Kazhes pierakstu burtnīca

Interese braukt uz Kartupeļpalmu man bija arī pērn, bet toreiz attiecīgajā nedēļas nogalē, šķiet, bija viens no daudzajiem vasaras rogainingiem, un festivāls izpalika. Šogad patiesībā dalībnieku sastāvs bija mazāk skanīgs, bet vienlaikus bija tur arī vairākas grupas, kuras patiešām gribēju redzēt - tādas, ar kurām iepriekš mani ceļi nebija krustojušies un tādas, kuras pēdējo reizi bija skatītas sen. Biļeti nopirku jau diezgan savlaicīgi un gandrīz līdz pēdējam brīdim biju domājis, ka braukšu turp, Instrumentu vārdiem izsakoties, pilnīgi viens, tomēr realitātē sanāca tā, ka kompānija bija un pat itin paprāva, kas noteikti festivāla apmeklējumu darīja jautrāku.

Pirmais, kas ir sakāms par Kartupeļpalmu - tas ir nereāli kruta, ka šāds festivāls notiek vispār un vēl jo vairāk, ka tas notiek Salaspils Botāniskajā dārzā. Festivāla norises vieta ir tik krāšņa un ziedoša, ka nudien ir brīnums, ka Botāniskais dārzs atļauj tur pulcēties potenciāli visnotaļ noreibušiem rokmūzikas cienītājiem, par kuru uzvedības adekvātumu ir pamats šaubīties. Jo īpaši pārsteidz tas, ka festivāls tur noritēja jau otro reizi - kā teikt, vienu reizi gadās pieņemt kādu naivu lēmumu, bet atkārtota festivāla norise liek domāt, ka pērn patiešām viss tur bija beidzies gana civilizēti. Tāpat festivālu var uzslavēt par ļoti pieklājīgu dzērienu piedāvājumu - te tev nenākas izvēlēties starp diviem čurām pielīdzināmiem aliem un vienu līdzvērtīgas kvalitātes sidru. Par ēdināšanu - tā īsti nesapratu, vai manai gaumei tur bija vai nebija piemērots piedāvājums, jo pēc paviesošanās vjetnamiešu ēstuvē Ziepniekkalnā kaut kā izsalkums festivāla gaitā vispār neparādījās. Cilvēku daudzums nekādā ziņā nebija liels - tie noteikti bija simti, nevis tūkstoši, mūsu vērtējums bija - ap pieciem simtiem cilvēku, bet gan jau Rudaks zinās precīzāk. Jā, vēl ļoti pārsteidza izcili laipnie un liberāli noskaņotie apsargi, kuriem pat nebija sevišķas intereses par mūsu mugursomu saturu, laikam jau neizskatāmies pēc potenciāliem alus skārdeņu ienesējiem festivāla teritorijā. Labs ir, pietiek par fonu, jāpāriet pie mūzikas!

Festivāla teritorijā mēs ieradāmies uz pulksten astoņiem jeb grupas Alis P uzstāšanos. Ar šo grupu sevišķi labi pazīstams neesmu, taču pilnīgi sveša tā arī nav - manā krājumā ir Gundara Ruļļa jaunību dienu ieraksts - "Prusaku ansambļa" vienīgais albums, esmu klausījies Rulli viesojamies pie Rudaka "Zibenī pa dibenu", no grupas izpildītām dziesmām atmiņā gan ir tik vien kā "Aizvējā" un "Katru rītu" no "Brāļu un māsu" albuma. Tagadējais Aļa P sastāvs ir gana interesants - līdzās Rullim tur šobrīd spēlē bundzinieks Edgars Āboliņš, kurš vairāk zināms kā ska ansambļa "All Day Long" dalībnieks, un basists Kristaps Grasis - ārzemju latvietis, kurš droši vien vairumam manas un vecākas paaudzes latviešu zināms no Zeme zeme izpildījuma Mikrofona aptaujā 1988. gadā. Tam gan nav nekādas saistības ar to, kāda bija Alis P uzstāšanās "Kartupeļpalmā". Un kas jāsaka - viņu uzstāšanās bija lielisks enerģisks priekšnesums, un ja es nevaru teikt, ka man izdevās uztvert ļoti daudz no dziesmu tekstiem (Ruļļa dikcija nekādi nav no skaidrākajām), tad tas pozitīvais rokenrols, ko viņi spēlēja, ir pietiekami starptautisks, lai patiesībā būtu pat vienalga, kādā tieši valodā Rullis dzied. Un viņu uzstāšanās beigu daļa kļuva vēl labāka - uz vairākām dziesmām grupai pievienojās Edgara Āboliņa kolēģi - All Day Long pūtēju departaments. Ir zināms, ka mani vispār spēj savaldzināt jebkura grupa ar pūtējiem, un šis gadījums nebija izņēmums.


