Rakstītāja
Būtu pārspīlēti teikt, ka es daudz līdz šim zināju par rakstnieci Īvandi Kaiju. Faktiski - vien to, ka tāda bijusi. Nojaušu, ka viņas daiļrade nevienos laikos nav bijusi obligātajā literatūras programmā skolās, viņas pašas dzīves laikā autore (īstajā vārdā Antonija Lūkina) dēvēta par lubu literatūras rakstnieci, kuras darbi vēl turklāt ir netikumīgi, un par to, ka mūsdienās būtu notikusi būtiska viņas darbu reabilitācija, es arī nebūtu īsti pārliecināts. Taču mani ieintriģēja, kādu darbu no viņas biogrāfijas varētu būt izveidojusi Inga Gaile, kura droši vien būtu visloģiskākā no mūsdienu latviešu literātēm, kas varētu pievērsties Īvandes Kaijas stāstam.
Lieki teikt, ka man kā lasītājam, kuram nav nekādu priekšzināšanu konkrētajā tēmā, ir neiespējami identificēt, kur romānā "Rakstītāja" beidzas Īvande Kaija un sākas Inga Gaile. Proti, cik lielā mērā šis vēstījums ir balstīts Antonijas Lūkinas biogrāfijā un cik daudz vaļas fantāzijai ir devusi Gaile. Lai šo identifikācijas uzdevumu padarītu vēl sarežģītāku, Gaile grāmatā ir iekļāvusi fragmentus no gluži reālām Īvandes Kaijas dienasgrāmatām, taču arī šie fragmenti ir apaudzēti ar pašas Gailes tekstiem (tā vismaz viņa pati raksta grāmatas ievadā), līdz ar to var pieņemt, ka viss šajā grāmatā ir patiess un reizē nav patiess. Un kur nu vēl citas šīs grāmatas sievietes, kuras atsevišķās nodaļās ieņem centrālo lomu - te man nav pat nojautas, vai šīs dāmas ir bijušas reālas autores laikabiedrenes, viņas grāmatu varones vai vienkārši Ingas Gailes radītas. Vienlaikus - neesmu pārliecināts, ka tam ir kāda sevišķa nozīme.
Grāmatas forma ir savā ziņā vistipiskākā kāda vien mēdz būt - tā sākas ar beigām (vai - gandrīz beigām), līdzīgi kā, piemēram, Inga Ābele "Klūgu mūkā" apraksta Franča Sebalda (vai faktiski - Franča Trasuna) dzīvi. Jā, patiesībā "Klūgu mūkam" un "Rakstītājai" noteikti ir šis tas kopīgs veidā, kā reāla cilvēka dzīve pārtop patstāvīgā mākslas darbā. Ko gan Gaile dara citādi kā Ābele - viņa kāpšanos atpakaļ varones dzīvē veido pa solim uz atpakaļ, nevis pa solim uz priekšu, proti, katra nākamā nodaļa apraksta senākus notikumus. Un te man jāatzīst, ka šāda pieeja dzīves skatīšanai man šķiet pareizākā - jo tieši šādā virzienā loģiskā notikumu secība, manuprāt, strādā labāk, un arī pats cilvēks uz savu dzīvi atskatās tieši šajā virzienā. Par sevi pašu jau sen esmu secinājis, ka, raugoties hronoloģiski laikā uz atpakaļ, mans dzīvesceļš šķiet nesalīdzināmi loģiskāks un saprotamāks, nekā, ja par izejas punktu ņem dzimšanu.
Droši vien nav svarīgi, cik ļoti Gailes Īvande Kaija ir tā pati Īvande Kaija, par kuras romānu "Iedzimtais grēks" Wikipedia varam izlasīt, ka tas "sacēla plašu ievērību sakarā ar toreizējās laulības iekārtas kritiku un jaunu ceļu meklējumiem dzimumdzīves ētikā". Vienlaikus - šaubu nav, ka Gailes varone atbilst tādai sievietei, kura varētu tieši šādu plašu ievērību sacelt. Grūtāk pateikt, cik svarīga Ī. Kaijai bija grāmatā vairākkārt uzpeldošā sievietes nepieciešamība pēc "savas istabas" (sekojot Virdžīnijas Vulfas grāmatai, par kuru man nav ne mazākās nozīmes, vai Īvande Kaija to būtu varējusi būt lasījusi). Pats autores dzīvesstāsts savam laikam nav nekas neparasts - ne sevišķi laimīga laulība, kura būtu tikusi šķirta, ja sievietei tajos laikos būtu bijusi iespēja ierosināt laulības šķiršanu. Vīrs, kurš sievas prombūtnes laikā nekautrējas pie bērniem vest Jauko Dāmu. Bērni, neapmierinātība ar dzīvi, sarežģītas attiecības ar citām sievietēm (ieskaitot Aspaziju). Literārā karjera, kurā grūti teikt, kas tev traucē - vīriešu negatavība pieņemt sievieti ar citiem uzskatiem par vērtībām vai apšaubāmas grāmatu literārās kvalitātes (Gaile nudien necenšas grāmatā atbildēt, kāda tieši ir Kaijas grāmatu literārā vērtība).
