Kazhes pierakstu burtnīca

Par Mežaparkā notikušo festivālu "Ecosystemic" biju dzirdējis galvenokārt no DJ Krankenwagen ierakstiem Cakerberga tīklā. Teikt, ka šim pasākumam bija pārdomāta reklāmas kampaņa, nudien nevar, ne velti visi cilvēki (ārpus "Darba rezervju" čata), kuriem dienās pirms pasākuma teicām par saviem plāniem turp doties, atbildēja: "O, interesanti, neko par tādu nebiju dzirdējis!" Festivāla ieejas biļete pēc aktuālajiem standartiem droši vien vairs neskaitās dārga (viena diena - četrdesmit eiro, divas - sešdesmit pieci). Jā, viss ir kļuvis sasodīti dārgs, tāda ir realitāte. Cita lieta, ka "Ecosystem" muzikālais piedāvājums un arī pasākuma koncepts (ar to pašu "eco" vārdā) nav īsti piemērots plašākajām skatītāju masām, īpaši tādām, kuras viegli šķiras no naudas. Lai arī festivāls notika Dziesmusvētku estrādē, grupas, kas tur spēlēja, tēmē uz alternatīvām subkultūrā (dažādu veidu dīvaiņiem un frīkiem), nevis uz populāro jaunieti. No vietējiem māksliniekiem vienīgā grupa, ko var saukt par populāru, bija "Dzelzs vilks", kamēr visādi "JUUK", "Nielslens Lielsliens", "Nova koma" un tā tālāk - tie ir vārdi, kas droši vien pat "Radio 5" klausītājiem neko neizsaka (un anekdotisks piemērs - pērn devu Ziemassvētku viktorīnā kolēģiem atpazīt dziesmas no NABAs latviešu mūzikas topa, un novērojumi bija tieši tādi, kā biju gaidījis).

Kāpēc tāds garš ievads? Lai atbildētu uz jautājumu: "Kāpēc tur bija tik maz cilvēku?" Es gan nebiju klāt ceturtdienas vakarā, kad viņu bija vēl mazāk - ar Marinu vienojāmies, ka viņa ies ceturtdien (jo tur bija vairāk grupu, ko viņa gribēja redzēt), bet es piektdienā - jo tā bija atlikusī diena. Ņemt līdzi bērnus uz koncertiem motivācijas nebija - un labi, ka tā, ceturtdien vēl bonusā bija krimināls laiks. Idejiski, protams, divatā būtu foršāk, bet esam gana patstāvīgas būtnes, lai arī vienatnē varētu pavadīt laiku (tai skaitā - atpūšoties no bērniem). Paziņu sevišķi daudz tur nebija, bet arī tas nekas - ja pasākums ir labs, tad kompānija nav nepieciešama, un kopumā varu teikt, ka tas tāds noteikti bija.

Ierados festivāla teritorijā mazliet pirms sešiem. Jā, es būtu gribējis redzēt spēlējam "Dzeltenos pastniekus", bet viņi uzstāšanos sāka jau četros un, lai arī virpa, pie kuras strādāju, ir gana fleksibla darba stundu ziņā, tieši piektdienā jau kaut kur ap trijiem notīties no darba ir visgrūtāk (ja četros ir nedēļu noslēdzošā sapulce), līdz ar to samierinājos ar to, ka man festivāls sāksies ar grupas "Nova koma" uzstāšanos.

Par šo grupu patiesībā nezināju neko - kas tikai apliecina to, ka pašmāju mūzikā ir daudz vairāk pērļu, nekā pieejamas acij un ausij parastajai. Kā izrādās, šī grupa pastāv jau desmit gadus, vienā no saviem albumiem sadarbojušies ar "Edavārdi" (kurš gan ir uzskatāms par pietiekami atpazīstamu), un, kā izlasīju rakstā, kas veltīts viņu desmit gadu jubilejai, regulāri "Nova koma" koncertu apmeklētāji un līdz ar to cienītāji ir grupas "DJ Krankenwagen" dalībnieki, un tas, savukārt, ir kolektīvs, kas man ļoti patīk. "Nova koma" spēlē atraktīvu garāžroku, tāds kopumā pozitīvs melodisks kolektīvs ar atraktīvu līderi Mārtiņu Vilnīti. Koncerta foršākā daļa bija negaidītais gājiens - pa vidu grupas populārākajai dziesmai "Marcipāns" bija iestarpinājums no JUUK "Balādes par tumsas mazgātājājiem", melodiskā līdzība starp šiem skaņdarbiem ir izteikta, un Vilnītis var dziedāt līdzīgā manierē kā Oskars Jansons. Zinot to, ka nākamais koncerts šajā festivālā bija tieši JUUK izpildījumā, šis bija riktīgi feins gājiens. Tagad droši varu teikt, ka manā pleilistē vairākas "Nova koma" dziesmas noteikti iemājos.

