Ukrainas vēsture
Pirms 2022. gada, kā nojaušu, nebūtu iespējams Latvijā atrast grāmatu, kas veltīta Ukrainas vēsturei un kas nebūtu rakstīta krievu valodā ar mērķi pierādīt, ka tādas Ukrainas nekad nav bijis. Tikām pēc tam, kad orki sāka jau pilnīgi atklātu iebrukumu teritoriāli lielākajā Eiropas valstī (tas, ka viņu pašu zemei ir lielas teritorijas, kas ģeogrāfiski atrodas Eiropā, to par Eiropas valsti nepadara) šādas grāmatas izdotas vismaz divas: Imanta Liepiņa sastādītā "Ukrainas vēsture", ko izdevusi "Jumava", un Valda Klišāna "Ievads Ukrainas vēsture", ko publicēja "Zvaigzne ABC". Āgenskalna filiālbibliotēkā manās rokās nonāca "Jumavas" izdevums (kas apjomā ir daudz pamatīgāks nekā Klišāna grāmata), tad nu vērtēšu, kas man tajā patika un kas ne visai.
Grāmatu veidojošās nodaļas, kas vēsta par dažādiem Ukrainas vēstures periodiem, ir veidojuši dažādi autori, turklāt ne visi šie teksti ir tapuši "mūsdienās" (proti, pēc 2022. gada 24. februāra). Senvēsture apskatīta diezgan konspektīvi, daudz uzmanības veltīts ukraiņu nacionālajai atmodai, mēģinājumiem nostiprināt savu valstiskumu pēc Pirmā pasaules kara (kas Ukrainai sevišķi labi nepadevās, jo padomju Krievija šo plašo un resursiem bagāto zemi atgūt savās impēriskajās ķetnās vēlējās daudz vairāk nekā tā tiecās pēc Baltijas), protams, nav ar līkumu apiets ne golodomors, ne Čornobiļas katastrofa, bet vairāk kā ceturto daļu no 400 grāmatas lappusēm veido stāstījums par pēdējo 15 gadu notikumiem. Kā jau to var sagaidīt no grāmatas, kurai ir dažādi autori, ir nodaļas, kuras šķiet vērtīgākas un ir tādas, bez kurām es itin mierīgi varētu iztikt vai kuras prasītos pēc noīsināšanas. Pēdējām noteikti pieskaitu garu aprakstu par tēmu - vai Gogolis bija ukrainis vai krievs.
Varu teikt, ka vērtīgākā grāmatas daļa man šķiet saistīta ar tieši sākotnējiem brīvās Ukrainas veidošanas mēģinājumiem pēc Pirmā pasaules kara un iemesliem, kāpēc padomijai izdevās jauno valsti (vai savā ziņā - pat valstis) aprīt. Un pats vērtīgākais no visiem tekstiem ir vissenākais - 1920. gadā ģenerāļa Pētera Radziņa rakstītais par notikumiem Ukrainā un to nozīmi Latvijas un Baltijas nākotnei. Jau tolaik Radziņš, kurš bija darbojies Ukrainas armijā, vēstīja, ka bez Ukrainas Krievija pārvērtīsies par parastu Āzijas valsti, un tāpēc Ukrainas neatkarība ir jo īpaši svarīga. Tas, cik ļoti viņš bija pravietisks, mani pārsteidza, un šajā materiālā, kura autors no pirmās personas pieredzes pazina gan lieliniekus, gan krievu monarhistus, gan neatkarīgās Ukrainas atbalstītājus, tiešām var smelties daudz atziņu, kuras noderēs arī aktuālā kara laikā. Arī pārējie teksti par šo periodu ir itin labi, lai arī šis tas tajos atkārtojas, un kopumā izsekot notikumiem ir sarežģīti (līdzīgi kā tas ir par Latviju 1918.-1920. gados, kad droši vien arī vietējie iedzīvotāji tikai aptuveni saprata, kura puse konkrētajā brīdī ir labie un kura - sliktie).
Mūsdienīgāks saturs manī raisīja vairāk iebildumu, bet vienlaikus saprotu, ka šāda grāmata pēc noklusējuma ir sarežģīta lieta. Proti, ņemot vērā apstākļus, kad tā nākusi klajā, tu saproti, ka ši nevar būt "neitrāla Ukrainas vēsture", jo karā neitralitātes nav. Līdz ar to nodaļa, kurā vēstīts par dažādu kaimiņu teritoriālajām pretenzijām uz Ukrainas zemēm komplektā ar to, ka patiesībā pašai Ukrainai pienāktos lielākas teritorijas - ui, tas ir sarežģīti. Turklāt vienlaikus uzsvērts tieši tas, ka šādām pārdalīšanām nekādā gadījumā notikt nevajadzētu. Un arī sarežģītākajās vēstures lappusēs, kas saistītas ar dažādiem 20. gadsimta notikumiem, autori veiksmīgi lavierē, cenšoties ukraiņu tautu rādīt maksimāli pozitīvā gaismā. Un to lieliski var saprast - kad tev pretī ir milzīga propagandas mašīna, kas apgalvo, ka ukraiņi nemaz neeksistē un ja eksistē, tad viņi ir tādi briesmoņi, ka viņus vajag iznīcināt, tad skaidrs, ka tev ir svarīgi parādīt, cik viņi patiesībā ir labi. Tāpēc šo ir sarežģīti vērtēt - es saprotu, kāpēc šī grāmata ir tāda, kāda tā ir. Līdz ar to secinājums man ir sekojošs: es gribu piedzīvot tādus laikus, kad varēsim par Ukrainas vēsturi lasīt neitrālākus tekstus un tad šī grāmata nebūs tik laba, kāda tā ir šobrīd. Bet 2023. gadā tā ir ļoti vērtīga lasāmviela.
