X paaudze: 3. epizode Endrjū stāsts
Trešo X paaudzes daļu skatījos daudz vēlāk kā pirmizrādes dienā. Daļēji šo aizkavētos skatīšanos izraisīja emociju trūkums pēc otrās daļas, daļēji - mazliet izmainījušies dzīves apstākļi. Kā lai arī nebūtu, šis trīs sēriju "seriāls", ja tā to var dēvēt, nu ir noskatīts, un trešās daļas vērtējumā sava tiesa atblāzmosies arī no pirmajām divām daļām.
Šajā daļā atkal galvenais varonis ir Kaspars Zvīgulis. Iepriekš gan tika anonsēts, ka šoreiz uz skatuves būs visi trīs aktieri kopā, tomēr realitātē Līgas Zeļģes un Jāņa Āmaņa līdzdalība te ir diezgan minimāla. It īpaši tas attiecas uz Āmani, kuram "savas" epizodes vispār nebija, viņa varoņa stāstu pirmajā sērijā atklāja Zvīgulis. Līdz ar to nevaru teikt, ka man īsti kļuva skaidrs, kāpēc vispār bija vajadzīgi trīs aktieri, un savā ziņā Zvīgulis droši vien būtu varējis izstāstīt arī Zeļģes (Klēras) stāstu. Labi, lai tas nu paliek.
Kas attiecas uz šo konkrēto daļu, tajā Zvīgulis ataino stāstu par vientuļnieku un viņa vienīgo draugu - alkoholu. Būtu viņš vientuļš bēglis, viņa draugs, protams, būtu nikotīns. Bet te - viss sākas ar puslīdz apzinātu būšanu vienam, jo tu nespēj iemīlēties, bet aiziet mazliet nelabvēlīgā virzienā, kur pat uzsildīt pusfabrikātus mikroviļņu krāsnī šķiet pārāk smags uzdevums. Par laimi galīgi nejūtu, ka šis stāsts būtu par mani, bet kā tāds stāsts ir ticams un visai uzrunājošs. Un atkal jau - paplašinātās skatuves iespējas un digitālās tehnoloģijas šajā reizē šķita vietā un saturu pastiprinošas. Līdz ar to es varētu teikt, ka trešā daļa man atkal patika, atšķirībā no tās, kas bija pa vidu.
Vai "X paaudze" kā vesels un vienots vēstījums man šķiet izdevusies? Jā un nē. Skaidrs, ka arī pašiem tās veidotājiem tā bija meklējumi, mēģinājumi saprast, ko var un ko nevar veidot šādos apstākļos un kā tam piešķirt kaut kādu jēgu. Zvīgulis ar šo izrādi (ja to var saukt par izrādi) manās acīs ir savu reitingu acīmredzami uzlabojis. Vai vēl kāds cits - nezinu. Kopumā forši, ka kaut kas tāds tapa. Un vienlaikus - ceru, ka nākotnē Baltais kubs nebūs vienīgā forma, kurā Nacionālā teātra aktieriem izpausties.
Beigas ir labas, un kā kino pieņemts - atļauj domāt, ka tās varētu nemaz nebūt beigas.
Šajā daļā atkal galvenais varonis ir Kaspars Zvīgulis. Iepriekš gan tika anonsēts, ka šoreiz uz skatuves būs visi trīs aktieri kopā, tomēr realitātē Līgas Zeļģes un Jāņa Āmaņa līdzdalība te ir diezgan minimāla. It īpaši tas attiecas uz Āmani, kuram "savas" epizodes vispār nebija, viņa varoņa stāstu pirmajā sērijā atklāja Zvīgulis. Līdz ar to nevaru teikt, ka man īsti kļuva skaidrs, kāpēc vispār bija vajadzīgi trīs aktieri, un savā ziņā Zvīgulis droši vien būtu varējis izstāstīt arī Zeļģes (Klēras) stāstu. Labi, lai tas nu paliek.
Kas attiecas uz šo konkrēto daļu, tajā Zvīgulis ataino stāstu par vientuļnieku un viņa vienīgo draugu - alkoholu. Būtu viņš vientuļš bēglis, viņa draugs, protams, būtu nikotīns. Bet te - viss sākas ar puslīdz apzinātu būšanu vienam, jo tu nespēj iemīlēties, bet aiziet mazliet nelabvēlīgā virzienā, kur pat uzsildīt pusfabrikātus mikroviļņu krāsnī šķiet pārāk smags uzdevums. Par laimi galīgi nejūtu, ka šis stāsts būtu par mani, bet kā tāds stāsts ir ticams un visai uzrunājošs. Un atkal jau - paplašinātās skatuves iespējas un digitālās tehnoloģijas šajā reizē šķita vietā un saturu pastiprinošas. Līdz ar to es varētu teikt, ka trešā daļa man atkal patika, atšķirībā no tās, kas bija pa vidu.
Vai "X paaudze" kā vesels un vienots vēstījums man šķiet izdevusies? Jā un nē. Skaidrs, ka arī pašiem tās veidotājiem tā bija meklējumi, mēģinājumi saprast, ko var un ko nevar veidot šādos apstākļos un kā tam piešķirt kaut kādu jēgu. Zvīgulis ar šo izrādi (ja to var saukt par izrādi) manās acīs ir savu reitingu acīmredzami uzlabojis. Vai vēl kāds cits - nezinu. Kopumā forši, ka kaut kas tāds tapa. Un vienlaikus - ceru, ka nākotnē Baltais kubs nebūs vienīgā forma, kurā Nacionālā teātra aktieriem izpausties.
Beigas ir labas, un kā kino pieņemts - atļauj domāt, ka tās varētu nemaz nebūt beigas.
2020-06-29
comments powered by Disqus