Tad nāca "JUUK". Ar šo Edgara Šubrovska kolektīvu (ok, šī nav grupa, kur viņš neapstrīdams līderis, jo šī tomēr ir kopdarbība ar Oskaru Jansonu un Sniedzi Prauliņu) manas attiecības ir sarežģītas - un ne vienmēr viņu koncerti manī ir raisījuši sajūsmu. Šīs grupas formāts ir tāds, ka tā ne vienmēr visur iederas, un iespaidi par viņu uzstāšanos mēdz būt atkarīgi no dažādiem ārējiem apstākļiem. Līdz ar to arī šajā reizē man bija drusku skepse par to, kā būs. Bet bija ļoti pat labi. Pirmkārt, šajā reizē bija, kā to arī pats Šubrovskis uzsvēra, festivālu setliste, vairāk dzīvelīgi, mazāk apcerīgi, ar visādām dziesmām par iedzeršanu, sūdiem, kam vairāk nevajadzētu nākt, sikspārņiem un tā tālāk. Otrs, bija atkal pārsteigums - uz vienu dziesmu grupai pievienojās "Nova komas" solists. Nē - tā nebija "Balāde par tumsas mazgātājiem", bet gan "Bērnības milicijas" klasiskā "Pasaule ir neērta vieta", kuru Šubrovskis pat nosauca par tautasdziesmu. Smaids manā sejā, un viens no labākajiem JUUK koncertiem, kādos nācies būt. Festivāls iesācies lieliski!

Ne tik aizraujošs man personīgi bija nākamais izpildītājs - austriešu grupa "Harakiri for the Sky". Grupa skaitās piederīga post-black metal stilam, un jāsaka - tas diez vai kļūs par vienu no man tuvākajiem metāla paveidiem. Nelielos daudzumos nebūtu ne vainas, bet koncerta garumā (lai arī tas ilga vien stundu) jau paspēju nogurt no vienveidīgā growl vokāla, visas dziesmas šķita vairāk vai mazāk vienādas. Jā, čaļiem daudz enerģijas un šķita, ka viņi godam cenšas, bet droši vien neesmu īsti mērķauditorija, līdz ar to viņu uzstāšanās laiku gan apvienoju ar ēšanu, gan arī no pēdējām dziesmām aizdevos prom, lai ieņemtu vietu teltī, kur bija gaidāma teātra izrāde. Tīri muzikālajai vakara daudzveidībai "Harakiri for the Sky" droši vien nāca par labu, un metālisti publikas vidū gan jau bija priecīgi, bet šo grupu gan droši varu teikt, ka mājas apstākļos ārpus šī apraksta tapšanas neklausīšos (lai gan patiesībā ierakstā viņi šķiet drusku interesantāki nekā koncertā).

Tad, savukārt, sekoja vakara pārsteidzošākā daļa: teātra performance "Dažreiz traks Dievs". Kā izrādās, tai pamatā (nezinu gan - cik lielā) ir tāda paša nosaukuma grāmata un šis citāts:

"Dažreiz traks Dievs
sēžas pie galda.
Viņš ir neveikls un nezina,
Kā lietot porcelānu
un dakšiņu,
sinepes un sudrablietas..."
/Tom Hirons/ (Kārļa Vērdiņa atdzejojumā)

Šis notikums būtu pelnījis atsevišķu aprakstu (kā to parasti daru teātra izrādēm), šeit sniegšu tikai virspusējus komentārus. Pirmkārt, ja man vēl kāds jautās, ko nozīmē vārds "šizobalets", tad noteikti ieteikšu noskatīties šo izrādi. Nesaistīti, vakar tieši Mežaparka estrādē dzirdēju kādu lietojam šo vārdu, tikai kaut kādā dīvainā formā: "šīzobalets", tas nešķita pareizi. Sākotnēji manas emocijas bija iz kategorijas "wtf?", tad tās pārgāja uz "wtf? wtf? wtf!", bet pamazām kaut kā viss saslēdzās un beigās, dauzot ar nažiem pa galdu, jau jutu: "Eu, bet šis ir viens no labākajiem wtf, ko esmu pieredzējis!" Šis noteikti nav "für jedermann" un tev ir jābūt gatavam atvērties, lai ielaistu to trako Dievu, bet tas ir tā vērts!

