X paaudze: 1. epizode Endrjū stāsts par Dagu
Duglass Koplends, kā izrādās, radīja terminu "Generation X", kurš kļuvis par kanonisku, lai raksturotu to cilvēkus, kas nākuši pēc "baby boomers" un pirms "millenials". Lieki teikt, ka šie paaudžu termini patiesībā ir neko dižu neizsakoši, jo tā saucamās paaudzes ir mākslīgi definētas, viņu īpašības tiek piekoriģētas atkarībā no konkrētā vēstījuma vajadzībām un vērtējuma, un pat stingras definīcijas tam, kad vienas paaudzes ēra sākusies un beigusies, nav. Protams, ir viens izņēmums - Viktora Peļevina "Generation П" ir pilnīgi īsta, tur nav nekādu mākslīgu sociālu konstruktu. Ar Koplenda romānu, kas kļuvis par pamatu Nacionālā teātra projekta "Baltais kubs" pirmajam veikumam, pagaidām iepazīties tuvāk neplānoju, bet vismaz kaut kādu teorētisku zināšanu fonu laikam te vajag gan.
Tas, ko veido režisore Ināra Slucka tandēmā ar video mākslinieku Mārtiņu Dāboliņu un aktieriem Kasparu Zvīguli, Līgu Zeļģi un Jāni Āmani, nav īsti teātris un nav īsti kino, un pat nezinu, vai tas ir pa vidu starp abiem šiem formātiem. Pandēmijas apstākļi spiež domāt pat nevis ārpus kastes, bet tieši kastē iekšā vai, precīzāk, pat daudzās kastēs. Vienlaikus, pēdējos gados gana daudz ir skatītas izrādes, kurās arī bez jebkādas pandēmijas šīs stingrās robežas starp mākslas veidiem vairs nepastāv. Pēdējais piemērs tieši pirms visas šīs "jautrības" sākšanās bija Ingas Tropas "Zalkša līgava" Jaunajā Rīgas teātrī, kurā daļa izrādes satura bija iepriekš filmēta. Nezinu, vai to varēja saukt par tādu kā gaišreģību, bet savā ziņā Zalktis patiešām bija apsteidzis laiku.
Stāsts par paaudzi X ir sadalīts trīs daļās, katru reizi skatītājiem jārēķinās ar mazliet vairāk kā pusstundu sava laika. Ja skaties to "pirmizrādes" apstākļos, proti, līdz ar video publiskošanu, biļete maksās mazliet vairāk, bet komplektā ar to nāks tikšanās ar radošo komandu, ko es, protams, izmantoju. Mani jau vispār interesē, kas lācītim vēderā, bet šajos apstākļos it īpaši.
Izrādes formāta specifika - tās videomateriāls ir ierakstīts iepriekš, un arī pirmizrādē tu skaties ierakstu. Līdz ar to interaktīvuma te nav, bet vienlaikus tu toties vari izbaudīt kvalitatīvi uzfilmētu materiālu, labs ir gan attēls, gan skaņa, nav jāsadzīvo ar Zoom raustīšanos un samierināšanos, ka laiku pa laikam Internets vienā vai otrā galā būs nestabils. Šeit tev viss normāli tiek iebuferēts un, ja pieslēgums kopumā ir gana jaudīgs, vari baudīt izrādi tā, kā to ir iecerējuši tās autori. "Kuba" risinājums ar video foniem komplektā ar reklāmas stila video iestarpinājumiem īsti nevienā brīdī mani nenosvēra ne uz sajūtu, ka tas, būtu teātris, ne ka tas būtu kino, ko es skatījos. Un tam patiesībā arī nav nozīmes - ja darbs tev patīk, vai ir kāda starpība, kāda ir tā žanriskā un stilistiskā piederība?
Kaspars Zvīgulis šajā epizodē principā "uz skatuves" ir viens, kas diezgan labi sasaucas gan ar to vēstījumu, ar ko nāk izrāde, gan ar tiem apstākļiem, kādos ir paredzēts to skatīties. Šobrīd, vairāk kā jebkad iepriekš, mēs dzīvojam atsvešinātības laikmetā, par ko ir arī šī izrāde, vai vismaz daļēji par to tā ir. Līdzās kultūrcitātiem par "jaunlopu nobarošanas aizgaldiem" un "makdarbu" (un to, ka mileniāļi pilnīgi noteikti sāpi par būšanu ceļā uz nekurieni, kur katrai nākamajai paaudzei kļūst grūtāk sasniegt to dzīves līmeni, kāds bijis iepriekšējai paaudzei - tas, protams, primāri attiecas uz Rietumu cilvēkiem, nevis postpadomijā augušajiem, kuriem vismaz ir viegli pārspēt savus vecākus pasaules apceļošanas frontē) visam klāt nāk tas, kā raksturošanai es, kā allaž, citēšu grupu "Автоматические удовлетворители": "Ты - говно, я - говно, будущего нет" (brīnos, ka nekad neesmu šo darbu dzirdējis lietotu ne teātrī, ne kino, tik koncentrēti tajā izteikta pasaules sāpe).