Nākamā kārta nāca Helēnai Kozlovai. Iepriekšējo reizi viņu biju redzējis spēlējam pirms dažiem gadiem Labā Dabā, toreiz gan uzstāšanās bija pavisam citāda. Šoreiz bija klasiska pavadošā grupa - ar ģitāra, bass (Māris Rupainis, man visvairāk saistāms ar "Pupociklu vasaru", bet pats sevi droši vien identificē ar citām grupām) un bungas. Nezinu, ko tieši biju gaidījis, bet šoreiz Helēna izpildīja "Skumju akmeņu" dziesmas. Par uzstāšanos - ko tur daudz teikt: Helēnas uzstāšanās vienmēr ir līmenī, mani nekad nebeidz pārsteigt tas, cik spēcīga ir viņas balss, un cik dīvaini tas kontrastē ar dziedātājas ārieni - vakar jau it īpaši, kad izskatījās, ka Helēna ir pamodusies pusstundu pirms koncerta sākuma un tāda pat - pa tiešo no gultas, ieradusies festivālā. Interesanti bija vērot arī pavadošo sastāvu, jo īpaši basista piedzīvojumos ar notīm (sevišķi - atkārtotā grupas "Skumju akmeņi" tituldziesmas izpildījumā).


Pēc Helēnas atgriezāmies pie tās skatuves, kuru nez kādēļ gribējās uzskatīt par "galveno", kur uzstāšanos sāka Voiceks Voiska. Viņu uzstāšanās bija viena no gaidītākajām šajā vakarā, un tā visas uz sevi liktās cerības attaisnoja. Sen nebiju tā kādā koncertā izlēkājies! Ska ir tik ļoti koncertiem piemērota mūzika, ka jautrība ir garantēta. Vakars jau bija pavēss, bet džemperis itin ātri tika nomests malā un Voiceka uzstāšanās beigās biju kārtīgi nosvīdis. Dziesmas, protams, tās pašas vecās un zināmās, bet šī ir tā reize, kad neko jaunu un nezināmu arī neprasās. Ludis ar konfektēm, Jaltas bistro, ko raksta ziņās, Čiekurkalns, Buratino - viss pēc pilnas programmas! Vēl negaidīts bonuss - tiku pie "Augšā strādā" (Voiceka albuma, ko Rudaks iekļāvis savā labāko latviešu albumu sarakstā). Un te nostrādāja pareiza stratēģiska izvēle - pēdējā brīdī pirms iziešanas no mājas izlēmu, ka vajadzētu uzvilkt gaišzilo T-kreklu ar "Par milici nekļūst", un krekla krāsa un ātri pacelta roka man atnesa disku. Arī tā gadās! Bet vispār šī koncerta laikā viss mūsu bariņš ar enerģisko dancošanu noteikti piestrādāja pie pareizas atmosfēras uzturēšanas. Noteikti - labākā pieredze šajā festivālā!