Kāds ir sausais atlikums man pēc "Rakstītajas" izlasīšanas? Pirmkārt, atzīstu, ka šis ir augstvērtīgs romāns arī ignorējot tā dokumentālo pusi. Otrkārt, esmu bibliotēkā jau paņēmis lasīšanai "Iedzimto grēku", līdz ar to drīzumā man būs arī kāds viedoklis par Īvandi Kaiju kā rakstnieci.
Lieki teikt, ka man kā lasītājam, kuram nav nekādu priekšzināšanu konkrētajā tēmā, ir neiespējami identificēt, kur romānā "Rakstītāja" beidzas Īvande Kaija un sākas Inga Gaile. Proti, cik lielā mērā šis vēstījums ir balstīts Antonijas Lūkinas biogrāfijā un cik daudz vaļas fantāzijai ir devusi Gaile. Lai šo identifikācijas uzdevumu padarītu vēl sarežģītāku, Gaile grāmatā ir iekļāvusi fragmentus no gluži reālām Īvandes Kaijas dienasgrāmatām, taču arī šie fragmenti ir apaudzēti ar pašas Gailes tekstiem (tā vismaz viņa pati raksta grāmatas ievadā), līdz ar to var pieņemt, ka viss šajā grāmatā ir patiess un reizē nav patiess. Un kur nu vēl citas šīs grāmatas sievietes, kuras atsevišķās nodaļās ieņem centrālo lomu - te man nav pat nojautas, vai šīs dāmas ir bijušas reālas autores laikabiedrenes, viņas grāmatu varones vai vienkārši Ingas Gailes radītas. Vienlaikus - neesmu pārliecināts, ka tam ir kāda sevišķa nozīme.
Grāmatas forma ir savā ziņā vistipiskākā kāda vien mēdz būt - tā sākas ar beigām (vai - gandrīz beigām), līdzīgi kā, piemēram, Inga Ābele "Klūgu mūkā" apraksta Franča Sebalda (vai faktiski - Franča Trasuna) dzīvi. Jā, patiesībā "Klūgu mūkam" un "Rakstītājai" noteikti ir šis tas kopīgs veidā, kā reāla cilvēka dzīve pārtop patstāvīgā mākslas darbā. Ko gan Gaile dara citādi kā Ābele - viņa kāpšanos atpakaļ varones dzīvē veido pa solim uz atpakaļ, nevis pa solim uz priekšu, proti, katra nākamā nodaļa apraksta senākus notikumus. Un te man jāatzīst, ka šāda pieeja dzīves skatīšanai man šķiet pareizākā - jo tieši šādā virzienā loģiskā notikumu secība, manuprāt, strādā labāk, un arī pats cilvēks uz savu dzīvi atskatās tieši šajā virzienā. Par sevi pašu jau sen esmu secinājis, ka, raugoties hronoloģiski laikā uz atpakaļ, mans dzīvesceļš šķiet nesalīdzināmi loģiskāks un saprotamāks, nekā, ja par izejas punktu ņem dzimšanu.
Droši vien nav svarīgi, cik ļoti Gailes Īvande Kaija ir tā pati Īvande Kaija, par kuras romānu "Iedzimtais grēks" Wikipedia varam izlasīt, ka tas "sacēla plašu ievērību sakarā ar toreizējās laulības iekārtas kritiku un jaunu ceļu meklējumiem dzimumdzīves ētikā". Vienlaikus - šaubu nav, ka Gailes varone atbilst tādai sievietei, kura varētu tieši šādu plašu ievērību sacelt. Grūtāk pateikt, cik svarīga Ī. Kaijai bija grāmatā vairākkārt uzpeldošā sievietes nepieciešamība pēc "savas istabas" (sekojot Virdžīnijas Vulfas grāmatai, par kuru man nav ne mazākās nozīmes, vai Īvande Kaija to būtu varējusi būt lasījusi). Pats autores dzīvesstāsts savam laikam nav nekas neparasts - ne sevišķi laimīga laulība, kura būtu tikusi šķirta, ja sievietei tajos laikos būtu bijusi iespēja ierosināt laulības šķiršanu. Vīrs, kurš sievas prombūtnes laikā nekautrējas pie bērniem vest Jauko Dāmu. Bērni, neapmierinātība ar dzīvi, sarežģītas attiecības ar citām sievietēm (ieskaitot Aspaziju). Literārā karjera, kurā grūti teikt, kas tev traucē - vīriešu negatavība pieņemt sievieti ar citiem uzskatiem par vērtībām vai apšaubāmas grāmatu literārās kvalitātes (Gaile nudien necenšas grāmatā atbildēt, kāda tieši ir Kaijas grāmatu literārā vērtība).
Kāds ir sausais atlikums man pēc "Rakstītajas" izlasīšanas? Pirmkārt, atzīstu, ka šis ir augstvērtīgs romāns arī ignorējot tā dokumentālo pusi. Otrkārt, esmu bibliotēkā jau paņēmis lasīšanai "Iedzimto grēku", līdz ar to drīzumā man būs arī kāds viedoklis par Īvandi Kaiju kā rakstnieci.
2022-11-20
comments powered by Disqus