Pēc šīs pieredzes norvēģu grupas "The 3rd and the Mortal" uzstāšanās kļuva par piezemētu atgriešanos uz mirstīgās zemes. Nē, patiesībā pat ļoti pacilājošu atgriešanos un skaistu, vienkārši šis priekšnesums bija kaut kas tāds, kam es biju gatavs, atšķirībā no tās izrādes. Stāsts par šo grupu ir aptuveni šāds: deviņdesmito sākumā viņi diezgan populāra doom metal grupa, taču tad no viņiem aizgāja soliste Kari Rueslåtten, grupa izgāja vairākas stilu pārmaiņas, līdz 2005. gadā tā izbeidza dalību, bet šogad tā ir atsākusi koncertēt īstajā sastāvā, atzīmējot sava pirmā pilna garuma albuma trīsdesmit gadu jubileju. Un - pirmo koncertu vairāk kā 30 gadu laikā ar Kari Rueslåtten pie mikrofona grupa spēlēja tieši Rīgā, tieši Mežaparkā. Tas šķiet stilīgi. Cilvēku skaits šajā koncertā gan galīgi nebija stilīgs. Vienīgais labums - tagad viņiem ceļš tikai uz augšu, sliktāk vairs nebūs. Bet koncerts bija foršs, lai arī man patiktu, ja pa reizei vokāliste dziedātu pa virsu arī niknajām dziesmu daļām. Bet tas, ka šie koncertu noslēdza ar 18 minūtes ilgu kompozīciju - tas ir stilīgi!

Tad jau es biju principā gatavs doties mājās, teju pusdivpadsmit, bet tikt ārā no estrādes teritorijas varēja netālu no skatuves, kur darbojās lietuvieši "Vėlių Namai" (Veļu nams). Šis bija gadījums, kur mazāk svarīgs bija tas, kādu tieši mūziku viņi spēlē (oficiāli tas saucas "Baltic dark folk", bet saturiski lielā mērā bija DJ set, ar dažām manuāli spēlētām bungām pa virsu). Taču tas, kā viņi to visu darīja: skatuvē ar brieža galvaskausu galda vidū, ar lielu daudzumu sveču, visādiem aromātiem un dūmiem, un paši tērpušies kā krītā izmālēti mūki (viens dalībnieks uz priekšnesuma beigām pārtapa arī par Plague doctor), tas bija kaut kas. Kad tevi šādā rituālā ievelk iekšā, doties mājās gluži vienkārši nav iespējams, un tā tu paliec līdz beigām. Jā, tā galīgi nav tāda mūzika, kādu es klausītos, ja man būtu brīva izvēle, bet par šo priekšnesumu es biju sajūsmā.

Rezumē: ļoti kvalitatīvi pavadīts vakars. No sešiem priekšnesumiem, kurus redzēju, pieci bija riktīgi labi, turklāt vairums - galīgi ne tādā veidā, kā es to būtu gaidījis (apzināti neko pirms koncerta neklausījos, ļaujot sev šo pasākumu apmeklēt ar svaigām acīm). Un jau pulksten vienos biju gultā.

Ā, un stilīgi bija, ka "Nurmes" teltī alu tirgoja "Grēcīgo partizānu" līderis Pūķis. Pieņemu, ka vietējā alus darītava "Nurme" nav viens no tiem lielajiem veikaliem, no kuriem zagt nav grēks :) Man, savukārt, nebija izvēles - alus bija jāpērk tieši tur, jo no rīta plauktā augšējais izrādījās tieši Nurmes krekls (un zināms, ka tas ir vienīgais veids, kā vīrietis var izvēlēties apģērbu - pēc stack principa).