Kazhes pierakstu burtnīca

Ints Lubējs ir viens no tiem latviešu rakstniekiem, kuru vārdus es labākajā gadījumā esmu dzirdējis kaut kur starp citu izrunātus. Skolas obligātās literatūras programmai par nenozīmīgu, nav ne sevišķi skandalozs, nē pretrunīgi vērtēts. Arī izcili ražīgs ne, un kopš Ēdenes izpostīšanas neko arī nav laidis klajā. Turklāt pat šis miniromāns piedzīvoja diezgan nenopietnu izdevumu - tas bija iekļauts 1999. gada žurnāla Karogs septembra numurā, līdz ar to mūsdienās iespējas pie nonākt nejauša lasītāja tam nav lielas. Taču es tieši šobrīd esmu pievērsies vecāku mājās uzietiem Karogu krājumiem, un tā nu izlasīju arī šo grāmatu.

Šī būs viena no tām situācijām, kur man ir ļoti grūti nošķirt tekstu un varoni no autora. Grāmatas galvenais varonis ir kāds padzīvojis rakstnieks, kas ir pašķīries no sievas un dzīvo savā nosacītajā Ēdenē - dzīvoklī kādreiz smalkā mājā, no kura viņam draud izlikšana nemaksātu rēķinu dēļ. Īsti ar ko maksāt šos rēķinus viņam, protams, nav. Pensionārs deviņdesmito gadu Latvijā bez jebkādām praktiski noderīgām zināšanām un spējām galīgi nav viena no pasargātākajām sabiedrības grupām. Šis Marts Celle vēl mēģina uzrakstīt savu lielo šedevru, bet neviens, izņemot naivos tuviniekus, netic, ka tur kaut kas prātīgs var sanākt. Viņš lādē krievus, bandītus un Sajmu, bet jēgas no tā nekādas. Un pamazām godātais Celles kungs iet sviestā.

Kas man netapa skaidrs - kādā mērā pats Ints Lubējs ir Marts Celle. Proti, vai tāda pastulba vainas novelšana uz apkārtējiem un jebkādas paškritikas trūkums, kas raksturo šo grāmatu, ir tikai māksliniecisks paņēmiens vai reāla diagnoze. Patiesībā gan varbūt tas nemaz nav svarīgi, jo vienu Lubējs noteikti sasniedz, proti, es noticu viņa varonim. Man viņš nešķiet simpātisks, jo es ne pārāk apbrīnoju lupatas, bet viņš ir ļoti reāls. Par to visu cieņu autoram. Gluži apgalvot, ka šī grāmata būtu nepelnīti aizmirsts šedevrs, es negrasos, bet nudien biju gaidījis, ka būs ļaunāk.