Klūgu mūks

Var teikt, ka Ingas Ābeles romāns "Klūgu mūks" ir viena no grāmatām, kuras lasīšana man prasījusi visilgāko laiku. Iesāku to vēl augusta beigās, neoficiālā Vienības brauciena laikā, bet finišēju jau septembrī. Pa vidu vēl pamanījos izlasīt vairākas citas grāmatas, kas vispār nav "mans stils". Taču tāpat varētu teikt, ka es šo grāmatu vispār neesmu lasījis, un tas visu izskaidro. Proti, ar šo romānu es iepazinos caur Latvijas Radio atskaņotu romāna ieskaņojumu 18 daļās, kas tapis 2017. gadā par godu Latgales kongresa un ilgtermiņā arī Latvijas valsts simtgadei. Specifika te ir tajā, ka no vienas puses - lasīts tiek grāmatas teksts, no otras - ir tik daudz aktieru, mūzikas un citādu elementu, ka to nekādi nevar saukt vienkārši par audiogrāmatu.

Vispār šī būtu sarežģīta situācija - vai man ir jāvērtē grāmata vai tās lasījums? Šajā reizē īsti vienu no otra nošķirt nevarēšu, bet pieņemu, ka arī papīra formātā tas, kas man patika audio variantā, man būtu paticis un tas, kas ne visai - analoģiski nebūtu paticis. Sākšu ar to, ka grāmatas ievads, kurš Franci Trasunu it kā pārnes uz mūsdienām, šķita pilnīgi lieks un nekādā veidā "Klūgu mūku" nebagātinošs. Vēl mazliet kaitināja ļoti naturālistiski, bet varbūt pārāk melnbalti attēlotās epizodes ar Stučkas laikmeta boļševikiem un viņu zvērībām, bet tur patiesībā varbūt arī nav problēmas - ja ņem vērā, ka Inga Ābele šo grāmatu nepozicionē kā precīzu vēstures atainojumu, viņas radītās pasaules ietvaros šīs sabiezinātās krāsas var būt vietā. Ar to principā arī manas sūdzības ir beigušās (viens cits aspekts, kas, cik esmu lasījis, citiem bija kritis uz nerviem, mani galīgi nesatrauca, bet par to vēlāk).

Grāmata primāri vēsta par Latgales kulturālo atmošanos kā savus centrālos vēstnešus izmantojot divus tēlus: Franci Sebaldu (prototips - Francis Trasuns) un Jezupu Sebaldu (pieņemts apgalvot, ka prototips - Jāzeps Baško, bet tur patiesībā ir mazliet sarežģītāk, jo grāmatā ir divi Jezupi Sebaldi, kuriem abiem ir šis tas kopīgs ar Baško liktenis un šis tas - absolūti nesaistīts). Francis simbolizē Latgales atdzimšanu caur Dievu, kamēr Jezups vecākais - caur zinātni (lai gan - arī ne bez Dieva klātbūtnes). Taču tēlu patiesībā te ir daudz vairāk - sākot jau ar Franča un Jezupa vecmāmiņu - čūsku veceni, turpinot Zuzi Brūnavu un viņas meitām, tāpat te ir dažādas sānu līnijas, kuras reizēm savijas kopā ar centrālo vēstījumu, bet citkārt arī dzīvo savu patstāvīgu dzīvi. Laika periods, kurā mīt grāmata - pilnā apjomā varētu būt mērāms teju vai simts gados, un tur arī ir viena no romāna atslēgām. Proti, Inga Ābele stāstu par Franci Trasunu (tomēr šaubu nav - viņš ir šī darba centrālais varonis) ir ietērpusi maģiskā reālisma drānās, šo to aizņemoties arī no Gabriela Garsija Markesa daiļrades. Un līdz ar to, kad tev ir darīšana ar pasauli, kurā pilnīgi noteikti ir Dieva klātbūtne (jāatzīmē, ka lai arī varoņus grāmatas lappusēs bieži māc dažādas šaubas, jautājums "Vai Dievs ir?" viņus nenodarbina), man nav iebildumu pret grāmatā regulāri notiekošajām sakritībām - jo apstākļos, kad katram cilvēkam ir savs mērķis un savi uzdevumi šajā dzīvē, ir tikai loģiski, ka notiekošais arī ir kaut kādā kopsakarā ar šiem mērķiem un to pildīšanu. Vienīgais, kur šajā sakritību plejādē man bišķi sāka rasties iebildumi, tas ir "Netīrās Marijas" stāsts, kurš pat tīri hronoloģiski šķita neiespējams (Nikolajs Sergejevs Rīgā ieradās 1922. gadā, kas nozīmē, ka !!! uzmanību sižet atklāšana !!! nepilnu četru gadu laikā Marija bija paspējusi no nulles kļūt par vadošo balerīnu, aiziet no baleta, grimt aizmirsībā un pilnīgi degradēties, turklāt - tie četri gadi jau ir stāsta finišs, Francis viņu tādu bija pirmo reizi redzējis jau pirms laba laika).

Droši es teiktu, ka neesmu uz vienas lapaspuses ar Spīganu Spektori, kas savā aprakstā teic sekojošo: "Un veltas bija manas bailes par pārliecīgu reliģijas daudzumu grāmatā. Jā, galvenais varonis ir mācītājs, tomēr par mācītāju viņš faktiski kļūst ne aiz reliģiska aicinājuma, bet gan aiz vēlmes palīdzēt celties savai tautai, kas man atklāja nedaudz jaunu skatījumu uz reliģiju." Jā, Francis grāmatā nekļūst par mācītāju, dzirdējis Dieva balsi, bet reliģija šeit galīgi nav fons un nodevas laikmetam. Es "Klūgu mūku" pilnīgi noteikti vērtēju kā ticību slavinošu grāmatu - tieši ticību, nevis, piemēram, Rīgas arhibīskapu, kurš ir viens no grāmatas galvenajiem neģēļiem. Tāpēc jau Franci Sebaldu salauž tas, ka viņa izslēgšana no baznīcas nozīmē ne vien aizliegumu pašam sludināt, bet pat būt klāt dievkalpojumos un izsūdzēt grēkus - viņam Dievs ir nepieciešams, un piedzīvotais viņu faktiski noved bada nāvē.

Skaidrs, ka šo grāmatu nevajag lasīt kā dokumentālu vēstījumu par Franča Trasuna dzīvi - lai arī tajā netrūkst pilnīgi dokumentālu fragmentu (raksti, runas), liela deva grāmatas, protams, ir autores fantāzija un to nekādi nevajadzētu izmantot kā mācību līdzekli, ar kura palīdzību skaidrot bērniem, kā latgaļu tantes palīdzējušas odzēm dzemdēt. Šaubu nav, "Klūgu mūks" ir vērtīga grāmata, ļoti krāšņa grāmata (Ābeles valoda, kurā itin daudz izmantota arī latgaļu leksika te ir tik sulīga un dzīva, ka arī bez divdesmit aktieru klātbūtnes es spētu uztvert tās telpiskumu). Tad, kad man būs sava māja, tās bibliotēkā "Klūgu mūks" noteikti atradīsies.
2021-10-04
8.5
comments powered by Disqus