Jāzeps un viņa brāļi
Raiņa "Jāzepu un viņa brāļus" nebūt ne tik sen skatīju Ingas Tropas režijā JRT, taču tā vien šķiet, ka Ineses Mičules iestudējums izpelnījies daudz labākus vērtējumus un lielāku atzinību no kritiķiem. Sāksim ar faktiem: Tropas "Ekspedīcija Jāzeps" pirmizrādi piedzīvoja 2022. gada 16. martā, bet pēdējo reizi rādīts tā paša gada 13. septembrī. Proti, starp pirmo un pēdējo izrādi - mazāk kā seši mēneši, un pa vidu vēl vasaras pauze. Mičules "Jāzeps un viņa brāļi" pirmo reizi rādīts 2023. gada 5. oktobrī, mēs to skatījāmies 2025. gada 19. oktobrī. Proti, izrādei aiz muguras jau divi gadi. Protams, ja ņem vērā, ka Valmieras teātra izrādi spēlē "Kurtuvē", kura izrāde ir priekšā absolūtajā skatītāju skaitā, neņemos teikt, taču izrādes mūžs noteikti kaut ko liecina par to, vai to var vai nevar uzskatīt par veiksmīgu. Spēlmaņu naktī Tropas "Jāzepam" viena nominācija - Tomam Harjo kā labākajam jaunajam aktierim. To pašu atkārtoja Aksels Aizkalns Mičules izrādē - arī viņš atveido Jāzepu, bet pie balvas tika. Tāpat Reinis un Krista Dzudzilo tika pie balvas scenogrāfijā, bet Linda Mīļā - kā kustību māksliniece. Un vēl piecas nominācijas: gada lielās formas izrāde, gada režisore, gada aktieris (arī par Jāzepa lomu, bet Mārtiņam Meieram), gada aktrise otrā plāna lomā (Inese Pudža) un gada jaundarbs mūzikā (Rihards Zaļupe). Proti, visnotaļ atzinīgi vērtēta izrāde.
Izrādes estētika - peldbaseins. Jāzeps un viņa brāļi peldbiksēs, Dina - peldkostīmā, bet brāļu tēvs Jēkabs - kā jau pieklājas trenerim, treniņtērpā. Briļļu un cepurīšu gan nevienam nebija. Kāpēc tieši šāda simbolika - neesmu drošs. Komplektā ar to - izrādes saturs absolūti rainisks, bez kaut kādiem mēģinājumiem pārnest šo saturu uz šeit un tagad vai kaut kā dekonstruēt. Kā apgalvo zinātāji, šis tas īsināts ir, bet vismaz tēlu skaits nav ierobežots (līdz ar to prognozējami, ka lielākā daļa no Valmieras teātra štata aktieriem - vīriešiem šajā izrādē piedalās). Lai arī varētu iztēloties, ka pieeja ar peldkostīmiem varētu kaitēt izrādes nopietnībai un padarīt to par balagānu, tā nemaz nav. Jā, pirmajās minūtēs ir jautājumi par "kāpēc tā", bet pamazām tu pierodi un tam vairs nav nozīmes. Droši var teikt, ka aktieriem šajā izrādē nav, aiz kā slēpties - paviršības aktierspēlē aiz tērpa nenomaskēsies. Un jāsaka - galā viņi tiek lieliski, jo īpaši jau Mārtiņš Meiers kā Jāzeps (nez, kā ir, kad Jāzepu atveido Aksels Aizkalns?). Brāļu spilgtums, protams, lielā mērā atkarīgs no tā, cik lielu lomu viņiem atvēlējis Rainis. Kārlim Freimanim un Mārtiņam Liepam kā attiecīgi Levijam un Simonam vai Rihardam Jakovelam kā Jūdam noteikti ir plašākas iespējas palikt atmiņā nekā citiem. Ja salīdzina ar JRT iestudējumu, šeit noteikti pluss ir tajā, ka tu nejūti plaisu starp ansambļa paaudzēm. Tur bija milzīgs kontrasts, kad otrajā cēlienā iesaistījās Kaspars Znotiņš, kas atveidoja Potiferu, un varēja just kalibra atšķirību starp viņu un pat Jāzepa atveidotāju, par citiem jauniešiem nerunājot. Bet te šādas problēmas nebija - arī jaunākie no brāļu atveidotājiem: Krišjānis Strods, Kārlis Dzintars Zahovskis, Sandis Runge, Artis Jančevskis, Rūdis Bīviņš - visi 1997. gada dzimušie (Ieva Estere Barkāne, kas atveido Dinu, ir vēl gadu jaunāka) - šķiet labi iederīgi kopējā ansamblī un nekrīt ārā kā zaļi gurķi, kuriem vēl daudz jāmācās. Protams, jāņem vērā, ka JRT kurss, kad iestudēja "Jāzepu", bija jaunāks, un arī aktieri, kuri viņiem vajadzēja līdzināties, bija spožāki. Un tomēr kopējais iespaids par Mičules "Jāzepu" ir labāks. Es galīgi neteiktu, ka Meiera Jāzeps ir tāds, kuram es sevišķi gribētu just līdzi - un tāda, domājams, arī nebija režisores iecere. Raugoties viņā no mals, ne kā sapņojošais jaunietis, ne kā dzīves pāridarījumu norūdītais pseidoēģiptietis viņš nešķiet tāds, kuru gribētos mīlēt. Bet viņu var saprast un viņam noteikti var noticēt. Un noteikti var grimt pārdomās par to, vai visu var piedot un vai šī piedošana spēs glābt to, kurš piedod un to, kuram piedod. Izrādi noteikti ir vērts redzēt, bet to jau es varēju nerakstīt - tāpat vien tās visas Spēlmaņu nakts nominācijas jau nedod.
