klātbūtne ir jūtama. Turklāt abi kolorītie džentelmeņi lieliski viens otru papildina ne pārāk nozīmīga satura vēstīšanā skatītājiem, kā arī piekopj atšķirīgas tehnikas uzsāšanās ziņā. Kamēr Petrova kunga specializācija ir dziedāšana garām mikrofonam (skaidrojums - viņš sevi primāri uzskata par ģitāristu), Lācīša kungs toties parasti nezina dziesmām vārdus, bet vismaz dzied mikrofonā. Ar ko mani šis koncerts gan pārsteidza, tas bija repertuārs. Nojauta bija tāda, ka atšķirībā no citām grupām, kur allaž ir jautājums - vai būs kas jauns, "Pupociklu" gadījumā vietā būs: ko no vecā viņi būs pietiekami atkārtojuši, lai varētu nospēlēt (līdzīgi kā tas ir ar "Voiceku Voisku"). Bet izrādījās - tā vis nebūs, viens skaņdarbs bija patiešām iepriekš nedzirdēts (Kanādā dzīvojošais Lācītis sacerējis dziesmu "Ledus"), kā arī dažas citas arī nebija no kanoniskā repertuāra. "Balādi par zvejskābnieku", šķiet, ka Pupocikli bija spēlējuši Vinilbārā, bet tā arī skaitās esam "no jaunajām", savukārt "Nazālo slieku" iepriekš neatminos esam dzirdējis, kamēr "Fantompupi" vispār ir "Zupski Rubin" skaņdarbs. Bija, protams, arī klasika: "Pupociklu vasara", "Iekakā sev dibenā", "Ganiņš" (ar lielisku solo deju Mukačvāra izpildījumā), "Rasā izkapts labāk kož", "Cwei Beer for Furer", "Mākoņu belašs", "Ķieģeļu košļātājs" un kaut kas no ciršļu krājumiem. Un tas viss bija labi, un tas viss bija baudāmi, publika priecājās, mūziķi, šķiet, arī priecājās, un pat Silmaču Mačo bija klāt, lai arī bez izkapts. Un droši vien kaut kur no kāda mākoņu belaša šajā koncertā vērās arī Melnā akna, kuru diemžēl šajā realitātē vairs sastapt nav iespējams. "Pupocikli" tikām, lai arī neregulāri, bet turpina ripot.
P.S. Aizmirsu pieminēt pašu svarīgāko lietu par "Pupociklu" koncertu: Turaids Petrovs pilnībā attaisnoja savu reputāciju kā "Latvijas ģitārists, kas visilgāk koncertu laikā skaņo savu ģitāru". Avoti vēsta, ka šajā reizē skaņdarbs "Soloģitāras skaņošana" vienā piegājienā ildzis septiņas minūtes. Apsveicam!
Patiesībā - kas tas par zvēru "joku mūzika" un kā pret to izturēties, ir labs jautājums. Neesmu nedz mūzikas teorētiķis, nedz vispār cilvēks, kas varētu šādos jautājumos būt autoritatīvs, taču atbilstoši manai izpratnei izteikti nenopietnie kolektīvi būtu iedalāmi vairākās kategorijās, pret kurām mana attieksme ir atšķirīga (lai arī katras no tām pārstāvjiem piemīt īpašības, kuras spēju novērtēt). Pirmie ir tie, kuri dzīvo no aktuālu skaņdarbu parodēšanas un līdz ar to var teikt, ka spiež uz "virālo" efektu (un daļa no viņiem to darīja laikos, kad vēl par virālumu neviens nerunāja). Piemēri, Weird Al Yankovic, Max Raabe, Richard Cheese utt. Arī te ir dažādi gadījumi un tā paša Weird Al gadījumā viņa stila parodijas (piem., imitējot Zappu vai Dilanu) mēdz būt ļoti trāpīgas. Vēl ir kategorija - vulgarizētāji, kuri šīs pašas populārās dziesmas padara rupjākas. It kā tas pats, tomēr lielākoties pavisam bez pievienotās vērtības. Tad ir nenopietnā ballīšu mūzika, Latvijas gadījumā piemēri būtu "Labvēlīgais tips", grupa "UFO", "Gapoljeri", "Čipsis un Dullais" (un daudzi citi). Viņu mērķis ir, lai labi laiku pavadītu gan paši mūziķi, gan arī klausītāji. Tur sanāk, ka tu vai nu uzkāp uz pareizā viļņa vai nē, jūties iederīgs tusiņā vai arī tas nav tavs tusiņš. Nopietnāka kategorija ir "transformētāji", par kuriem ir vispār jautājums, vai viņi vispār skaitās pie nenopietnās mūzikas, jo viņi drīzāk nodarbojas ar muzikālu dekonstrukciju, kopsakaru meklēšanu starp dažādiem izpildītājiem, dziesmām un stiliem, šī mūzikas forma ir ar savu devu postmodernuma un metalīmeņa. Šeit globāli skaļākie vārdi būtu "The Residents", "Ween", daļēji - Frenks Zappa. Latvijā - "DJ Krankenwagen". Vēl kaut kur būtu liekamas stila parodijas kā "The Rutles" vai "Spinal Tap" daiļrade, kas spēj apvienot iesmiešanu par parodējamo materiālu ar neviltotu mīlestību pret to. Un ārpus tā visa ir Sviestroks, kas savā izcilākajā agregātstāvoklī ir augstvērtīga muļķošanās - sava deva provokācijas, sava deva pilnīgas luņa laišanas, bet - bez paviršības, drīzāk - ar pārspīlētu centību. Tehniskajam izpildījumam sviestrokā ir būtiska nozīme - tam nav obligāti jābūt baudāmam, bet tas nedrīkst būt primīvs, kaut kādi slāņi un kultūrcitāti tam apakšā ir, un patiesībā jau droši vien "Pupociklu vasaras" lielākajam iedvesmas avotam vajadzētu būt Frenkam Zappam (ko droši vien varētu noskaidrot - ir tā tiesa vai nav). Un te nu mēs nonākam pie secinājuma, ka par spīti nosaukumam, savdabīgajiem grupas dalībnieku pseidonīmiem un dziesmām "Iekakā sev dibenā" vai "Balāde par zvejskābnieku", "Pupociklu vasara" nemaz nav joku grupa.
