Muša
Marinai ir problēmas ar JRT aktrisi Elitu Kļaviņu. Ir gadījies no viņas dzirdēt, ka Kļaviņa nenoliedzami ir lieliska aktrise, bet viņas personāži parasti ir sieviešu dzimuma suņi, un tādi Marinai pie sirds neiet. Tad jau tikai loģiski, ka vismaz vienā izrādē, kuru šajā rudens sezonā JRT apmeklējām Kļaviņai bija jābūt galvenajā lomā.
Izrādei pamatā ir somu-igauņu rakstnieces Sofi Oksanenas romāns, kas esot kļuvis par dižpārdokli visā Eiropas mērogā un par kuru runājot vai katrā mājsaimniecībā kā uz Dienvidiem, tā uz Ziemeļiem no Rovaniemi. Lieki teikt, ka es par šo grāmatu nebiju neko dzirdējis un ka uz izrādi gāju bez priekšzināšanām. Patiesībā es pat neatceros, kāda tieši bija mana motivācija iegādāties biļetes uz šo konkrēto izrādi un vai bija citi argumenti, izņemot "otrdienu vakari mums abiem ir brīvi". Turklāt, biļetes sākotnēji bija uz septembri, bet kāda no aktieriem slimības dēļ toreiz izrāde nenotika.
Un tātad - Muša. Ir 1949.gada aprīlis. Brīvās Igaunijas zemnieks Hanss Peks (Gatis Gāga) jau gadiem ilgi dzīvo paslēptuvē pats savā mājā, kur viņu slēpj viņa nu jau uz Sibrīju aizvestās sievas (Baiba Broka) māsa Alīde (Elita Kļaviņa). Peks nav gluži laimīgs ar saviem dzīves apstākļiem un Alīdes konstanto uzmākšanos, bet neko īsti darīt lietas labā viņš nevar, vai pareizāk - ir jau par vēlu. Vienīgā viņa cerība saistās ar angļiem vai amerikāņiem, kas atbrīvos Igauniju no padomju okupācijas, bet nekāda racionāla pamata šādai cerībai nav. Tiesa, kādu racionālu domāšanu tu varētu gaidīt no vīra, kurš gadiem ilgi nav varējis iziet ārā no mājas?
Izrāde tomēr īsti nav par Hansu Peku un viņa pakāpenisko pāriešanu veļu valstībā, jo tādā gadījumā diez vai es teiktu, ka galvenajā lomā te ir Elita Kļaviņa. Nē, centrālais personāžs te noteikti ir Alīde, kuru turklāt mēs iepazīstam ne tikai viņas jaunības dienās, bet arī kaut kad deviņdesmito gadu sākumā, kad viņai atkārtoti sanāk sastapties ar vīriem, kuriem cilvēkmīlestība piemīt ne mazākā līmenī kā čekistiem četrdesmitajos gados. Katrā ziņā Alīde ir ļoti sarežģīts un pretrunīgs personāžs, kas arī padara šo izrādi (un droši vien - arī grāmatu) par kaut ko vērtīgāku kā vienkāršs ideoloģisks darbs par tēmu "igauņu nacionālo partizānu cīņa par brīvu Igauniju" un "sliktie čekisti". Kāpēc Alīde pieņem tādus lēmumus, kādus viņa pieņem, ir izskaidrojams dažādos veidos, skaidrs, ka tur ir veselu faktoru kopums, kura dēļ tu nevari tā vienkārši ņemt un nosodīt un teikt: "Es gan šādi nekad nerīkotos." Bailes, mīlestība, greizsirdība, vēlme izdzīvot, racionālums, emocijas - tas viss veido pamatīgu kokteili, kuru Kļaviņa nospēlē tik meistarīgi, ka ir tikai dabiski, ka par šo lomu viņu savulaik godalgoja "Spēlmaņu naktī".
Lai arī šajā izrādē kopumā piedalās veseli septiņi aktieri, tā patiešām primāri ir Kļaviņas izrāde, pat allaž ugunīgā Broka viņai līdzās šeit ir gandrīz nemanāma. Un Gāgas varonis Hanss man tik ļoti neizskatās pēc vīrieša, kuru varētu TĀ mīlēt, jo patiesībā viņš ir itin neizlēmīgs un... nekāds. Bet vienlaikus mīlestības spēku no Alīdes puses jau nenosaka Hanss, bet gan pati Alīde.
No izrādes ārējām pazīmēm jāatzīst, ka man ļoti patika princips ar sašķiebto māju, kura pagātnes ainās ir taisna un arī skatuves strādnieku darbošanās izrādes laikā šķita gana iederīga - kaut vai tāpēc, ka tā lielākoties mūsdienās nav pieņemts, un šī ir no tām izrādēm, kur būtiski bija tas, ka nevajag visu darīt atbilstoši pieņemtajam, jo pats pamatā esošais materiāls patiesībā ir ļoti pat pieņemams. Vispār, kas attiecas uz vēstures interpretācijām un notiekošā atbilstību vēsturiskajai īstenībai (kurš gan to īstenību vispār nodefinēs?), par šo man īsti negribētos runāt - tās ir Sofi Oksanenas vēstures notikumus aprakstīt tā, kā viņa to dara un uzsvaru likšana arī ir viņas (un izrādes veidotāju ziņā), es negāju uz teātri vērtēt izrādes ideoloģisko pusi, bet gan izbaudīt aktieru sniegumu, un to es izdarīju, līdzās Kļaviņai jāatzīst, ka man patika Varis Piņķis un Andis Strods kā čekisti/bandīti.
