Vijolīšu apsēstība
Valmieras vasaras teātra festivāls ir brīnišķīgs pasākums. Šogad, protams, nekas šajā pasaulē nenotiek gluži kā ierasti un gluži normāli, bet tieši par šo festivālu man jau kopš vismaz jūnija sākuma bija nopietnas cerības, ka tas patiešām varētu notikt, jo tajā ir daudz plašākas iespējas kā tradicionālā zāles tipa teātrī variēt ar formātiem, norises vietām un apstākļiem, tādējādi vismaz kādai daļai teātra mākslas baudītāju nodrošinot iespēju izbaudīt kaut ko neredzētu un nebijušu. Viena no šī teātra festivāla burvības atslēgām ir iespēja tajā justies patiesi izredzētam - noskatīties izrādes, kuras radītas tieši festivālam, tādas, kuras tu nebūtu varējis redzēt nekur iepriekš un kuras nekad vairs nebūs skatāmas citur. Tava pieredze veidojas unikāla un neatkārtojama, un tas ir īpaši brīnišķīgi.
Par "Vijolīšu apsēstību" nebiju pacenties uzzināt neko lieku. Skaidrs (aptuveni) bija formāts - skatītāji uz izrādi dodas pa vienam, citus neredz, izbauda audiovizuālu vēstījumu. Par japāniešu mākslinieci Jajoji Kusami nezināju pilnīgi neko. Par izrādes veidotāju un galveno varoni Ingu Tropu kaut ko zināju gan, un šīs zināšanas noteikti bija viens no faktoriem, kas motivēja doties uz šo izrādi Valmieras Dizaina un mākslas vidusskolas telpās. Kaut kādas ekspektācijas, ko sagaidu no Tropas darbiem, protams, ir, bet biju gatavs pieņemt izrādi tādu, kāda nu tā būs.
VDMV (pieņemsim, ka šāds saīsinājums ir oficiāls) ēkā izrādes apmeklējums notika tādā kā labirinta veidā, kur tu pārej no vienas telpas uz otru, nezinot, kas tevi sagaida priekšā. Šis formāts ir reizē līdzīgs Kvadrifrona "Brīnuma skartajiem" jeb ekskursijai pa Rīgas cirka ēku, un no tā atšķirīgs. Atšķirību varētu raksturot kā orientēšanos ar pavēles vai izvēles distanci: abos gadījumos tu apmeklē visus kontrolpunktus, bet vienā gadījumā izrādes veidotāji ir noteikuši, ka pastāv viena pareizā secība, kādā izrāde ir baudāma, kamēr otrā secība ir drīzāk nejauša - atkarībā no tā, kāds kārtas numurs tev iekritis. Savā ziņā izrādē par modernās pasaules mākslinieci pieturēšanās pie hronoloģiska vēstījuma nav obligāta, bet vienlaikus diez vai nejauša epizožu secība piešķirtu vēstījumam kādu papildu dziļumu, līdz ar to "pareizā ceļa rādīšana" te šķiet pilnīgi vietā.
Jāatzīst, ka man patiesībā galīgi nav svarīgi, vai "slimības vēsturē" par Tropu rakstītais ir vai nav patiesība - vai viņai šī izrāde ir dziļi personīgs stāsts vai arī tas ir dziļi personīgs stāsts Ingai Tropai no kādas paralelās pasaules. Būtiski ir tas, ka es spēju Tropai noticēt šajā izrādē, un līdz ar to pārtapšana Tropa - Jajoji Kusami šķiet pilnīgi reāla. Tēmas, ko izrāde aptver, ir plašas, kaut kādā mērā to var uzskatīt arī par "Zalkša līgavas", ko JRT vēl paspēja sākt rādīt pirms sākās Covid pakaļa, loģisku turpinājumu: stāsts par sievietes, kas neiekļaujas sabiedrības normās, tiecieniem pēc brīvības, kuros būšana psihiski veselam varbūt nemaz nav prioritāte. Izrāde ir arī par to, kā notiek radīšana un kāpēc. Man kārtējo reizi ir ļoti grūti raksturot savas izjūtas, tāpēc mēģināšu izteikties līdzībās.
