X paaudze: 2. epizode. Klēras stāsts
X paaudzes pirmā daļa man patiešām patika, tāpēc ar nepacietību gaidīju, ko tad vēstīs tās otrā daļa, kurā bija solīts Klēras stāsts un "uz skatuves" bija gaidāma Līga Zeļģe. Diemžēl, nācās piedzīvot vilšanos.
Te man ir sarežģīts uzdevums - neveltīt izrādes (faktiski - tās daļas) aprakstam vairāk laika, nekā ilgst pats skatāmais materiāls. Kāpēc sarežģīts? Jo viens no lielākajiem sašutuma elementiem šajā reizē bija izrādes ilgums vai pareizāk - ilguma trūkums. Pilnais laiks, kas šķīra pogas "play" nospiešanu līdz titriem, ir 25 minūtes. Tas nebūtu tik traki, ja vien šajās 25 minūtēs pirmās piecas nebūtu ievads, kurā Līga Zeļģe runā par saviem iespaidiem šajā laikā un to, kā tapa izrāde, tad pēc seriālu principiem ir dažas minūtes, ko var saukt par "Previously on..." - proti, tu skaties jau vienreiz redzētu materiālu, tad ir aptuveni 15 minūtes īstās satura, un titri. 15 minūtes, Karl! Rezultātā bija tāda mazuma piegarša, ka šoreiz pat izlēmu nedoties uz Zoom tikšanos ar iestudējuma veidotājiem, jo smaidīt nebija par ko, bet gāzt žulti uzreiz pēc pirmizrādes arī negribējās (jā, šobrīd es to arī laikam gan daru, bet tagad esmu vismaz emocijas mazliet izfiltrējis).
Faktiski šī būtu tā reize, kur varētu teikt: "viss ir slikti". Salīdzinoši ar epizodi, kuras centrā bija Zvīgulis, šeit man nepatika ne tēlojums, ne tas, kā tas viss bija salikts kopā (nekādas paplašinātās realitātes sajūtas; no tā, ka te bija arī Zvīguļa klātbūtne, nekādas dižas jēgas nebija). Stāsta saturs, kurš faktiski jau tika izteikts Zvīguļa raksturojumā par varoni pāris teikumos, viss pārējais - tikai tā paša izvērstāks atkārtojums. Terminu skaidrojumi arī nebija ne vizuāli uzrunājoši, ne atmiņā paliekoši (pirmajā sērijā tie bija konfekte!). Un tā nu sanāk - materiāls īss, bet tāpat ne koncentrēts, aktierspēle neuzrunā, sajūtas riktīgi pa tukšo. Žēl, nudien žēl.
Protams, ka es tīri principa pēc noskatīšos arī nākamos Nacionālā teātra "Baltā kuba" ierakstus un tāpat "iešu uz pirmizrādēm", jo kaut vai principa pēc šobrīd teātri cenšos atbalstīt. Bet manas ekspektācijas būs daudz zemākas, un nepatīk arī tendence, ka katrs nākamais "Baltais kubs" man pagaidām paticis mazāk par iepriekšējo (bet Sīļa epizode vismaz tehniski bija ekselenti nostrādāta). Šobrīd atliek vien cerēt, ka trešā sērija tomēr atkal manī atgriezīs ticību tam, ka šādam formātam var būt nākotne.
Te man ir sarežģīts uzdevums - neveltīt izrādes (faktiski - tās daļas) aprakstam vairāk laika, nekā ilgst pats skatāmais materiāls. Kāpēc sarežģīts? Jo viens no lielākajiem sašutuma elementiem šajā reizē bija izrādes ilgums vai pareizāk - ilguma trūkums. Pilnais laiks, kas šķīra pogas "play" nospiešanu līdz titriem, ir 25 minūtes. Tas nebūtu tik traki, ja vien šajās 25 minūtēs pirmās piecas nebūtu ievads, kurā Līga Zeļģe runā par saviem iespaidiem šajā laikā un to, kā tapa izrāde, tad pēc seriālu principiem ir dažas minūtes, ko var saukt par "Previously on..." - proti, tu skaties jau vienreiz redzētu materiālu, tad ir aptuveni 15 minūtes īstās satura, un titri. 15 minūtes, Karl! Rezultātā bija tāda mazuma piegarša, ka šoreiz pat izlēmu nedoties uz Zoom tikšanos ar iestudējuma veidotājiem, jo smaidīt nebija par ko, bet gāzt žulti uzreiz pēc pirmizrādes arī negribējās (jā, šobrīd es to arī laikam gan daru, bet tagad esmu vismaz emocijas mazliet izfiltrējis).
Faktiski šī būtu tā reize, kur varētu teikt: "viss ir slikti". Salīdzinoši ar epizodi, kuras centrā bija Zvīgulis, šeit man nepatika ne tēlojums, ne tas, kā tas viss bija salikts kopā (nekādas paplašinātās realitātes sajūtas; no tā, ka te bija arī Zvīguļa klātbūtne, nekādas dižas jēgas nebija). Stāsta saturs, kurš faktiski jau tika izteikts Zvīguļa raksturojumā par varoni pāris teikumos, viss pārējais - tikai tā paša izvērstāks atkārtojums. Terminu skaidrojumi arī nebija ne vizuāli uzrunājoši, ne atmiņā paliekoši (pirmajā sērijā tie bija konfekte!). Un tā nu sanāk - materiāls īss, bet tāpat ne koncentrēts, aktierspēle neuzrunā, sajūtas riktīgi pa tukšo. Žēl, nudien žēl.
Protams, ka es tīri principa pēc noskatīšos arī nākamos Nacionālā teātra "Baltā kuba" ierakstus un tāpat "iešu uz pirmizrādēm", jo kaut vai principa pēc šobrīd teātri cenšos atbalstīt. Bet manas ekspektācijas būs daudz zemākas, un nepatīk arī tendence, ka katrs nākamais "Baltais kubs" man pagaidām paticis mazāk par iepriekšējo (bet Sīļa epizode vismaz tehniski bija ekselenti nostrādāta). Šobrīd atliek vien cerēt, ka trešā sērija tomēr atkal manī atgriezīs ticību tam, ka šādam formātam var būt nākotne.
2020-06-11
comments powered by Disqus