Ar to mums arī beigsies 2014.gada JRT apmeklējumi, bet tas nekas - zirnekļa sensori man saka priekšā, ka 2015. būs Teātra gads! Un vēl jau šogad priekšā "Rimini Protokoll."
Izrādei pamatā ir somu-igauņu rakstnieces Sofi Oksanenas romāns, kas esot kļuvis par dižpārdokli visā Eiropas mērogā un par kuru runājot vai katrā mājsaimniecībā kā uz Dienvidiem, tā uz Ziemeļiem no Rovaniemi. Lieki teikt, ka es par šo grāmatu nebiju neko dzirdējis un ka uz izrādi gāju bez priekšzināšanām. Patiesībā es pat neatceros, kāda tieši bija mana motivācija iegādāties biļetes uz šo konkrēto izrādi un vai bija citi argumenti, izņemot "otrdienu vakari mums abiem ir brīvi". Turklāt, biļetes sākotnēji bija uz septembri, bet kāda no aktieriem slimības dēļ toreiz izrāde nenotika.
Un tātad - Muša. Ir 1949.gada aprīlis. Brīvās Igaunijas zemnieks Hanss Peks (Gatis Gāga) jau gadiem ilgi dzīvo paslēptuvē pats savā mājā, kur viņu slēpj viņa nu jau uz Sibrīju aizvestās sievas (Baiba Broka) māsa Alīde (Elita Kļaviņa). Peks nav gluži laimīgs ar saviem dzīves apstākļiem un Alīdes konstanto uzmākšanos, bet neko īsti darīt lietas labā viņš nevar, vai pareizāk - ir jau par vēlu. Vienīgā viņa cerība saistās ar angļiem vai amerikāņiem, kas atbrīvos Igauniju no padomju okupācijas, bet nekāda racionāla pamata šādai cerībai nav. Tiesa, kādu racionālu domāšanu tu varētu gaidīt no vīra, kurš gadiem ilgi nav varējis iziet ārā no mājas?
Izrāde tomēr īsti nav par Hansu Peku un viņa pakāpenisko pāriešanu veļu valstībā, jo tādā gadījumā diez vai es teiktu, ka galvenajā lomā te ir Elita Kļaviņa. Nē, centrālais personāžs te noteikti ir Alīde, kuru turklāt mēs iepazīstam ne tikai viņas jaunības dienās, bet arī kaut kad deviņdesmito gadu sākumā, kad viņai atkārtoti sanāk sastapties ar vīriem, kuriem cilvēkmīlestība piemīt ne mazākā līmenī kā čekistiem četrdesmitajos gados. Katrā ziņā Alīde ir ļoti sarežģīts un pretrunīgs personāžs, kas arī padara šo izrādi (un droši vien - arī grāmatu) par kaut ko vērtīgāku kā vienkāršs ideoloģisks darbs par tēmu "igauņu nacionālo partizānu cīņa par brīvu Igauniju" un "sliktie čekisti". Kāpēc Alīde pieņem tādus lēmumus, kādus viņa pieņem, ir izskaidrojams dažādos veidos, skaidrs, ka tur ir veselu faktoru kopums, kura dēļ tu nevari tā vienkārši ņemt un nosodīt un teikt: "Es gan šādi nekad nerīkotos." Bailes, mīlestība, greizsirdība, vēlme izdzīvot, racionālums, emocijas - tas viss veido pamatīgu kokteili, kuru Kļaviņa nospēlē tik meistarīgi, ka ir tikai dabiski, ka par šo lomu viņu savulaik godalgoja "Spēlmaņu naktī".
Lai arī šajā izrādē kopumā piedalās veseli septiņi aktieri, tā patiešām primāri ir Kļaviņas izrāde, pat allaž ugunīgā Broka viņai līdzās šeit ir gandrīz nemanāma. Un Gāgas varonis Hanss man tik ļoti neizskatās pēc vīrieša, kuru varētu TĀ mīlēt, jo patiesībā viņš ir itin neizlēmīgs un... nekāds. Bet vienlaikus mīlestības spēku no Alīdes puses jau nenosaka Hanss, bet gan pati Alīde.
No izrādes ārējām pazīmēm jāatzīst, ka man ļoti patika princips ar sašķiebto māju, kura pagātnes ainās ir taisna un arī skatuves strādnieku darbošanās izrādes laikā šķita gana iederīga - kaut vai tāpēc, ka tā lielākoties mūsdienās nav pieņemts, un šī ir no tām izrādēm, kur būtiski bija tas, ka nevajag visu darīt atbilstoši pieņemtajam, jo pats pamatā esošais materiāls patiesībā ir ļoti pat pieņemams. Vispār, kas attiecas uz vēstures interpretācijām un notiekošā atbilstību vēsturiskajai īstenībai (kurš gan to īstenību vispār nodefinēs?), par šo man īsti negribētos runāt - tās ir Sofi Oksanenas vēstures notikumus aprakstīt tā, kā viņa to dara un uzsvaru likšana arī ir viņas (un izrādes veidotāju ziņā), es negāju uz teātri vērtēt izrādes ideoloģisko pusi, bet gan izbaudīt aktieru sniegumu, un to es izdarīju, līdzās Kļaviņai jāatzīst, ka man patika Varis Piņķis un Andis Strods kā čekisti/bandīti.
Ar to mums arī beigsies 2014.gada JRT apmeklējumi, bet tas nekas - zirnekļa sensori man saka priekšā, ka 2015. būs Teātra gads! Un vēl jau šogad priekšā "Rimini Protokoll."
2014-12-02
comments powered by Disqus