Kazhes pierakstu burtnīca

Sevišķi ar "Interstellar" skatīšanos nesteidzāmies - ne tāpēc, ka būtu kādi aizspriedumi, bet tāpēc ka pēdējos mēnešos vispār ar filmām tā ir, kā ir - šķiet, ka vidēji pat viena nedēļā nesanāk. Vakar beidzot bija tāds vakars, kad varēja kaut ko noskatīties, un kālab gan ne vienu no pēdējā gada skaļākajām un veiksmīgākajām filmām?

Ir nākotne, nav svarīgi kāda tieši, vismaz cilvēki Amerikā braukā ar tādām pat mašīnām kā mūsdienās un arī vizuāli nekādas dižas atšķirības nav manāmas. Ja neskaita to, ka uz Zemes plosās biedējošas smilšu vētras un cilvēce strauji izmirst. Bet tas jau patiešām nav nekas tāds, kas nevarētu notikt laikā, kad cilvēki braukā ar tādām mašīnām kā mūsdienās. Cik var saprast, īsti nekādas valstis un to pārvaldes vairs neeksistē, viss ir vairāk vai mazāk sabrucis un aizgājis pašplūsmā. Metjū Makkonehijs (kālab viņu saukt personāža vārdā, kuru esmu jau aizmirsis) savulaik gandrīz kļuva par pilotu, bet tagad piloti nevienam nav vajadzīgi, un viņš ir fermeris, audzē kukurūzu. Viņam ir divi bērni - pusaudzis dēls, kuram filmā ir visai sekundāra loma, un meita, nosaukta par godu Mērfija likumam. Kā viņa pati piefiksē - ne tas labākais prototips. Meitas istabā mājo ja ne gluži spoks, tad vismaz kaut kas tamlīdzīgs, kas reiz ņem un parāda Makkonehijam un Mērfijai ceļu uz slepeno NASA bāzi. Kā izrādās, NASA tagad dzīvo pagrīdē, jo naudas tērēšana kosmosa izpētei atzīta par nelietderīgu skarbajos ekonomiskajos apstākļos. Ievērojot to, ka dzīve uz Zemes šajā pasaulē ir elle un NASA varētu būt vienīgie, kas varētu palīdzēt cilvēcei aizbēgt kaut kur citur - diezgan saprātīga uztvere. Bet kurš gan aizliegs cilvēkiem būt stulbiem?

Tomēr izrādās, ka NASAi ir plāns, pat divi plāni, kā cilvēci izglābt. Vecais profesors Brands pavēsta Makkonehijam, ka viņiem ir kuģis, ar kuru doties izpētīt trīs planētas otrpus mīklainai tārpejai (pārējai uz citu galaktiku), kurp jau pirms gadiem nosūtīti pētnieku kuģi un nule ir pienākusi tagad vai nekad situācija. Gadījumā, ja zemiešiem neizdosies rast risinājumu, kā evakuēt lielu daudzumu cilvēku, tad Makkonehijam un viņa komandai līdzi būs gana bagātīgs komplekts "mēģeņu mazuļu" radīšanai, saglābjot cilvēci šādā veidā.

Filmas slavētāji nebeidz sumināt to, cik reālistiski (man gan to, protams, nav īsti iespēju novērtēt - pārāk maz bāzes informācijas) te atainotas tārpejas, melnie caurumi utt. Kritiķi tikām aizrāda, ka zinātniskums tur esot tāds sākumskolnieku līmenī un loģikas caurumi arī ir tādi, ka tiem cauri kosmosa kuģis varētu mierīgi izlīst. Bet filma jau nav tik ļoti par kosmosu, kā par cilvēkiem, uzupurēšanos, mīlestību, meliem, nodevību. Par laimi Kristofers Nolans gana labi apzinās, ka tehnoloģiju jūsmotāji un ņerkstētāji ir pietiekami neliela auditorijas daļa, lai viņi nebūtu tie, gandarījuma kuriem sagādāšana būtu prioritāte. Un man kā "normālam cilvēkam" filma gandrīz līdz pat pašām beigām ļoti patika. Nobeigums gan bija diezgan vājš - kamē lielās atklāsmes aina bija forša un vēl pieņemama, tas, kas tai sekoja, gan vairs tik ļoti ok man nešķita - nevajadzēja tur ne sentimentālās, ne laimīgās beigas, tas bija pilnīgi lieki un nevietā. Visādi citādi, skaidrs, ka filma ir tīrais baudījums acīm, ne jau velti daļa tās ir filmēta Islandē. Jā, vispār interesanti, ka šeit tieši tāpat kā "Putnucilvēkā" holivudiskās beigas bišķi sabojā iespaidu, jo līdz tam biju, ja ne stāvā sajūsmā, tad tomēr vēl pozitīvāk kā šobrīd noskaņots. Lai gan arī šobrīd neesmu ne kritisks, ne skeptisks, tikai miegains.

P.S. Padomājot vairāk, filmas vērtējums par vienu aci samazināts. Baigi tā tomēr ir caurumaina, un vēstījums - nekāds dziļais.