Degunradži
Mana pirmā pazīšanās ar Ežēna Jonesko “Degunradžiem” bija pirms vairāk kā 25 gadiem Gunta Bereļa stāstā “Bekets ir dzīvs”. Līdz paša Jonesko lasīšanai gan tā arī neesmu ticis (atšķirībā no stāsta nosaukumā piesauktā Beketa, ar kura lugām esmu itin labi pazīstams), tomēr, uzzinājis, ka “Dailē” iestudēti “Degunradži” (un turklāt vēl kritikas visai labi novērtēti), izlēmu, ka gribu tos redzēt. Pirmajā piegājienā gan nekas nesanāca, jo šī gada pavasarī noliktajā datumā izrāde nenotika (tobrīd bija secinājums, ka Covid laikmetā drošāk pirkt biļetes uz mazākas formas izrādēm, jo tīri matemātiski tur mazāks risks, ka kāds no iesaistītajiem cilvēkiem saslims), tad nu izrādes apmeklējumu atliku uz rudeni, un te nu es esmu - “Degunradžus” redzējis.
Izrādi Dailes teātrī iestudējusi Ildiko Gašpāra no Ungārijas - vienas no tām Eiropas valstīm, kurās degunradzisms pēdējos gados ir īpaši attīstījies, līdz ar to - viņa zina, ko viņa dara. Diemžēl, arī mēs to zinām gana labi. Cik nojauši, 2021. gada rudenī, kad izrāde piedzīvoja pirmizrādi, atsevišķas nianses tajā bija citādas nekā gadu vēlāk, kad to redzēju es. Droši var teikt, ka šī izrāde “jaunajos laikos” ir kļuvusi aktuālāka, otrajā plānā aizejot tajā sākotnēji iekļautajiem jautājumiem par jauniem vīrusiem un pašizolāciju (lai arī šo tēmu piesaukšana zālē raisīja lielākos smieklus). Bet tēma patiesībā nemaz nav smieklīga (lai arī smieties var un vajag).
Dailes teātrī nebiju bijis veselu mūžību, bet nojaušu, ka nākotnē šī situācija varētu mainīties - Viestura Kairiša Daile ir teātris, kurā es sevi spēju iztēloties iegriežamies izteikti biežāk kā reizi desmitgadē. Un “Degunradži” noteikti nebija slikts veids, kā šo pazīšanos sākt.
Izrādes ievada ainas, kuras vizuāli šķiet risināmies vilcienā, bet laikam jau tā ir domāta kafejnīca, rada iespaidu, ka šī izrāde būs daudz nepieradinātāka, nekā tā patiesībā ir - aktieri nerunā, tik vien kā izdveš neartikulētas skaņas, ieskicējot tēlu būtību (lai arī lielākā daļa no viņiem pēc pirmā cēliena vairs uz skatuves neparādīsies). Atmiņā paliekošākā nianse šajā daļā - personāžs ar pagarinājumu, kas nodod priekšmetus no vienas nosacītās kupejas uz otru. Tajā brīdī, kad uz skatuves pirmo reizi parādās Toms Veļičko, kurš atveido Beranžē, vēl uzreiz nekļūst skaidrs, ka tieši viņš būs šīs izrādes centrālā ass. Un, šķiet, tik nozīmīgā lomā šo aktieri līdz šim neesmu redzējis - JRT viņš tipiski bija drīzāk fona lomu atveidotājs, bet te - varonis, kurš nevēlas kļūt par degunradzi. Patiesībā gan tieši varonis viņš galīgi nav, bet uz tā fona, kurā viņš dzīvo, Beranžē būs lemts ap sevi vismaz radīt varonības sajūtu.
Kas attiecas uz pašu izrādes saturu, es pat teiktu, ka tas bija pārsteidzoši skaidrs - jā, no reālisma te nav ne smakas, bet izrādes doma un vērtības nav jāmeklē bezgalīgās dzīlēs - tas viss ir, ja ne kā uz delnas, tad vismaz nojaušams gan. Un uzskatu, ka tādos laikos, kādos dzīvojam patlaban, tā arī ir jābūt - lai arī viss notiekošais brīžiem ir totāli absurds, šiis nav laiks, kas runāt par tīru mākslu (“nejauksim sportu ar politiku”), realitātē - viss ir manifests, un tu vai nu izvēlies izlikties, ka nekādu degunradžu nav (un ja ir - tad viņi nav nemaz tik ļauni), vai arī tev ir jāapzinās, cik ļoti dziļi degunradža taisnajā zarnā viss atrodas. Par to nenāk par skādi pasmieties, bet noliegt to arī nevajag.
Ar visu to, ka vēstījums izrādei ir spēcīgs, “Degunradžu” atmiņā paliekošākā daļa ir to vizuāli/audiālā puse. Ne jau tāpat vien izrādes scenogrāfijas un kostīmu radītāji Krista un Reinis Dzudzilo kopā ar tās režisori pērn Spēlmaņu naktī saņēma apbalvojumu “par vizuālu piedzīvojumu, ievedot skatītāju absurda komiskajās un šausminošajās dzīlēs; par filigrānu video mākslas un scenogrāfijas saplūsmi, radot vienotu skatuves telpu.” Jā, kas attiecas uz video integrēšanu izrādē, tā ir satriecoši spēcīga, īpaši tas attiecas uz “Titānika” ainu (neko vairāk par to šeit nestāstīšu, bet - ir vērts!). Un, sasodīts, cik stilīgs ir skatuves iekārtojums izrādes trešajā cēlienā, Veličko attēloto Beranžē padarot par vientuļu astronautu uz Mēness. Un vēl tās dziesmas! Un visi tēli, izņemot Beranžē, kuri ir katrs cita veida karikatūra un kuri ir neizbēgami lemti pievienoties masai, ar visu to, ka it kā viņii ir tik dažādi. Nudien, lieliska izrāde, kuru izbaudīju no pirmās takts līdz pēdējai.