"Vijolīšu apsēstība" ir pilnīgi pretēja izrāde nekā "Atnāc mani vēl satikt", kas arī stāsta par sievietēm - radītājām, taču pilnīgi citā griezumā, lai gan - arī ar mentālā jautājuma klātbūtni. Hermanis savā izrādē par dzejniecēm diezgan centrālu vietu ir atvēlējis vīriešiem - šo sieviešu stāstus veidojot kā viņu attiecību ar vīriešiem sekciju, ja tā var izteikties. Tikām Tropas mērķis, cenšoties izprast Jajoji Kusami būtību, jautājumu par seksualitāti ne gluži apiet ar līkumu (tas galīgi nebūtu īstais raksturojums šai 18+ auditorijai paredzētajai izrādei), bet drīzāk to pozicionē formā: katrs lai dara to, ko vēlas (kamēr tas nekaitē citiem), visam pamatā ir brīvība, par ko lielā mērā arī ir japāņu mākslinieces darbi.
Nevaru arī neizstāstīt kādu atgadījumu par tēmu "viss ir punkts". Punktam ir milzīga nozīme Jajomi Kusami daiļradē (ja kas - nav laikam īsti korekti viņu saukt par japāņu mākslinieci, varbūt par mākslinieci no Japānas ne, drīzāk - vienkārši par mākslinieci), itin daudz viņa tika veidojusi punktu bezgalības. Un man arī ir kāds stāsts par punktiem. Tas bija kādā sestajā vai septītajā klasē, pareizāk - vasarā pēc sestās vai septītās klases. Tolaik (deviņdesmito gadu vidū) tas bija pilnīgi dabiski, ka vasarā katram skolēnam bija dažas dienas obligātā darba skolā, kas lielākoties bija kaut kā nēsāšana, kārtošana vai krāsošana. Vienā no šādām reizēm man un manam tā laika labākajam draugam Nikam tika brīnišķīgs uzdevums - krāsot sienas mūsu fizkultūras skolotāju kambarī, kas atradās aiz sporta zāles. Telpas īpatnība - tajā nebija logu (vismaz ne atverama tipa), kopējā kvadratūra arī nebija no lielajām. Krāsojām mēs diezgan ilgi un pamatīgi, un pamazām, paši to īsti neapjaušot, sākām apdolbīties, kas nav nekāds brīnums nelielā nevēdinātā telpā. Manuprāt, kādā brīdī tika arī aizvērtas durvis, jo tās jau no iekšpuses arī vajadzēja nokrāsot. Nezinu, cik ilgi mēs tur bijām darbojušies, kad mūs atrada kāda no skolotājām (manuprāt, ķīmijas, kas būtu zīmīgi) un konstatēja, ka neesam pašā labākajā kondīcijā. Viņa teica, lai ejam mājās, bet sākotnēji mēs tam pat pretojāmies, skaidrojot, ka nav vēl pabeigts darbs (lieki teikt, ka tā ir skaidra pazīme, ka galīgi nebijām pie pilnas apziņas). Manuprāt, viņa mūs burtiski izstūma no tā kambara laukā. Gājām manas mājas virzienā, kas nebija tālu no skolas. Nikam rokās joprojām bija apaļa ota, ar kuru viņš bija krāsojis sienas. Un uz māju sienām, kurām mēs gājām garām, viņš periodiski, aptuveni pēc metra vai diviem uzspieda pa lielam treknam punktam, kamēr vien uz otas vēl bija kādas krāsas paliekas. Turpmākos gadus, ceļā uz skolu, šie punkti bija ar mani kopā. Manuprāt, pagāja ne mazāk kā pieci gadi, līdz visvairāk sapunktotā siena tika pārkrāsota, bet es joprojām skaidri redzu tos punktus.
