Ekspedīcija Jāzeps

Inga Tropa-Fišere teātra režijā turpina latviešu dižgaru darbu iestudēšanai. Apsazijas "Zalkša līgavai" (oriģinālā - "Zalša līgava") seko Rainis un "Ekspedīcija Jāzeps". Pārmērīgi nebiju centies noskaidrot, ko tieši no šī iestudējuma vajadzētu gaidīt, un jāatzīst, ka izrādes nosaukums vairāk lika gaidīt Raiņa teksta dekonstrukciju, kamēr realitātē tev tiek pasniegts gandrīz vai "tīrs" Rainis, neskaitot piedzīvojumu filmu manierē veidoto izrādes ievadu, kurā cilvēki ar lukturīšiem bedrē atrod Jēkabu (Jāzepa tēvu), kamēr turpinājumā būs tikai Raiņa dzejas, gurnauti, spieķi un jūdu simboli.

Tas droši vien nav šokējoši, bet Raiņa "Jāzepu un viņa brāļus" es lasījis neesmu (cik nu vispār es esmu lasījis Raini), taču ar darba sižetu virspusējā līmenī esmu pazīstams, galvenokārt jau pateicoties bērnībā lasītajai grāmatai "Bībeles stāsti" (jā, bija tādi laiki), lai arī Rainis, protams, šo to interpretēja savā veidā, un Tropa-Fišere atkal jau mazliet citādi. Te jāņem vērā, ka iestudējuma tapšanā, cik saprotu, itin daudz domāts par to, kas tiešā tekstā neparādās - proti, Raiņa nemitīgo pārliecību, ka viņš pats ir brāļu nodotais Jāzeps, kuram būs tiesāt - apžēlot vai nokaut viņus (un Tropas-Fišeres gadījumā izrādes nobeigums nav īsti atbilstošs ne Bībelei, ne Rainim, bet vairāk atvērts).

Skatuves iekārtojuma divi nozīmīgākie elementi ir kalns/tornis un bedre (scenogrāfs - Miķelis Fišers). No grāmatām veidotais kalns (kurš gan daļēji arī pats ir ceļš uz bedri) ir ļoti iespaidīgs, kamēr bedre ir simboliska un reizē - ļoti funkcionāla, jo tajā katras nepieciešamības gadījumā var nozust kāds no personāžiem. Vēl izrādes sakarā noteikti jāmin, ka izrādes smagumu uz sevis nes jaunais JRT aktieru kurss - un, domājams, Tomam Harjo šī līdz šim brīdim ir karjeras loma, ar kuru viņš tiek galā itin labi. Tā, viņiem atveidojot konkrētus un izteiksmīgus tēlus, ir cerības, ka pamazām spēšu iegaumēt, kas šajā kursā ir kas un vairs nebūs formāts "Lapoška un pārējie jaunie aktieri".

Kaut kādā mērā mani pārsteidza tas, ka Tropa-Fišere uzdrīkstējusies "Jāzepu" iestudēt šādi - salīdzinoši autentiskā veidā, bet postmoderniem izgājieniem, un varu teikt - pieeja pati par sevi, manuprāt, attaisnojas. Tas gan nemaina apstākli, ka ne viss šajā izrādē man patika - galvenokārt jau es teiktu, ka tā ir pārāk stiepta un rada iespaidu, ka galvenā motivācija atbrīvoties no Jāzepa viņa brāļiem bija nespēja izturēt viņa nebeidzamo muldēšanu. Līdz ar to varu pat teikt, ka es brāļus saprotu - Jāzeps patiešām šķita stipri vien apnicīgs.

Par izrādes aktualitāti šodienas realitātē šaubu nav - jautājumi iz kategorijas "kā dzīvot tālāk", "vai ir iespējama piedošana", "vai ir iespējama nožēla" laikmetā, kad tepat Eiropā notiek genocīds, ir ļoti pat aktuāli. Vai Tropa-Fišere sniedz atbildes uz šiem jautājiem? Nē, manuprāt, nesniedz, arī duālās beigas to apliecina.

Man pašam gan nav līdz galam skaidrs - ir vai nav šī izrāde veiksmīga it kā patika, bet tomēr ne līdz galam. Droši varu teikt, ka "Zalkša līgava" man šķita interesantāk pasniegta, kamēr "Jāzeps" brīžiem radīja sajūtu, ka šādi šo lugu atainotu arī amatierteātrī. Nē, ir te nenoliedzamas veiksmes - piemēram, otrā cēliena horeogrāfijas aina ar Dinas pazudināšanu. Aktierdarbi ir pārliecinoši, līdzās Tomam Harjo atmiņā paliekošākie te ir Ivars Krasts (Simons), Kristīne Krūze (Asnate) un Jānis Grūtups (Jūda). Un tomēr, un tomēr - vai šī būs viena no tām izrādēm, ko atcerēšos pēc pieciem un desmit gadiem? Manuprāt, nē. Taču varbūt tās iespaidā beidzot saņemšos izlasīt Dobrovenska "Raini un viņa brāļus".
2022-04-13
7.5
comments powered by Disqus