Par gala rezultātu jāsaka - skatīties bija interesanti, ar nepacietību gaidīšu otro daļu (lai arī izrāde nav veidota ar "cliffhanger" stila daļu nobeigumu). Un, protams, rekomendēju tiem, kas ir šobrīd šāda iespēja (jo daudziem tādas tagad, diemžēl, nav) atbalstīt teātrus. Tas tomēr ir svarīgi - lai tad, kad pasaule atkal būs kļuvusi kaut cik normāla, mums atkal būtu iespēja baudīt teātri tādā veidā, kā tas bija iespējams agrāk, nevis secināt, ka visi aktieri ir pārkvalificējušies uz makdarba strādāšanu.
Tas, ko veido režisore Ināra Slucka tandēmā ar video mākslinieku Mārtiņu Dāboliņu un aktieriem Kasparu Zvīguli, Līgu Zeļģi un Jāni Āmani, nav īsti teātris un nav īsti kino, un pat nezinu, vai tas ir pa vidu starp abiem šiem formātiem. Pandēmijas apstākļi spiež domāt pat nevis ārpus kastes, bet tieši kastē iekšā vai, precīzāk, pat daudzās kastēs. Vienlaikus, pēdējos gados gana daudz ir skatītas izrādes, kurās arī bez jebkādas pandēmijas šīs stingrās robežas starp mākslas veidiem vairs nepastāv. Pēdējais piemērs tieši pirms visas šīs "jautrības" sākšanās bija Ingas Tropas "Zalkša līgava" Jaunajā Rīgas teātrī, kurā daļa izrādes satura bija iepriekš filmēta. Nezinu, vai to varēja saukt par tādu kā gaišreģību, bet savā ziņā Zalktis patiešām bija apsteidzis laiku.
Stāsts par paaudzi X ir sadalīts trīs daļās, katru reizi skatītājiem jārēķinās ar mazliet vairāk kā pusstundu sava laika. Ja skaties to "pirmizrādes" apstākļos, proti, līdz ar video publiskošanu, biļete maksās mazliet vairāk, bet komplektā ar to nāks tikšanās ar radošo komandu, ko es, protams, izmantoju. Mani jau vispār interesē, kas lācītim vēderā, bet šajos apstākļos it īpaši.
Izrādes formāta specifika - tās videomateriāls ir ierakstīts iepriekš, un arī pirmizrādē tu skaties ierakstu. Līdz ar to interaktīvuma te nav, bet vienlaikus tu toties vari izbaudīt kvalitatīvi uzfilmētu materiālu, labs ir gan attēls, gan skaņa, nav jāsadzīvo ar Zoom raustīšanos un samierināšanos, ka laiku pa laikam Internets vienā vai otrā galā būs nestabils. Šeit tev viss normāli tiek iebuferēts un, ja pieslēgums kopumā ir gana jaudīgs, vari baudīt izrādi tā, kā to ir iecerējuši tās autori. "Kuba" risinājums ar video foniem komplektā ar reklāmas stila video iestarpinājumiem īsti nevienā brīdī mani nenosvēra ne uz sajūtu, ka tas, būtu teātris, ne ka tas būtu kino, ko es skatījos. Un tam patiesībā arī nav nozīmes - ja darbs tev patīk, vai ir kāda starpība, kāda ir tā žanriskā un stilistiskā piederība?
Kaspars Zvīgulis šajā epizodē principā "uz skatuves" ir viens, kas diezgan labi sasaucas gan ar to vēstījumu, ar ko nāk izrāde, gan ar tiem apstākļiem, kādos ir paredzēts to skatīties. Šobrīd, vairāk kā jebkad iepriekš, mēs dzīvojam atsvešinātības laikmetā, par ko ir arī šī izrāde, vai vismaz daļēji par to tā ir. Līdzās kultūrcitātiem par "jaunlopu nobarošanas aizgaldiem" un "makdarbu" (un to, ka mileniāļi pilnīgi noteikti sāpi par būšanu ceļā uz nekurieni, kur katrai nākamajai paaudzei kļūst grūtāk sasniegt to dzīves līmeni, kāds bijis iepriekšējai paaudzei - tas, protams, primāri attiecas uz Rietumu cilvēkiem, nevis postpadomijā augušajiem, kuriem vismaz ir viegli pārspēt savus vecākus pasaules apceļošanas frontē) visam klāt nāk tas, kā raksturošanai es, kā allaž, citēšu grupu "Автоматические удовлетворители": "Ты - говно, я - говно, будущего нет" (brīnos, ka nekad neesmu šo darbu dzirdējis lietotu ne teātrī, ne kino, tik koncentrēti tajā izteikta pasaules sāpe).
Par gala rezultātu jāsaka - skatīties bija interesanti, ar nepacietību gaidīšu otro daļu (lai arī izrāde nav veidota ar "cliffhanger" stila daļu nobeigumu). Un, protams, rekomendēju tiem, kas ir šobrīd šāda iespēja (jo daudziem tādas tagad, diemžēl, nav) atbalstīt teātrus. Tas tomēr ir svarīgi - lai tad, kad pasaule atkal būs kļuvusi kaut cik normāla, mums atkal būtu iespēja baudīt teātri tādā veidā, kā tas bija iespējams agrāk, nevis secināt, ka visi aktieri ir pārkvalificējušies uz makdarba strādāšanu.
2020-05-28
comments powered by Disqus