Kazhes pierakstu burtnīca

Ījana Benksa romāns "Lapseņu fabrika" diezgan droši ir ierindojams vispretīgāko manis lasīto grāmatu sarakstā. Ne tādā ziņā, ka grāmata būtu tieši slikta, bet tā ir teju neaprakstāmi riebīga.
Grāmatas galvenais varonis ir pusaudzis, kas dzīvo kaut kur dziļi laukos ar savu dīvaino tēti. Līdz savam 17 gadu vecumam viņš ir jau pastrādājis trīs slepkavības, turklāt bez sevišķas motivācijas. Lai laime būtu pilnīgāka, lielāko daļu savas dzīves viņš pavada, nogalinot dažādus dzīvniekus un izvietojot viņu galvaskausus kā totēmus uz ģimenei piederošas salas. Vēl viņam ir brālis Ēriks, kurš nupat ir aizbēdzis no trakonama un kura atgriešanās mājās ir gaidāma drīzumā. Ēriks ir ievērojams ar to, ka viņš aizraujas ar suņu aizdedzināšanu un ēšanu. Taču nav tā, ka galvenais varonis būtu kaut nedaudz mazāk traks par savu brāli. Un, kā izrādās tuvāk grāmatas beigām, arī tētis nav gluži no normālo plauktiņa paņemts.
Ja pavisam godīgi - īpaši vairāk iedziļināties man pat negribās. Es ticu, ka šī grāmata ir laba, to bija interesanti lasīt (tādā pat veidā, kā mēdz būt interesanti skatīties šausmu filmas), bet ak dievs, cik tā ir pretīga! Kaut kas no tādā stila materiāla, ko ziņu portālos es nekādos apstākļos nevērtu vaļā, ieraudzījis virsrakstu vien.
Ja tu gadījumā gribi zināt, kas ir lapseņu rūpnīca, to tomēr pastāstīšu. Mājas bēniņos galvenajam varonim ir instalācija, kur viņš ielaiž lapseni vecā milzu pulksteņa ciparnīcā, kur katrā no 12 izejām lapseni sagaida atšķirīga visai brutāla nāve. Pēc tā, kuru nāves veidu lapsene izvēlēsies, varonis paredz nākotni. Paldies, bet es labāk iztikšu nākotni nezinādams.