Uz otras skatuves tikām savu uzstāšanos jau bija sākusi Evija Vēbere. Ko lai saka - neesmu es spējis saprast Rudaka sajūsmu par viņas izcilību, un nekādi neteikšu, ka koncertā viņa mani būtu patīkami pārsteigusi. Protams, katrs mākslinieks var izpausties tajā virzienā, kas viņam tuvāks, bet Evijas virziens man nekādā ziņā nav tuvs. Viss šis pasākums man šķiet esam ausīs griezīgs troksnis ar potenciāli neatgriezeniskām sekām, kur tikai pa brīdim ieskanās kaut kas tāds, ko es gribētu dzirdēt vēl. Tā kā mazohisms man nav sevišķi raksturīgs, lielu daļu šīs uzstāšanās pavadīju prom no skatuves - šis bija īstais laiks pavadīt Ilzi līdz auto, lai viņa varētu pārvilkt apavus. Viens ir droši - Evija Vēbere dzīvajā neizrādījās man simpatizējošāka par Eviju Vēberi ierakstā.


Izpildītāji, kas nāca pēc Evijas Vēberes, bija pilnīgi atšķirīgi labskanīguma ziņā - grupa Zāle bija viens no vakara melodiskākajiem kolektīviem. Sevišķi tuvas attiecības ar šo grupu man nav izveidojušās, bet tik, cik esmu viņus klausījies, viss man ir paticis. Arī šoreiz viss bija skaisti un liegi, tik žēl, ka bija vakars un brīžiem sāka nākt miegs. Tas nu jāsaka - Kartupeļpalmas programma nebija sastādīta, domājot par to, lai grūtākās vakara stundās uzstātos tādi izpildītāji, kas raisa vēlmi lēkāt un dejot. Un ja pati par sevi "Zāle" vēl būtu ok, kā nākamie izpildītāji pēc Evijas Vēberes, kuras muzikālās uzstāšanās laikā dejot varētu vienīgi pamatīgā narkotiku iespaidā esoša publika, "Zāle" nespēja mūsu bariņu iekustināt, un daļu viņu uzstāšanās pavadījām prom no skatuves - tikai dzirdamības, bet ne redzamības robežās. Plus, uzstāšanās jau viņiem arī ir gana nekustīga, lai tik daudz papildu vērtības vizuālajam kontaktam nebūtu.


Grupu Sigma sevišķi daudz līdz šim neesmu klausījies, bet viņi (cik zinu) tiek uzskatīti par vienu no pēdējo gadu nozīmīgākajiem indīroka kolektīviem Latvijā. Pērn izdotās "Mitoloģijas" bija nominētas Austras balvai, tāpat tas saņēma divas Zelta mikrofona nominācijas. Grupas daiļradē vērā ņemams apstāklis, ka tā aktīvi izmanto mūsdienu latviešu dzejnieku tekstus, nevis raksta pati savējos. Viņu izpildījums bija itin jauks, ne gluži tāds, kādi ir tipiski manā gaumē (visas grupas, kuras raisa kaut kādas asociācijas ar "Keane", nav manā top prioritāšu sarakstā, bet alerģijas man arī nav). Un liriskā dziesma "Aiz naida" bija īpaši laba.


Enerģijas līmeni beidzot atkal kāpināja grupa ar diskutablu nosaukumu Fuck Art. Esmu pat mazliet pārsteigts, ka iepriekš par šo kolektīvu neko nezināju, un arī Horenu Stalbi pēdējo reizi biju uzstājamies redzējis pirms aptuveni 15 gadiem ar "Horen's Big Fish". Tolaik mans viedoklis par Horenu bija "kaut kāds sūds", tagad - o, labais! Turklāt vēl pats grupas līderis ar kartupeļpalmai līdzīgu iesirmu frizūru, kas enerģijas pārpilns lēkā pa skatuvi, radot itin pārliecinošu sajūtu, ka viņa dzimtene ir nevis pie Baltijas jūras, bet gan Kingstona Jamaikā un ka viņa āda ir brūna kā Bobam Mārlijam nevis balta kā Annešam Breivīkam, arī publiku rauj iekšā nebeidzamā dejā. Jo īpaši - kad izpilda "Killing in the name of" no "RATM" repertuāra. Vairāk šādus izpildītājus nakts stundās! Dzīvi, jautri un nepiespiesti, ko vairāk gan var vēlēties! Protams, joprojām man šķiet, ka grupas nosaukums ir pilnīgi neatbilstošs - dzirdot vārdus "Fuck Art", es sagaidu kaut ko līdzīgu "Dead Kennedys", nevis draudzīgu regeju. Savulaik, protams, tā bija spēcīga provokācija, bet šobrīd kaut kā man tas drīzāk šķiet "mīļi", nevis nikni.