Pēdējai rindkopai nav nekādas tiešas saistības ar izrādē pieredzēto. Neko neesmu pateicis par daudzveidīgajiem audiovizuālajiem, gaismu (un arī ožu iesaistošajiem) risinājumiem, kas veido šo izrādi (viss patika!), bet atmiņā uzjundījušais stāsts par punktiem kaut kādā veidā droši vien pauž manu sajūsmu un cieņu par šo darbu, ko Tropa ir radījusi. Protams, pēdējā telpa un atklāsme par klātbūtni bija šoks. Paldies, esmu šīs izrādes fans! Ja kas - arī es no "Vijolīšu apsēstības" iznācu ar violetu punktu uz vaiga, kas mani pavadīja līdz pat nākamās dienas rītam. Punkts.
Par "Vijolīšu apsēstību" nebiju pacenties uzzināt neko lieku. Skaidrs (aptuveni) bija formāts - skatītāji uz izrādi dodas pa vienam, citus neredz, izbauda audiovizuālu vēstījumu. Par japāniešu mākslinieci Jajoji Kusami nezināju pilnīgi neko. Par izrādes veidotāju un galveno varoni Ingu Tropu kaut ko zināju gan, un šīs zināšanas noteikti bija viens no faktoriem, kas motivēja doties uz šo izrādi Valmieras Dizaina un mākslas vidusskolas telpās. Kaut kādas ekspektācijas, ko sagaidu no Tropas darbiem, protams, ir, bet biju gatavs pieņemt izrādi tādu, kāda nu tā būs.
VDMV (pieņemsim, ka šāds saīsinājums ir oficiāls) ēkā izrādes apmeklējums notika tādā kā labirinta veidā, kur tu pārej no vienas telpas uz otru, nezinot, kas tevi sagaida priekšā. Šis formāts ir reizē līdzīgs Kvadrifrona "Brīnuma skartajiem" jeb ekskursijai pa Rīgas cirka ēku, un no tā atšķirīgs. Atšķirību varētu raksturot kā orientēšanos ar pavēles vai izvēles distanci: abos gadījumos tu apmeklē visus kontrolpunktus, bet vienā gadījumā izrādes veidotāji ir noteikuši, ka pastāv viena pareizā secība, kādā izrāde ir baudāma, kamēr otrā secība ir drīzāk nejauša - atkarībā no tā, kāds kārtas numurs tev iekritis. Savā ziņā izrādē par modernās pasaules mākslinieci pieturēšanās pie hronoloģiska vēstījuma nav obligāta, bet vienlaikus diez vai nejauša epizožu secība piešķirtu vēstījumam kādu papildu dziļumu, līdz ar to "pareizā ceļa rādīšana" te šķiet pilnīgi vietā.
Jāatzīst, ka man patiesībā galīgi nav svarīgi, vai "slimības vēsturē" par Tropu rakstītais ir vai nav patiesība - vai viņai šī izrāde ir dziļi personīgs stāsts vai arī tas ir dziļi personīgs stāsts Ingai Tropai no kādas paralelās pasaules. Būtiski ir tas, ka es spēju Tropai noticēt šajā izrādē, un līdz ar to pārtapšana Tropa - Jajoji Kusami šķiet pilnīgi reāla. Tēmas, ko izrāde aptver, ir plašas, kaut kādā mērā to var uzskatīt arī par "Zalkša līgavas", ko JRT vēl paspēja sākt rādīt pirms sākās Covid pakaļa, loģisku turpinājumu: stāsts par sievietes, kas neiekļaujas sabiedrības normās, tiecieniem pēc brīvības, kuros būšana psihiski veselam varbūt nemaz nav prioritāte. Izrāde ir arī par to, kā notiek radīšana un kāpēc. Man kārtējo reizi ir ļoti grūti raksturot savas izjūtas, tāpēc mēģināšu izteikties līdzībās.