Koncerts klubā "Depo" bija sapulcinājis optimālo pašas grupas sastāvu:līdzās vienīgajam allaž neiztrūkstošajam grupas dalībniekam - soloģitāristam Turaidam Petrovam, klāt bija arī no ārzemēm atbraukušais grupas otrs pusvadītājs Vilis Lācītis, lieliskais basa spēles meistars Mariušs Mukačvārs, kā arī bundzinieks Kšištofs Virubāks, proti, sastāvs, kurā ierakstīts līdz šim (un domājams - arī turpmāk) vienīgais grupas albums ar nosaukumu "Pupolāras dziesmas" (tiesa, skatītāju pulkā ietilpstošais Mr. Sensors jeb Juris Andersons, kas arī ir spēlējis "Pupociklos" basu, varētu iebilst tam, ka šis tiešām bija grupas "zelta" sastāvs). Skatītāju rindās arī nebija daudz jaunu seju - domājams, itin liela daļa bija tepat "Depo" notikušajā grupas koncertā 2012. gadā, un tas nodrošināja, ka atmosfēra bija ne vien nepiespiesta, bet es pat teiktu - ģimeniska.
Pēdējās pāris reizes (kas gan arī nebija nesen) "Pupociklus" biju redzējis uzstājamies bez Lācīša un, lai man piedod Petrovs, jāatzīst - kā kvartets viņi man patīk labāk. Protams, arī bītlu gadījumā gan jau, ka trio bez Lenona būtu bijis jaudīgs kolektīvs, tomēr otra ģitārista un vokālista klātbūtne ir jūtama. Turklāt abi kolorītie džentelmeņi lieliski viens otru papildina ne pārāk nozīmīga satura vēstīšanā skatītājiem, kā arī piekopj atšķirīgas tehnikas uzsāšanās ziņā. Kamēr Petrova kunga specializācija ir dziedāšana garām mikrofonam (skaidrojums - viņš sevi primāri uzskata par ģitāristu), Lācīša kungs toties parasti nezina dziesmām vārdus, bet vismaz dzied mikrofonā. Ar ko mani šis koncerts gan pārsteidza, tas bija repertuārs. Nojauta bija tāda, ka atšķirībā no citām grupām, kur allaž ir jautājums - vai būs kas jauns, "Pupociklu" gadījumā vietā būs: ko no vecā viņi būs pietiekami atkārtojuši, lai varētu nospēlēt (līdzīgi kā tas ir ar "Voiceku Voisku"). Bet izrādījās - tā vis nebūs, viens skaņdarbs bija patiešām iepriekš nedzirdēts (Kanādā dzīvojošais Lācītis sacerējis dziesmu "Ledus"), kā arī dažas citas arī nebija no kanoniskā repertuāra. "Balādi par zvejskābnieku", šķiet, ka Pupocikli bija spēlējuši Vinilbārā, bet tā arī skaitās esam "no jaunajām", savukārt "Nazālo slieku" iepriekš neatminos esam dzirdējis, kamēr "Fantompupi" vispār ir "Zupski Rubin" skaņdarbs. Bija, protams, arī klasika: "Pupociklu vasara", "Iekakā sev dibenā", "Ganiņš" (ar lielisku solo deju Mukačvāra izpildījumā), "Rasā izkapts labāk kož", "Cwei Beer for Furer", "Mākoņu belašs", "Ķieģeļu košļātājs" un kaut kas no ciršļu krājumiem. Un tas viss bija labi, un tas viss bija baudāmi, publika priecājās, mūziķi, šķiet, arī priecājās, un pat Silmaču Mačo bija klāt, lai arī bez izkapts. Un droši vien kaut kur no kāda mākoņu belaša šajā koncertā vērās arī Melnā akna, kuru diemžēl šajā realitātē vairs sastapt nav iespējams. "Pupocikli" tikām, lai arī neregulāri, bet turpina ripot.
P.S. Aizmirsu pieminēt pašu svarīgāko lietu par "Pupociklu" koncertu: Turaids Petrovs pilnībā attaisnoja savu reputāciju kā "Latvijas ģitārists, kas visilgāk koncertu laikā skaņo savu ģitāru". Avoti vēsta, ka šajā reizē skaņdarbs "Soloģitāras skaņošana" vienā piegājienā ildzis septiņas minūtes. Apsveicam!
2024-12-18
comments powered by Disqus