Kazhes pierakstu burtnīca

Reiz dzīvoja kāds soliņš. Tas nebija nekāds izcilais soliņš - pēc visiem soliņu stadartiem tas bija parasts, bez atzveltnes, ne pārāk svaigi krāsots, to nebija radījis izcils mākslinieks un uz tā, cik man zināms, nekad nebija sēdējis neviens no latvju tautas dižgariem. Arī pats soliņš jutās tā, ka tas nav nekas īpašs un tas nebija laimīgs. Taču blakus šim soliņam atradās vieda miskaste (acīmredzami, šo komplektu bija plānojuši tie cilvēki, kas uzskata, ka sēžot uz soliņa cilvēkam nav nekā patīkamāka kā elpot atkritumu smārdu - un diemžēl šādi dueti Rīgā top vēl joprojām), kura soliņam atklāja, ka nemaz tik parasts un necils tas nav - ka uz tā var risināties interesanti notikumi, un ka reizēm tas var kādam kļūt par pajumti un vispār - ka katram no mums ir dažādas funkcijas šajā pasaulē un ka nevajag no sevis kautrēties, un tā tālāk un tā joprojām.

Ja šī grāmata būtu paredzēta pieaugušo mērķauditorijai, es droši vien spļaudītos un teiktu, ka autore mēģina tirgot to pašu remdeno trauku ūdeni kā Koelju, bet par laimi šī ir bērnu grāmata, un pirmsskolas vai sākumskolas auditorija ir tieši tā, kurai šādas vienkāršas "atklāsmes" patiešām var noderēt (turklāt - nepretendējot uz kaut kādu dziļu filozofiskumu un pasaules slēptās būtības atklāšanu). Līdz ar to varu godīgi teikt, ka itin labprāt nolasīju šo vēstījumu Esterei priekšā. Ko viņa no tā paņems sev - tas jau cits jautājums, un ceru, ka tas būs kas vairāk kā mans nebeidzamais sašutums par jau piesaukto atkritumu novietošanu blakus vietām, kur pārīši vēlas bučoties (kas zina - varbūt tā vispār ir slēpta tikumības instalācija?). Arī Anetes Bajāres – Babčukas ilustrācijas ir patīkamas (stils mazliet līdzīgs kā Anetei Melecei), līdz ar to - mans vērtējums ir pozitīvs. Jāpiezīmē - grāmatas apjoms ir neliels, izlasāma tā ir, manuprāt, 10-15 minūtēs.