Kazhes pierakstu burtnīca

Pirmās soctīklos parādījušās atsauksmes par Ingas Tropas debiju režijā uz JRT skatuves bija tik iznīcinošas, ka sāku jau nožēlot biļešu iegādāšanos uz šo trīsarpus stundas garo iestudējumu. Kā teikt, zināms taču, ka saprātīgi cilvēki vispirms sagaida dažas profesionāļu recenzijas un, ja tās neapgalvo, ka izrāde ir lielāks fiasko kā "Revidents" Nacionālajā teātrī, tikai tad iesaistās spraigajā cīņā par JRT biļetēm. Tālab uz teātri gāju ar diezgan smagu prātu un gatavību tur aizvadīt bezcerīgu vakaru. Tagad, pēc izrādes noskatīšanās, varu teikt, ka visticamākais tiem cilvēkiem, kuriem šī izrāde nepatika, labāk vajadzēja veikt mājasdarbu un savlaicīgi saprast, ka tā nav viņiem paredzēta izrāde.

Nezinu, vai kāds varētu būt vadījies pēc šādas loģikas: Inga Trope nesen režisēja "Dvēseļu uteni", kurā varēja ļoti labi izsmieties, jāaiziet apskatīties, kādu rēcamgabalu viņa būs izveidojusi no Aspazijas "Zalša līgavas". Ja šāds domāšanas veids tiešām pastāvētu, tad šādam skatītājam nudien "Zalkša līgava" būtu vilšanās, un publikas vidū varēja just, ka neapmierināto procents bija relatīvi augsts. Tikai šī būs tā retā reize, kad es būšu pretīgais snobs un teikšu, ka tā nav radošās komandas, bet paša skatītāja vaina - gaidīt no traģēdijas "Lindu Vistu". Manuprāt, šajā izrādē viss bija ļoti loģiski, stilistiski vienoti un koncepts/mākslinieciskums nebija tikai ārišķība, lai uzrunātu "entelektuālāko" publikas daļu, bet patiešām vitāla izrādes daļa.

Pirmais, par ko vienkārši nav iespējams neuzslavēt izrādes veidotājus, tā ir satriecošā scenogrāfija un režisores risinājums, izrādi veidot kā spoguļattēlu tam, kas ir tās oriģinālā: radot sajūtu, ka tā sauktā "dzīvo pasaule" ir tikai dzīvības imitācija - pelēka un bezjēdzīga, bet ezera dzelme, kurā dzīvo Zaltis - tā ir īstā dzīve, kuru gan cilvēki neredz, jo viņi jau nav īsti dzīvi. Skatuviskais risinājums ir sarežģīts un diez vai es to varu cienīgi aprakstīt, bet idejiski tā centrā ir čīkstoša un graboša māja, kurā dzīvo vai pareizāk nedzīvo cilvēki, apkārt tai ir dūmakā un mītiskos zalkšu kokos ietīts ezers, kurā Ziedīte patveras no dzīves bezcerības, savukārt virs skatuves ir ekrāns, kurā redzami aktieru tuvplāni, uz skatuves visu laiku atrodoties diviem operatoriem. Visubeidzot, Zalša valstība ir filmēta iepriekš un galvenokārt mežā, un tā ir redzama, visai skatuvei priekšā aizbraucot milzīgam projekcijas aizkaram, tādējādi daļu izrādes tu esi drīzāk kinoteātrī nekā parastajā. Scenogrāfs Miķelis Fišers nudien ir paveicis grandiozu darbu, turklāt ņemot vērā apstākli, ka tehniskās iespējas Tabakas fabrikas namā ir visai ierobežotas.

Taču "Zalkša līgava" ir kas vairāk nekā tikai scenogrāfa (un video režisora) izrāde - tā ir ļoti iespaidīgs apliecinājums tam, ka Aspazijas teksts ir pārlaicīgs un izrādes problemātika simts gadu laikā nav novecojusi. Te man vajadzētu iestarpināt, ka, lai arī izrādes programmiņā ir apraksts par zalkša lomu baltu mitoloģijā, patiesībā šī izrāde daudz vairāk saistās ar zirga lomu latviešu mitoloģijā, proti, tas, no kā Ziedītei izdodas izbēgt, ir Stulbuma un Garlaicības precēšanās (atsauce tiem ļoti nedaudzajiem cilvēkiem, kas ir redzējuši Kvadrifrona "Mūžīgo izlaušanos"), un nāve vai nenāve, kurā Ziedīte dodas pie Zalša, viņu no šīs nesvētās savienības izglābj. Garlaicības pasaules atveidojums ar tās ārēji priecīgajiem dzīvajiem miroņiem ļoti skaisti ilustrē baltmelni gradienti tērpi un mirušie ziedi, par kuriem visi izliekas neredzam, ka tie nav dzīvi.

Aktierdarbi? Marijai Linartei, domājams, tā ir pirmā izrāde JRT, kur viņa ir tās zvaigzne, nevis tikai palīgmateriāls, kam jāatveido kakājošs suns un viņa Ziedītes lomai (šajā interpretācijā, protams) ir kā radīta - viņas dzīva cilvēka āriene dara tuvplānus ļoti personīgus, pilnvērtīgi tiek izmantots arī viņas plastiskums. Izrāde arī diezgan labi sasaucas ar pirmo reizi, kad redzēju Tropu un Linarti strādajam kopā - Dirty Deal Teatro "Traukiem", kas arī bija izrāde par to, ko sieviete var un ko sievietei vajag. Tāpat interesanti, ka otro reizi gada laikā (tāpat kā "Apmānītajā") Linarte ar Regīnu Razumu spēlē meitas-mātes tandēmu. Katrs tēls izrādē ir individuāls, turklāt tās nav tikai ārišķīgas atšķirības. Droši vien nav nejauši, ka vienā no lomām te ir Lauma Balode, kura pērn atveidojusi Zentu Mauriņu "Dokumentālajos sapņos" - arī nozīmīgā izrādē par sievietes emancipāciju (turklāt tur viņa bija faktiski arī izrādes autore, ne tikai aktrise). Edgars Samītis, Ivars Krasts un Jana Čivžele ir no to aktieru kopas, kuri zaudējuši savas JRT štatas vietas (tāpat kā patiesībā arī pati Tropa), līdz ar to savā ziņā šī ir tāda kā "atstumto" izrāde, kurā nezinu jaušā vai nejaušā kārtā tos tēlus, kas ir dzīvāki par pārējiem, atveido tie aktieri, kuri ir pamata trupā: Linarte, Razuma un tikai daļēji klātesošais Vilis Daudziņš.(biju pierakstījis teoriju par atstumtajiem aktieriem izrādē, bet tā ir izzīsta no pirksta, jo Tropa, Krasts un Čivžele ir trupā, bet es te, kā izrādās izplatu viltus ziņas, jo skaistas teorijas taču nevajag pārbaudīt un saskaņot ar faktiem...)

Izrāde raisa ļoti plašu vielu pārdomām, refleksijai un diskusijām, kas pats par sevi jau ir kvalitātes rādītājs. Šis ir darbs ar ļoti spēcīgu pēcgaršu un patiešām gribās cerēt, ka šādi to saskatījām ne tikai mēs, bet tā to būs redzējuši arī teātra profesionāļi un ka nākamajā "Spēlmaņu naktī" Aspazija varēs revanšēties Rainim, kurš pērn teju visu nosmēla ar "Pūt, vējiņi". Cerams, ka izrāde atradīs savu īsto skatītāju, jo šī, kā vajag atkal un atkal uzsvērt, ir izrāde "Asins kāzu", nevis "Lindas Vistas" skatītājam!