Balsis pār jūru
Gunars Janovskis, kopš pirms drusku vairāk kā gada izlasīju viņa pirmo ievērojamo darbu "Sōla", kas motivēja turpināt šī rakstnieka iepazīšanu, man kļuvis par iecienītāko no trimdā rakstījušajiem latviešu literātiem. Par viņa biogrāfiju līdz šim zināju tik, cik atgrodams Wikipedia un Nacionālajā enciklopēdijā, bet sērijas "es esmu..." ietvaros tapusī monogrāfija tagad man par viņu atklāja daudz vairāk. Vai tas kaut kā ietekmēja manu attieksmi pret Janovski kā rakstnieku? Lasi tālāk, un tev taps skaidrs.
Trimdas literatūras kontekstā Janovski visbiežāk salīdzina ar Anšlavu Eglīti - kā nekā viņi abi bija ilgtermiņā populārākie trimdas rakstnieki, abi uzrakstījuši veselu plejādi romānu, abu darbi mūsdienās zināmi arī Latvijā. Un, kas nav mazsvarīgi - starp Amerikā dzīvojošo Eglīti un Anglijā mītošo Janovski ilgus gadus risinājās korespondence. Taču patiesībā, ja vērtē abus kā rakstniekus, Janovskim un Eglītim bija vairāk atšķirīga un mazāk kopīga, lai arī biogrāfijās šis tas, protams, pārklājās. Starta pozīcijas arī viņiem bija atšķirīgas: trimdas gaitas uzsākot, Anšlavs Eglītis jau bija latviešu literatūras zvaigzne, populāro romānu "Līgavu mednieki" un "Homo novus" autors, kamēr sešus gadus jaunākais Janovskis Latvijā bija paspējis tik vien kā publicēties studentu laikrakstos. Šī iepriekšējā pieredze noteikti ietekmēja to, cik grūti vai viegli autoram bija kļūt atpazīstamam izkliedētās trimdas vidū (ar ko mani "Balsis pār jūru" pārsteidza - cik patiesībā maza mijiedarbība bija starp latviešiem Anglijā, Zviedrijā, Amerikā un tā tālāk). Līdz ar to nav brīnums, ka Janovskis rakstniecībai tā nopietnāk pievērsās, jau pārsniedzis 40 gadu vecumu.
Lielākā atšķirība tomēr bija tajā, kā abi šie rakstnieki dzīvoja savā piespiedu mītnes zemē. Anšlavs Eglītis, lai arī pats to īsti neatzina, bija absolūti amerikanizējies - kā Holivudas Ārzemju preses pārstāvis fotografējās ar slavenībām, dzīvoja diezgan stilīgā privātmājā Losandželosā un - atbilstoši vidējā amerikāņa standartiem - neizbrauca ārpus šīs valsts, lai gan operatīvi ieguva ASV pavalstniecību. Janovskis tikām visus gadu desmitus Anglijā nodzīvoja ar tikai Latvijas pasi, kas apgrūtināja viņa ceļošanu pa Eiropu (taču no tās neatturēja), viņš sekoja principam, ka nedrīkst samierināties, nedrīkst asimilēties, un nesaudzīgi vērtēja tos tautiešus, kuri izvēlējās pieņemt, ka viņi ir devušies emigrācijā, nevis piespiedu trimdā. Tāpēc tādi ir arī viņa literārie varoņi - paštaisni, principiāli un reizē - ļoti ticami. Kā var lasīt "Balsīs pār jūru", Janovskis allaž uzsvēra, ka viņš lielākoties raksta par to, ko ir pats pieredzējis vai vismaz dzirdējis atstāstītu, līdz ar to viņa darbos nav lieka patosa un tāpēc tie joprojām šķiet tik patiesi. Tālab es pat drīzāk vilktu paralēles starp Janovski un Dzintaru Sodumu, nevis Janovski un Anšlavu Eglīti (lai arī rakstības manierē Janovskis bija daudz klasiskāks par Sodumu, godīgums un nesamākslotība viņus vieno).
Par pašu monogrāfiju: Inguna Daukste-Silasproģe, protams, ir veikusi ļoti pamatīgu darbu, lai ne tikai izvērsti atstāstītu Janovska dzīvesstāstu, bet arī dokumentētu viņa literāro biogrāfiju, ja tā var teikt, akcentētu viņa lielās tēmas, to, kāda bija mijiedarbība starp Janovski un izdevējiem un Janovski un lasītājiem, un motivētu turpināt lasīt viņa grāmatas, jo tā vien šķiet, ka teju katrā no tām ir kaut kas vērtīgs atrodams (ok, varbūt publicistika un feļetonu apkopojumi nebūs gluži man, jo tur varētu būt pārāk daudz konkrētā laika aktualitāšu). Vienīgais, kas mani šajā darbā mulsināja - autore piemin, ka septiņdesmito gadu sākumā Janovskis bija iecerējis romānu par mīklaino stāstu ar kuģi "Mary Celeste", bet nav zināms, kas ar šo ieceri bija noticis - ir taču zināms, tā ir viena no tēmām, ko viņš apraksta romānā "Kaijas kliedz vētru", par kuru Daukste-Silasproģe arī šo to ir uzrakstījusi, līdz ar to viņai it kā vajadzētu zināt, ka re - te ir tas stāsts par to kuģi, tas ir ieintegrēts romānā, nekur nav pazudis. Bet tas nemaina kopējo vērtējumu, ka šis ir teicams darbs, kuru lasīt komplektā ar paša Janovska rakstīto.