Jā, noteikti jāuzslavē izrādes skatuviskais risinājums - līdzās melnajām flīzēm ar numuriem, kur Jāzepam ticis 11nieks (šie skaitļi gan man vairāk saistās ar futbolistiem, nevis ar baseina celiņiem) nāk otrais cēliens un stikla kubs uz paaugstinājuma, Jāzepam atrodoties simboliskā Ziloņkaula tornī, kur viņš ir no visiem atsvešināts un neiederīgs, taču tas tomēr ir stikls, līdz ar to visa šī padarīšana ir gaužām trausla.
Izrādes estētika - peldbaseins. Jāzeps un viņa brāļi peldbiksēs, Dina - peldkostīmā, bet brāļu tēvs Jēkabs - kā jau pieklājas trenerim, treniņtērpā. Briļļu un cepurīšu gan nevienam nebija. Kāpēc tieši šāda simbolika - neesmu drošs. Komplektā ar to - izrādes saturs absolūti rainisks, bez kaut kādiem mēģinājumiem pārnest šo saturu uz šeit un tagad vai kaut kā dekonstruēt. Kā apgalvo zinātāji, šis tas īsināts ir, bet vismaz tēlu skaits nav ierobežots (līdz ar to prognozējami, ka lielākā daļa no Valmieras teātra štata aktieriem - vīriešiem šajā izrādē piedalās). Lai arī varētu iztēloties, ka pieeja ar peldkostīmiem varētu kaitēt izrādes nopietnībai un padarīt to par balagānu, tā nemaz nav. Jā, pirmajās minūtēs ir jautājumi par "kāpēc tā", bet pamazām tu pierodi un tam vairs nav nozīmes. Droši var teikt, ka aktieriem šajā izrādē nav, aiz kā slēpties - paviršības aktierspēlē aiz tērpa nenomaskēsies. Un jāsaka - galā viņi tiek lieliski, jo īpaši jau Mārtiņš Meiers kā Jāzeps (nez, kā ir, kad Jāzepu atveido Aksels Aizkalns?). Brāļu spilgtums, protams, lielā mērā atkarīgs no tā, cik lielu lomu viņiem atvēlējis Rainis. Kārlim Freimanim un Mārtiņam Liepam kā attiecīgi Levijam un Simonam vai Rihardam Jakovelam kā Jūdam noteikti ir plašākas iespējas palikt atmiņā nekā citiem. Ja salīdzina ar JRT iestudējumu, šeit noteikti pluss ir tajā, ka tu nejūti plaisu starp ansambļa paaudzēm. Tur bija milzīgs kontrasts, kad otrajā cēlienā iesaistījās Kaspars Znotiņš, kas atveidoja Potiferu, un varēja just kalibra atšķirību starp viņu un pat Jāzepa atveidotāju, par citiem jauniešiem nerunājot. Bet te šādas problēmas nebija - arī jaunākie no brāļu atveidotājiem: Krišjānis Strods, Kārlis Dzintars Zahovskis, Sandis Runge, Artis Jančevskis, Rūdis Bīviņš - visi 1997. gada dzimušie (Ieva Estere Barkāne, kas atveido Dinu, ir vēl gadu jaunāka) - šķiet labi iederīgi kopējā ansamblī un nekrīt ārā kā zaļi gurķi, kuriem vēl daudz jāmācās. Protams, jāņem vērā, ka JRT kurss, kad iestudēja "Jāzepu", bija jaunāks, un arī aktieri, kuri viņiem vajadzēja līdzināties, bija spožāki. Un tomēr kopējais iespaids par Mičules "Jāzepu" ir labāks. Es galīgi neteiktu, ka Meiera Jāzeps ir tāds, kuram es sevišķi gribētu just līdzi - un tāda, domājams, arī nebija režisores iecere. Raugoties viņā no mals, ne kā sapņojošais jaunietis, ne kā dzīves pāridarījumu norūdītais pseidoēģiptietis viņš nešķiet tāds, kuru gribētos mīlēt. Bet viņu var saprast un viņam noteikti var noticēt. Un noteikti var grimt pārdomās par to, vai visu var piedot un vai šī piedošana spēs glābt to, kurš piedod un to, kuram piedod. Izrādi noteikti ir vērts redzēt, bet to jau es varēju nerakstīt - tāpat vien tās visas Spēlmaņu nakts nominācijas jau nedod.
Jā, noteikti jāuzslavē izrādes skatuviskais risinājums - līdzās melnajām flīzēm ar numuriem, kur Jāzepam ticis 11nieks (šie skaitļi gan man vairāk saistās ar futbolistiem, nevis ar baseina celiņiem) nāk otrais cēliens un stikla kubs uz paaugstinājuma, Jāzepam atrodoties simboliskā Ziloņkaula tornī, kur viņš ir no visiem atsvešināts un neiederīgs, taču tas tomēr ir stikls, līdz ar to visa šī padarīšana ir gaužām trausla.
2025-10-19
comments powered by Disqus