"Vijolīšu apsēstība" ir pilnīgi pretēja izrāde nekā "Atnāc mani vēl satikt", kas arī stāsta par sievietēm - radītājām, taču pilnīgi citā griezumā, lai gan - arī ar mentālā jautājuma klātbūtni. Hermanis savā izrādē par dzejniecēm diezgan centrālu vietu ir atvēlējis vīriešiem - šo sieviešu stāstus veidojot kā viņu attiecību ar vīriešiem sekciju, ja tā var izteikties. Tikām Tropas mērķis, cenšoties izprast Jajoji Kusami būtību, jautājumu par seksualitāti ne gluži apiet ar līkumu (tas galīgi nebūtu īstais raksturojums šai 18+ auditorijai paredzētajai izrādei), bet drīzāk to pozicionē formā: katrs lai dara to, ko vēlas (kamēr tas nekaitē citiem), visam pamatā ir brīvība, par ko lielā mērā arī ir japāņu mākslinieces darbi.
Nevaru arī neizstāstīt kādu atgadījumu par tēmu "viss ir punkts". Punktam ir milzīga nozīme Jajomi Kusami daiļradē (ja kas - nav laikam īsti korekti viņu saukt par japāņu mākslinieci, varbūt par mākslinieci no Japānas ne, drīzāk - vienkārši par mākslinieci), itin daudz viņa tika veidojusi punktu bezgalības. Un man arī ir kāds stāsts par punktiem. Tas bija kādā sestajā vai septītajā klasē, pareizāk - vasarā pēc sestās vai septītās klases. Tolaik (deviņdesmito gadu vidū) tas bija pilnīgi dabiski, ka vasarā katram skolēnam bija dažas dienas obligātā darba skolā, kas lielākoties bija kaut kā nēsāšana, kārtošana vai krāsošana. Vienā no šādām reizēm man un manam tā laika labākajam draugam Nikam tika brīnišķīgs uzdevums - krāsot sienas mūsu fizkultūras skolotāju kambarī, kas atradās aiz sporta zāles. Telpas īpatnība - tajā nebija logu (vismaz ne atverama tipa), kopējā kvadratūra arī nebija no lielajām. Krāsojām mēs diezgan ilgi un pamatīgi, un pamazām, paši to īsti neapjaušot, sākām apdolbīties, kas nav nekāds brīnums nelielā nevēdinātā telpā. Manuprāt, kādā brīdī tika arī aizvērtas durvis, jo tās jau no iekšpuses arī vajadzēja nokrāsot. Nezinu, cik ilgi mēs tur bijām darbojušies, kad mūs atrada kāda no skolotājām (manuprāt, ķīmijas, kas būtu zīmīgi) un konstatēja, ka neesam pašā labākajā kondīcijā. Viņa teica, lai ejam mājās, bet sākotnēji mēs tam pat pretojāmies, skaidrojot, ka nav vēl pabeigts darbs (lieki teikt, ka tā ir skaidra pazīme, ka galīgi nebijām pie pilnas apziņas). Manuprāt, viņa mūs burtiski izstūma no tā kambara laukā. Gājām manas mājas virzienā, kas nebija tālu no skolas. Nikam rokās joprojām bija apaļa ota, ar kuru viņš bija krāsojis sienas. Un uz māju sienām, kurām mēs gājām garām, viņš periodiski, aptuveni pēc metra vai diviem uzspieda pa lielam treknam punktam, kamēr vien uz otas vēl bija kādas krāsas paliekas. Turpmākos gadus, ceļā uz skolu, šie punkti bija ar mani kopā. Manuprāt, pagāja ne mazāk kā pieci gadi, līdz visvairāk sapunktotā siena tika pārkrāsota, bet es joprojām skaidri redzu tos punktus.
Pēdējai rindkopai nav nekādas tiešas saistības ar izrādē pieredzēto. Neko neesmu pateicis par daudzveidīgajiem audiovizuālajiem, gaismu (un arī ožu iesaistošajiem) risinājumiem, kas veido šo izrādi (viss patika!), bet atmiņā uzjundījušais stāsts par punktiem kaut kādā veidā droši vien pauž manu sajūsmu un cieņu par šo darbu, ko Tropa ir radījusi. Protams, pēdējā telpa un atklāsme par klātbūtni bija šoks. Paldies, esmu šīs izrādes fans! Ja kas - arī es no "Vijolīšu apsēstības" iznācu ar violetu punktu uz vaiga, kas mani pavadīja līdz pat nākamās dienas rītam. Punkts.
2020-08-08
comments powered by Disqus