Kazhes pierakstu burtnīca

Kā lai sākt rakstīt par "Rēzu"? Droši vien, pirmais, ko vērts pateikt, ka grāmatas pirmajā stāstā (vai vismaz - vienā no pirmajiem) mēs uzzinām, ka viņš nav ne pozitīvs, ne negatīvs. Vai pareizāk - ka viņam nepatīk šis jautājums. Bet, ja tev ir tāds vārds - tad droši vien tev nav izvēles, skaidrs, ka ikvienu interesēs tieši šis jautājums. Tāpat mēs uzzinām, ka Rēzum (gan jau, ka Rēzus-Jēzus fonētiskā līdzība nav vienkārši nejaušība) ir gan vīrs, gan sieva, un visiem tas šķiet pilnīgi normāli. Līdz ar to iespējams, ka šis stāstu krājums ir pirmais darbs latviešu literatūrā, kas normalizē poliamoras attiecības. Cita lieta, ka man ir diezgan vienalga par šāda veida attiecību popularizēšanu - neesmu ne "tradicionālo vērtību aizstāvis", kas satraucas par to, kādu iespaidu tas var atstāt uz bērniem (parādi man kādu bērnu, kas ir izlasījis šo stāstu krājumu!), ne arī tāds cīnītājs par visām iespējamajām seksuālajām brīvībām, kurš par progresa uzvaru uzskatīs šāda attiecību veida atzīšanu grāmatā, kura 11 gados kopš savas izdošanas izpelnījusies 11 vērtējumus (tai skaitā divas recenzijas) portālā Goodreads.

Lasot "Rēzu" (krājumu, nevis konkrētu stāstu), galvenais novērojums ir tāds, ka nav grūti tajā saskatīt to, ka Ieva Plūme ir ne vien rakstniece, bet arī literatūrkritiķe. Līdzīgi tas ir arī Gunta Bereļa oriģinālliteratūras darbos, bet Plūmes gadījumā tas vēl vairāk jūtams - rakstniece ir erudīta mūsdienu literatūrā (neslaīdzināmi erudītā nekā es, par to vispār šaubu nav), un viņa no tā nekautrējas. Līdz ar to "Rēzus" šķiet grāmata, kuras pamata fukcija ir sevi iekļaut dažādus simbolus un atsauces uz literāriem paņēmieniem, kamēr tas, kas tieši risinās grāmatas lappusēs, šķiet sekundāri. Kā lasīju kādā profesionālā atsauksmē, grāmatā jūtamas ietekmes no Ērika Ādamsona "Smalkajām kaitēm" - arī Plūmes varoņi sirgst ar dažādām neirozēm, tikai negals ir tāds, ka autorei īsti nav ideju, ko tālāk ar šiem tēliem iesākt. Nu, ir tev tas pats Rēzus - katrā stāstā, kur viņš parādās, viņam ir kāda cita problēma, kas īsti nav saistīta ar tām, kas viņam bijušas iepriekš. Un, ja nu gadījumā stāsta beigās šī problēma ir atrisināta (lielākoties - nav), tad tāpat tas īsti nenoved pie nākāmā stāsta. Pārējos krājuma stāstos varoņi ir citi, taču viņi nenoliedzami mīt vienā literārajā Visumā ar Rēzu - un atkal jau man rodas jautājums: kālab man būtu vajadzīgi šie tēli, ko man dod viņu iepazīšana? Brīžiem man šķiet, ka Plūmei piemīt tāda vājība, kas man pašam ir izteikti raksturīga - situācijā, kad tev nav vairs ideju, ko konkrētajā situācijā ar tēliem iesākt, tu vienkārši pabeidz stāstu. Bet, līdzīgi kā tas ir ar maniem tekstiem, lasītājam gandarījums no šāda "pārtrauktā dzimumakta" īsti nerodas. Drīzāk tev ir jautājums - varbūt varēja nemaz nesākt?

Nē, nav tā, kas viss šajā grāmatā būtu slikti - uzrakstīta tā ir nenoliedzami labi, Plūmei ir dzīva un sulīga valoda, atsevišķas ainas (ja tās abstrahē no bezmērķīgajiem stāstiem, kuros tās mīt) ir izdevušās, bet kopējās bildes šajā grāmatā man nav. Droši varu apgalvot, ka pēc dažiem mēnešiem labi, ja vispār spēšu atcerēties, ka šo grāmatu esmu lasījis (šobrīd spilgtāk atmiņā palikusi "Rēzus" epizode ar Beketa "Mērfija" lasīšanu un kailu cienītāju siešanu ar septiņām šallēm pie šūpuļkrēsla).