Anekdotes par vidējo latvieti un Raini
Šo Ilmāra Šlāpina grāmatu ieraudzīju plauktā dzīvoklī, kurā aizvadījām Valmieras vasaras teātra festivālu. Lasāmā tur neko daudz nebija, tad nu ņēmu un izlasīju - lai zinātu.
Kā jau var noģist no grāmatas nosaukuma, tas ir anekdošu krājums, kur daļa anekdošu vēsta par Vidējo Latvieti, bet citas - par Raini. Pretēji hronoloģijai, sākšu ar pirmo daļu. Jocīgie atgadījumi, kuri ir vai nav saistīti ar Raini (un arī - ir vai nav jocīgi) ļoti lielā mērā līdzinās tam, ko Daniils Harmss rakstīja par krievu literatūras dižgariem: Tolstoju, Dostojevski, Puškinu un tā tālāk, tik vien kā ar mazliet latviska kolorīta. Tēmās par Raini galvenokārt Šlāpins pievēršas naudai un Nobela prēmijai, mazliet arī Aspazijai, bet nemaz - citām sievietēm. Nezinu, kas viņam pret citām sievietēm Raiņa dzīvē, bet tās Šlāpins patiešām apdalījis. Šķiet, ka foršākais teksts par Raini, kas tur parādās, ir aptuveni šāds (atstāstu, nevis citēju): “Pastaigā Rainis ievēro Lugano kantona pašvaldību vēlēšanu aģitācijas plakātus ar Šleseru un dažādiem saimniecības rīkiem. Šis ir vēl trakāk kā piektā gadā, nodomā Rainis.”
Vidējā latvieša teksti lielākoties ir oriģinālāki un vienlaikus - gana trāpīgi. Piemēram, “Vidējais latvietis nelabprāt runā par savu algu. Viņš par to nerunā ar darba devēju, nerunā ar Valsts ieņēmumu dienesta ierēdņiem, nerunā ar darba kolēģiem. Vidējā latvieša alga ir vienalga.” (šis gan ir īsts citāts). Cita lieta, ka atbilstoši manai izpratnei šādas grāmatas paliekošā vērtība ir minimāla. Tā ir labi piemērota (vai arī - bija labi piemērota, jo šī konkrētā grāmata nav nekādā svaigā), lai to uzdāvinātu kādam čomam svētkos, kuram tā tad sagādātu pusstundu patīkamu emociju, bet tā galīgi nav kaut kas tāds, ko es uzskatītu par vērtīgu grāmatplaukta sastāvdaļu. Tieši tālab tā ir labi piemērota, lai atrastos plauktā izīrējamā dzīvoklī.
Kā jau var noģist no grāmatas nosaukuma, tas ir anekdošu krājums, kur daļa anekdošu vēsta par Vidējo Latvieti, bet citas - par Raini. Pretēji hronoloģijai, sākšu ar pirmo daļu. Jocīgie atgadījumi, kuri ir vai nav saistīti ar Raini (un arī - ir vai nav jocīgi) ļoti lielā mērā līdzinās tam, ko Daniils Harmss rakstīja par krievu literatūras dižgariem: Tolstoju, Dostojevski, Puškinu un tā tālāk, tik vien kā ar mazliet latviska kolorīta. Tēmās par Raini galvenokārt Šlāpins pievēršas naudai un Nobela prēmijai, mazliet arī Aspazijai, bet nemaz - citām sievietēm. Nezinu, kas viņam pret citām sievietēm Raiņa dzīvē, bet tās Šlāpins patiešām apdalījis. Šķiet, ka foršākais teksts par Raini, kas tur parādās, ir aptuveni šāds (atstāstu, nevis citēju): “Pastaigā Rainis ievēro Lugano kantona pašvaldību vēlēšanu aģitācijas plakātus ar Šleseru un dažādiem saimniecības rīkiem. Šis ir vēl trakāk kā piektā gadā, nodomā Rainis.”
Vidējā latvieša teksti lielākoties ir oriģinālāki un vienlaikus - gana trāpīgi. Piemēram, “Vidējais latvietis nelabprāt runā par savu algu. Viņš par to nerunā ar darba devēju, nerunā ar Valsts ieņēmumu dienesta ierēdņiem, nerunā ar darba kolēģiem. Vidējā latvieša alga ir vienalga.” (šis gan ir īsts citāts). Cita lieta, ka atbilstoši manai izpratnei šādas grāmatas paliekošā vērtība ir minimāla. Tā ir labi piemērota (vai arī - bija labi piemērota, jo šī konkrētā grāmata nav nekādā svaigā), lai to uzdāvinātu kādam čomam svētkos, kuram tā tad sagādātu pusstundu patīkamu emociju, bet tā galīgi nav kaut kas tāds, ko es uzskatītu par vērtīgu grāmatplaukta sastāvdaļu. Tieši tālab tā ir labi piemērota, lai atrastos plauktā izīrējamā dzīvoklī.
2021-08-09
comments powered by Disqus