Momo!!!

Nezinu, vai to var nosaukt gluži par reklāmu, taču par Intara Rešetina iestudēju Mihaila Čehova teātrī vairāk nekā, ka šāds iestudējums vispār ir tapis, uzzināju, klausoties Latvijas radio raidījumā "Monopols". Lieki teikt, ka šajos laikos Rešetins nenodarbojās ar pašreklāmu, daudz vairāk runājot par to, ko asiņainais punduris un viņa vēl asiņainākie padotie pastrādā Ukrainā, taču atkal un atkal nākas atgriezties pie tā, ka ja tu nespēj atslēgties no viņu dienaskārtības, teroristi jau ir uzvarējuši. Un tā nu tika sagādātas biļetes uz teātri, nu jau par tradīciju kļuvušajā metodē, ka vienu vakaru baudīt mākslu dodos es, otru - Marina.

Tam gan nav tiešas saistības ar "Momo!!!", bet vēlos izteikt atzinības vārdus tam paziņojumam no MČT direktores Danas Bjorkas, vēstījuma kodolu varētu raksturot šādi: "Mēs, teātra darbiniekie nosodām to vājprātu, ko Voldemorts ir pasācis Ukrainā, paužam savu atbalstu Ukrainas tautai. Vienlaikus aicinām latviešus nevērsties pret mums, jo mēs neesam atbildīgi par to, ko dara cita valsts. Un aicinām Latvijas krievus būt iecietīgus, saprotot situācijas, kad pret viņiem vēršas." Manuprāt, labs veids, kā nepārprotami paust savu attieksmi. Ja nu kas, es esmu no tiem cilvēkiem, kam patīk mušas turēt atsevišķi no kotletēm un māku saskatīt atšķirību starp, piemēram, Meduza.io žurnālistiem, kuri bāzējas Latvijā kopš 2014. gada, un Melu impērijas TV ļaudīm, kuriem pēkšņi tagad nākusi atklāsme, ka viņiem nākas stāstīt nepatiesību), kam ar "Momo!!!" atkal jau nav īsti saistības, taču šobrīd runāt un rakstīt par kaut ko citu ir diezgan neiespējami.

Izrādei pamatā ir franču aktiera un dramaturga Sebastjana Tjerī luga, kuras sižeta minimālais atstāstījums varētu būt šāds: pusmūža laulāts pāris iepērkas lielveikalā, taču vīru sāk tramdīt dīvains jaunāks vīrietis, beigās viņš pat nolaupa pusmūža vīra iepirkumu ratus. Kopā ar sievu atgriezies mājās, vīrietis konstatē, ka viņu dzīvoklī ir nonākuši ne tikai pirkumi (ieskaitot arī iepirkumu ratus), bet arī dīvainais čalis, kurš izrādās nedzirdīgs un kurš ir vai nav laulātā pāra sen pazudušais bērns (tik sen, ka viņiem nav nekādu atmiņu, ka viņiem jebkad būtu bijis dēls).

Interesanti, ka šo izrādi Marina un es saskatījām pilnīgi atšķirīgi. Marinai bija iebildumi, ka šādā primāri komēdijā ir neiederīgas video ainas ar atombumbu un citām cilvēka izraisītām šausmām, ka viņasprāt šobrīd tas ir nevietā. Savukārt es kaut kā šajā izrādē vispār nebiju nolasījis komēdiju, līdz ar to man atkal radās iespaids, ka viss ar šo bija kārtībā. Secinājums līdz ar to ir tāds, ka uz "Momo!!!" var skatīties dažādi. Vienā līmenī tas ir muļķīga pārpratuma radīts atgadījums, kas atklāj šādas tādas pretrunas sen laulāta pāra dzīvē, atraujot vaļā vecas brūces. Vienlaikus tas ir arī vispārējs mūsdienu pasaules portretējums, kur atklais sarunājas ar kurlo, turklāt bieži kurlākais nav tas, kuram ir dzirdes traucējumi, bet gan tas, kuram ir empātijas traucējumi. Satīra par materiālām vērtībām un viltus drāmām (mersedess, kā arī divas stundas pazaudētā laika), plašs daudzums absurda, ko iemieso Bahs, Einšteins, Dārvins, Freids un Vieglas uzvedības sieviete. Muzikāli iestarpinājumi (ieskaitot "The Show Must Go On"). Sniegs, kas pārklāj neceļos aizgājušu laulību. Robotsuns. Ļoti daudz dažādu nianšu un elementu, kuru dēļ šī izrāde man paliks atmiņā un tā šobrīd ir saucama par vienu no spēcīgākajiem iestudējumiem, ko esmu redzējis šajā teātrī.

Savā ziņā var teikt, ka teātrī biju šie iestudējuma pirmizrādē, lai arī oficiāli tā galīgi nebija pirmizrāde. Proti, šis bija pirmais vakars, kad galveno lomu izdzīvoja Igors Čerņavskis (paredzētais Andrē atveidotājs), nevis pats Intars Rešetins (aktiera slimības dēļ režisors bija uzņēmies arī aktiera funkcijas), līdz ar to šis bija tas vakars, kad uz skatuves paklanīšanās laikā varēja kāpt arī režisors (jo viņš atradās zālē, nevis jau bija uz skatuves). Pieņemu, ka ar pāri Rešetins/Jeļena Sigova šī ir mazliet cita izrāde, nekā variantā Čerņavskis/Gaļina Rosijska, bet, protams, iespējas salīdzināt man nav un nebūs. Aktieru vidū par galveno varoni gan tāpat kļūst Aleksandrs Maļikovs nedzirdīgā Patrika lomā. Jā, ja nu kādam no šajā izrādē iesaistītajiem cilvēkiem nāktos tikt vismaz nominētam Spēlmaņu naktī, tad Maļikovam tas noteikti pieklātos. Tāpat gribētu uzslavēt Kristapa Skultes scenogrāfiju. Jā, kaut kādā līmenī man noteikti patiktu, ja "Momo!!!" tiktu nominēta arī kā Gada lielās formas izrāde (šajā brīdī gan pat nezinu - vai vairāk pašas izrādes kvalitāšu dēļ vai ar to, cik lielu cieņu manī pēdējā laikā raisījis Rešetins), bet es sapratīšu, ja šāda nominācija ies secen, bet nu vismaz pārīti nomināciju tā 100% ir pelnījusi. Gan izklaide, gan paliekošais, gan nopietni jautājumi, gan lai vai kāda, bet atbilde uz jautājumu "Ko darīt?" Līdz ar to - no manas puses skaidra rekomendācija, ka šī izrāde ir jāredz.

P.S. Ko gan es nesapratu - kas notika vismaz šajā konkrētajā vakarā ar skatītāju atgriešanos zālē pēc starpbrīža. Proti, pēc trešā zvana zāle bija labi ja par pusi pilna, personāls jau bija aizvēris durvis, bet tad pēkšņi sākās cilvēku plūsma, un vēl 10 minūšu laikā zāle atkal jau bija patīkami pilna.
2022-04-01
8.5
comments powered by Disqus