Trimdas literatūras kontekstā Janovski visbiežāk salīdzina ar Anšlavu Eglīti - kā nekā viņi abi bija ilgtermiņā populārākie trimdas rakstnieki, abi uzrakstījuši veselu plejādi romānu, abu darbi mūsdienās zināmi arī Latvijā. Un, kas nav mazsvarīgi - starp Amerikā dzīvojošo Eglīti un Anglijā mītošo Janovski ilgus gadus risinājās korespondence. Taču patiesībā, ja vērtē abus kā rakstniekus, Janovskim un Eglītim bija vairāk atšķirīga un mazāk kopīga, lai arī biogrāfijās šis tas, protams, pārklājās. Starta pozīcijas arī viņiem bija atšķirīgas: trimdas gaitas uzsākot, Anšlavs Eglītis jau bija latviešu literatūras zvaigzne, populāro romānu "Līgavu mednieki" un "Homo novus" autors, kamēr sešus gadus jaunākais Janovskis Latvijā bija paspējis tik vien kā publicēties studentu laikrakstos. Šī iepriekšējā pieredze noteikti ietekmēja to, cik grūti vai viegli autoram bija kļūt atpazīstamam izkliedētās trimdas vidū (ar ko mani "Balsis pār jūru" pārsteidza - cik patiesībā maza mijiedarbība bija starp latviešiem Anglijā, Zviedrijā, Amerikā un tā tālāk). Līdz ar to nav brīnums, ka Janovskis rakstniecībai tā nopietnāk pievērsās, jau pārsniedzis 40 gadu vecumu.
Lielākā atšķirība tomēr bija tajā, kā abi šie rakstnieki dzīvoja savā piespiedu mītnes zemē. Anšlavs Eglītis, lai arī pats to īsti neatzina, bija absolūti amerikanizējies - kā Holivudas Ārzemju preses pārstāvis fotografējās ar slavenībām, dzīvoja diezgan stilīgā privātmājā Losandželosā un - atbilstoši vidējā amerikāņa standartiem - neizbrauca ārpus šīs valsts, lai gan operatīvi ieguva ASV pavalstniecību. Janovskis tikām visus gadu desmitus Anglijā nodzīvoja ar tikai Latvijas pasi, kas apgrūtināja viņa ceļošanu pa Eiropu (taču no tās neatturēja), viņš sekoja principam, ka nedrīkst samierināties, nedrīkst asimilēties, un nesaudzīgi vērtēja tos tautiešus, kuri izvēlējās pieņemt, ka viņi ir devušies emigrācijā, nevis piespiedu trimdā. Tāpēc tādi ir arī viņa literārie varoņi - paštaisni, principiāli un reizē - ļoti ticami. Kā var lasīt "Balsīs pār jūru", Janovskis allaž uzsvēra, ka viņš lielākoties raksta par to, ko ir pats pieredzējis vai vismaz dzirdējis atstāstītu, līdz ar to viņa darbos nav lieka patosa un tāpēc tie joprojām šķiet tik patiesi. Tālab es pat drīzāk vilktu paralēles starp Janovski un Dzintaru Sodumu, nevis Janovski un Anšlavu Eglīti (lai arī rakstības manierē Janovskis bija daudz klasiskāks par Sodumu, godīgums un nesamākslotība viņus vieno).
Par pašu monogrāfiju: Inguna Daukste-Silasproģe, protams, ir veikusi ļoti pamatīgu darbu, lai ne tikai izvērsti atstāstītu Janovska dzīvesstāstu, bet arī dokumentētu viņa literāro biogrāfiju, ja tā var teikt, akcentētu viņa lielās tēmas, to, kāda bija mijiedarbība starp Janovski un izdevējiem un Janovski un lasītājiem, un motivētu turpināt lasīt viņa grāmatas, jo tā vien šķiet, ka teju katrā no tām ir kaut kas vērtīgs atrodams (ok, varbūt publicistika un feļetonu apkopojumi nebūs gluži man, jo tur varētu būt pārāk daudz konkrētā laika aktualitāšu). Vienīgais, kas mani šajā darbā mulsināja - autore piemin, ka septiņdesmito gadu sākumā Janovskis bija iecerējis romānu par mīklaino stāstu ar kuģi "Mary Celeste", bet nav zināms, kas ar šo ieceri bija noticis - ir taču zināms, tā ir viena no tēmām, ko viņš apraksta romānā "Kaijas kliedz vētru", par kuru Daukste-Silasproģe arī šo to ir uzrakstījusi, līdz ar to viņai it kā vajadzētu zināt, ka re - te ir tas stāsts par to kuģi, tas ir ieintegrēts romānā, nekur nav pazudis. Bet tas nemaina kopējo vērtējumu, ka šis ir teicams darbs, kuru lasīt komplektā ar paša Janovska rakstīto.
2025-06-10
comments powered by Disqus