Mīļi, savukārt galīgi nebūtu vārds, ar ko es raksturotu Waterflower uzstāšanos. Šī multimediju māksliniece man līdz šim bija zināma kā viena no kaitinošākajiem skaņdarbiem autore izlasē ar Aspazijas tekstos balstītām dziesmām "Pretējības", bet tagad varu teikt, ka esmu redzējis gandrīz pilna garuma viņas uzstāšanos. Kas nu jāatzīst - vienā ziņā mans sākotnējais iespaids par viņu izrādījās diezgan pamatots - šī jaunā dāma tam, ar ko viņa nodarbojas, pieiet ar pārmērīgu nopietnību un viss viņas priekšnesumā tā vien dveš domu: šī ir ahujennākā māksla! Kas šķiet diezgan neadekvāti, bet nav jau aizliegts cilvēkam uzskatīt, ka tas, ar ko viņš nodarbojas, ir pasaulē vissvarīgākais. Vismaz viens labs joks viņas priekšnesumā bija (nezinu gan, vai apzināts) - kad tev dīvaina dāma ļoti, ļoti dīvainā tērpā ar vairāk nekā īpatnēju galvassegu, ar savdabīgu izpratni par mūzikas veidošanu (ieskaitot telpaugu izmantošanu) publikai saka: jums droši vien ir radies jautājums - kāpēc es dziedu angļu valodā, tas bija tiešām smieklīgi. Jā, nudien, angļu valodas izvēle bija tas primārais jautājums "kāpēc?", kas man nelika mieru! Un arī viss pārējais, ko māksliniece no skatuves teica (ieskaitot kompozīciju, kas sastāv tikai no astotdaļ- un ceturtdaļnotīm, par ko viņa ir ļoti lepna), lieliski saskanēja ar tēlu, ka viņa nav no šīs planētas. Man pat miegs pārgāja, tik dīvaina bija šī uzstāšanās. Nē, sist ritmā kāju un dungot līdzi nesāku (atkal jau - narkotikas nelietoju!), bet patiesībā varētu būt daudz ļaunāk.


Tā, kā tas bija ar Pamirt. Šī grupa, kuru izveidojusi melnā metāla grupas Eschatos soliste Kristiāna Kārkliņa, man bija potenciāli šķitusi gana interesanta, bet realitātē tās muzikālais saturs galīgi nebija smags, toties bija dramatiski lēns. Izturējām vien pāris dziesmas un izlēmām, ka astoņu grādu temperatūra un ļoti neaizraujoša grupa ir pietiekams iemesls doties mājās. Jā, mums neizdevās "uzvarēt" šajā festivālā (gribējās vēl redzēt Ņikto, bet pietrūka izturības), bet vēl pirms pulksten četriem bijām mašīnā. Varbūt nākamgad būs labāki sasniegumi. Bet nudien - ja ir viena lieta, kas mani šajā festivālā nepārliecināja, tas bija grupu plānojums, domājot par to, lai iespējami lielāks procents apmeklētāju sagaidītu finālu. Taču, neskatoties uz to, pasākums kā tāds bija lielisks un, ja būs iespēja, arī nākamgad došos uz "Kartupeļpalmu"!


Nobeigumā - Paldies Uldim Rudakam, ka šāds pasākums ir (un prieks, ka viņš šobrīd ir tādā kondīcijā, ka var šādu pasākumu pats apmeklēt, saglabājot filmu)! Paldies draugiem, ka bija kompānija festivālā! Un Paldies Marinai un Esterei par sapratni :)