Grāmatu veidojošās nodaļas, kas vēsta par dažādiem Ukrainas vēstures periodiem, ir veidojuši dažādi autori, turklāt ne visi šie teksti ir tapuši "mūsdienās" (proti, pēc 2022. gada 24. februāra). Senvēsture apskatīta diezgan konspektīvi, daudz uzmanības veltīts ukraiņu nacionālajai atmodai, mēģinājumiem nostiprināt savu valstiskumu pēc Pirmā pasaules kara (kas Ukrainai sevišķi labi nepadevās, jo padomju Krievija šo plašo un resursiem bagāto zemi atgūt savās impēriskajās ķetnās vēlējās daudz vairāk nekā tā tiecās pēc Baltijas), protams, nav ar līkumu apiets ne golodomors, ne Čornobiļas katastrofa, bet vairāk kā ceturto daļu no 400 grāmatas lappusēm veido stāstījums par pēdējo 15 gadu notikumiem. Kā jau to var sagaidīt no grāmatas, kurai ir dažādi autori, ir nodaļas, kuras šķiet vērtīgākas un ir tādas, bez kurām es itin mierīgi varētu iztikt vai kuras prasītos pēc noīsināšanas. Pēdējām noteikti pieskaitu garu aprakstu par tēmu - vai Gogolis bija ukrainis vai krievs.
Varu teikt, ka vērtīgākā grāmatas daļa man šķiet saistīta ar tieši sākotnējiem brīvās Ukrainas veidošanas mēģinājumiem pēc Pirmā pasaules kara un iemesliem, kāpēc padomijai izdevās jauno valsti (vai savā ziņā - pat valstis) aprīt. Un pats vērtīgākais no visiem tekstiem ir vissenākais - 1920. gadā ģenerāļa Pētera Radziņa rakstītais par notikumiem Ukrainā un to nozīmi Latvijas un Baltijas nākotnei. Jau tolaik Radziņš, kurš bija darbojies Ukrainas armijā, vēstīja, ka bez Ukrainas Krievija pārvērtīsies par parastu Āzijas valsti, un tāpēc Ukrainas neatkarība ir jo īpaši svarīga. Tas, cik ļoti viņš bija pravietisks, mani pārsteidza, un šajā materiālā, kura autors no pirmās personas pieredzes pazina gan lieliniekus, gan krievu monarhistus, gan neatkarīgās Ukrainas atbalstītājus, tiešām var smelties daudz atziņu, kuras noderēs arī aktuālā kara laikā. Arī pārējie teksti par šo periodu ir itin labi, lai arī šis tas tajos atkārtojas, un kopumā izsekot notikumiem ir sarežģīti (līdzīgi kā tas ir par Latviju 1918.-1920. gados, kad droši vien arī vietējie iedzīvotāji tikai aptuveni saprata, kura puse konkrētajā brīdī ir labie un kura - sliktie).
Mūsdienīgāks saturs manī raisīja vairāk iebildumu, bet vienlaikus saprotu, ka šāda grāmata pēc noklusējuma ir sarežģīta lieta. Proti, ņemot vērā apstākļus, kad tā nākusi klajā, tu saproti, ka ši nevar būt "neitrāla Ukrainas vēsture", jo karā neitralitātes nav. Līdz ar to nodaļa, kurā vēstīts par dažādu kaimiņu teritoriālajām pretenzijām uz Ukrainas zemēm komplektā ar to, ka patiesībā pašai Ukrainai pienāktos lielākas teritorijas - ui, tas ir sarežģīti. Turklāt vienlaikus uzsvērts tieši tas, ka šādām pārdalīšanām nekādā gadījumā notikt nevajadzētu. Un arī sarežģītākajās vēstures lappusēs, kas saistītas ar dažādiem 20. gadsimta notikumiem, autori veiksmīgi lavierē, cenšoties ukraiņu tautu rādīt maksimāli pozitīvā gaismā. Un to lieliski var saprast - kad tev pretī ir milzīga propagandas mašīna, kas apgalvo, ka ukraiņi nemaz neeksistē un ja eksistē, tad viņi ir tādi briesmoņi, ka viņus vajag iznīcināt, tad skaidrs, ka tev ir svarīgi parādīt, cik viņi patiesībā ir labi. Tāpēc šo ir sarežģīti vērtēt - es saprotu, kāpēc šī grāmata ir tāda, kāda tā ir. Līdz ar to secinājums man ir sekojošs: es gribu piedzīvot tādus laikus, kad varēsim par Ukrainas vēsturi lasīt neitrālākus tekstus un tad šī grāmata nebūs tik laba, kāda tā ir šobrīd. Bet 2023. gadā tā ir ļoti vērtīga lasāmviela.
2023-09-07
comments powered by Disqus