Izrādi Dailes teātrī iestudējusi Ildiko Gašpāra no Ungārijas - vienas no tām Eiropas valstīm, kurās degunradzisms pēdējos gados ir īpaši attīstījies, līdz ar to - viņa zina, ko viņa dara. Diemžēl, arī mēs to zinām gana labi. Cik nojauši, 2021. gada rudenī, kad izrāde piedzīvoja pirmizrādi, atsevišķas nianses tajā bija citādas nekā gadu vēlāk, kad to redzēju es. Droši var teikt, ka šī izrāde “jaunajos laikos” ir kļuvusi aktuālāka, otrajā plānā aizejot tajā sākotnēji iekļautajiem jautājumiem par jauniem vīrusiem un pašizolāciju (lai arī šo tēmu piesaukšana zālē raisīja lielākos smieklus). Bet tēma patiesībā nemaz nav smieklīga (lai arī smieties var un vajag).
Dailes teātrī nebiju bijis veselu mūžību, bet nojaušu, ka nākotnē šī situācija varētu mainīties - Viestura Kairiša Daile ir teātris, kurā es sevi spēju iztēloties iegriežamies izteikti biežāk kā reizi desmitgadē. Un “Degunradži” noteikti nebija slikts veids, kā šo pazīšanos sākt.
Izrādes ievada ainas, kuras vizuāli šķiet risināmies vilcienā, bet laikam jau tā ir domāta kafejnīca, rada iespaidu, ka šī izrāde būs daudz nepieradinātāka, nekā tā patiesībā ir - aktieri nerunā, tik vien kā izdveš neartikulētas skaņas, ieskicējot tēlu būtību (lai arī lielākā daļa no viņiem pēc pirmā cēliena vairs uz skatuves neparādīsies). Atmiņā paliekošākā nianse šajā daļā - personāžs ar pagarinājumu, kas nodod priekšmetus no vienas nosacītās kupejas uz otru. Tajā brīdī, kad uz skatuves pirmo reizi parādās Toms Veļičko, kurš atveido Beranžē, vēl uzreiz nekļūst skaidrs, ka tieši viņš būs šīs izrādes centrālā ass. Un, šķiet, tik nozīmīgā lomā šo aktieri līdz šim neesmu redzējis - JRT viņš tipiski bija drīzāk fona lomu atveidotājs, bet te - varonis, kurš nevēlas kļūt par degunradzi. Patiesībā gan tieši varonis viņš galīgi nav, bet uz tā fona, kurā viņš dzīvo, Beranžē būs lemts ap sevi vismaz radīt varonības sajūtu.
Kas attiecas uz pašu izrādes saturu, es pat teiktu, ka tas bija pārsteidzoši skaidrs - jā, no reālisma te nav ne smakas, bet izrādes doma un vērtības nav jāmeklē bezgalīgās dzīlēs - tas viss ir, ja ne kā uz delnas, tad vismaz nojaušams gan. Un uzskatu, ka tādos laikos, kādos dzīvojam patlaban, tā arī ir jābūt - lai arī viss notiekošais brīžiem ir totāli absurds, šiis nav laiks, kas runāt par tīru mākslu (“nejauksim sportu ar politiku”), realitātē - viss ir manifests, un tu vai nu izvēlies izlikties, ka nekādu degunradžu nav (un ja ir - tad viņi nav nemaz tik ļauni), vai arī tev ir jāapzinās, cik ļoti dziļi degunradža taisnajā zarnā viss atrodas. Par to nenāk par skādi pasmieties, bet noliegt to arī nevajag.
Ar visu to, ka vēstījums izrādei ir spēcīgs, “Degunradžu” atmiņā paliekošākā daļa ir to vizuāli/audiālā puse. Ne jau tāpat vien izrādes scenogrāfijas un kostīmu radītāji Krista un Reinis Dzudzilo kopā ar tās režisori pērn Spēlmaņu naktī saņēma apbalvojumu “par vizuālu piedzīvojumu, ievedot skatītāju absurda komiskajās un šausminošajās dzīlēs; par filigrānu video mākslas un scenogrāfijas saplūsmi, radot vienotu skatuves telpu.” Jā, kas attiecas uz video integrēšanu izrādē, tā ir satriecoši spēcīga, īpaši tas attiecas uz “Titānika” ainu (neko vairāk par to šeit nestāstīšu, bet - ir vērts!). Un, sasodīts, cik stilīgs ir skatuves iekārtojums izrādes trešajā cēlienā, Veličko attēloto Beranžē padarot par vientuļu astronautu uz Mēness. Un vēl tās dziesmas! Un visi tēli, izņemot Beranžē, kuri ir katrs cita veida karikatūra un kuri ir neizbēgami lemti pievienoties masai, ar visu to, ka it kā viņii ir tik dažādi. Nudien, lieliska izrāde, kuru izbaudīju no pirmās takts līdz pēdējai.
2022-09-27
comments powered by Disqus