Kazhes pierakstu burtnīca

Iepriekšējās daļas beigās atklājās, ka mums nav līdzi telts mietiņu un ka šādos apstākļos nevaram nostiprināt telti. Atbilde uz jautājumu, kā šādā situācijā rīkoties, ir primitīvākā no iespējamajām - nostiprināt telti ar akmeņiem. Kempinga teritorijā arī varētu savu tiesu akmeņu nočiept, bet izlemjam, ka korektāk būtu tomēr aiziet līdz jūrai, kas atrodas mazāk kā kilometra attālumā un cerēt, ka tur būs labs akmeņu piedāvājums.

Vispirms uz jūru dodos es vienatnē, lai izpētītu, kāda īsti ir situācija. Ceļš mani aizved līdz zīmei, ka šeit peldēties drīkst tikai vīrieši (tā sen vairs neesot patiesība, bet zīme saglabāta kā vēstures lieciniece). Īstu veču peldvietas nosaukums ir "Guillamene cove", un runā, ka tā esot ļoti populāra peldvieta Īrijā. Savu tiesu akmeņu savācu (tik daudz, cik jūtos komfortabli ieliekot jakas kabatās), bet izlemju, ka būs vēlreiz jāatgriežas te kopā ar dāmām un akmeņu krājumi jāpapildina. Tā arī izdaru, otrajā piegājienā ievācam vēl akmeņus, grūtākais šajā uzdevumā ir pārliecināt Esteri atgriezties kempingā, jo viņa ir aizrāvusies ar dažāda vecumam bērnu vidū populāro izklaides veidu - mest akmeņus. Līdz jūrai viņai tos aizmest gan neizdodas, bet vismaz kādu gabaliņu jūras virzienā gan. Tos akmeņus, kurus viņa atzīst par seviem nepiemērotiem, viņa dod man ar uzdevumu mest tos ūdenī.

Akmeņu trūkuma tur nudien nav, un ar jauno papildinājumu nostiprinām telti ja ne gluži tik labi, kā tas būtu ar mietiņiem, tad vismaz ne būtiski sliktāk. Patiesībā ir arī tā, ka Īrijā zeme ir stipri akmeņaina un augsnes slānis ir nekāds, līdz ar to (kā vēlāk to noskaidrosim) mietiņus tur nemaz normāli iedurt nevar, kamēr akmeni vienmēr var kaut kur uzlikt. Lai citas dienas mums nebūtu jāmeklē akmeņu krājumi, šajā vakarā salasītos paņemsim līdzi mašīnā un tie mūs pavadīs līdz pat ceļojuma pēdējai dienai. Mēs pat tos ievedīsim Ziemeļīrijā, tādējādi nodrošinot, ka pēc Brexit tie paliks otrā robežas pusē.

No rīta dodamies apskatīt Voterdordu. Īsas pastaigas ietvaros sajūta, ka Voterforda būtu viena no skaistākajām pilsētām Īrijā, nerodas. Apskates objekti parastie - diezgan daudz fragmentu no pilsētas mūriem, aizsargkanāls, kaut kādas baznīcas, parks. Laikam gan saistošākais, ko tur redzam, ir jaunieši stadionā spēlējam hērlingu - vienu no Īrijā tradicionālajiem sporta veidiem. Tiek apgalvots, ka hērlings esot senāks par Īrijas dokumentēto vēsturi - radies vēl pirms kristietības. Spēles formāta ziņā tas ir kaut kas pa vidu starp lauka hokeju un regbiju. Ārpus Īrijas tā izplatība nav sevišķi liela - ne velti Īrija ir vienīgā valsts, kurai šajā sporta veidā pastāv izlase. Bet Īrijā tas gan ir izplatīts - ceļojuma laikā sastapsim vēl citas vietas, kur to spēlē, plakātus ar hērlinga reklāmām un daudz suvenīru. Manos plānos ietilpst arī Voterfordas dzelzceļa stacijas apmeklējums, bet savlaicīga ieskatīšanās gūglē pavēsta, ka ir jābūt daudz lielākam vilcienvaktes atkarīgajam par mums, lai Voterfordas stacija šķistu interesanta - šķiet, ka stacijas ēka ir būvēta divdesmitā gadsimta sešdesmitajos vai septiņdesmitajos gados, un tās eksterjerā nav pilnīgi nekā saistoša. Līdz ar to mums pietiek, ka apskatām šo staciju no otra upes krasta, klāt pašai stacijai neejot.

Sēžamies mašīnā un dodamies Rietumu virzienā - uz Korkas pusi. Neko tālu neesam tikuši, kad ieraugām norādi uz vēsturisku dzelzceļu. Atšķirībā no neizteiksmīgām dzelzceļa stacijām, bānīti garām laist nemēdzam, tā nu esam nonākuši pie Waterford & Suir Valley Railway. Iepriekš neko par to dzirdējuši neesam, bet turpat uz vietas noskaidrojam, ka ir iespējams izbraukt četrdesmit minūtes garu braucienu ar bānīti gar upi. Dzelzceļa līnija esot slēgta 1967. gadā, bet kā tūrisma maršruts šis posms atjaunots 2003. gadā. Ilgtermiņā esot plānos to pagarināt, bet vismaz pagaidām mums pietiek arī ar šādu izbraucienu atvērta tipa vagonā ar pamatīgu vēja klātbūtni brauciena laikā. Maršruts nav nekas skata ziņā izcils - lielākoties tas iet gar upi, ir apskatāmas arī vienas drupas un atrakcija bērniem - laumiņu parks, bet autentiskākais visā šajā pasākumā ir tas, cik pamatīgi viss sastāvs grab. Visi esam ar šo pieredzi apmierināti!

Izvēlamies ceļu uz Korku veikt nevis pa lielo šoseju, bet gan iespējami tuvāk jūrai, kur tiek solīts "scenic road", kurš gan patiesībā ne ar kādu izcilu ainaviskumu neizceļas. Šķiet, ka tas nav bijis sākotnējos plānos, bet pusdienošanas/vakariņošanas vajadzībām piestājam Dangarvanā. Par šo pilsētu neko daudz aizraujošu faktu izstāstīt nevaru - pat Wikipedia kā vienu no slavenākajām lietām par to atzīst citātu no viena Borhesa stāsta: "Viņš bija īrs, no Dangarvanas. Pateicis šo, viņš apklusa, it kā būtu izpaudis noslēpumu." Cienījami, vai ne?

Un joks ir tāds, ka lai arī Dangarvana nevar izcelties ar sevišķiem izmērim (tajā ir nepilni 10000 iedzīvotāju), tās krājumā ir ļoti pievilcīgs līcis, kas ieskauj vecpilsētu, un pils, kuras pamati likti divpadsmitajā vai trīspadsmitajā gadsimtā. Mums ierodoties pilsētā, diezgan pamatīgi līst, un mašīnu varam novietot vien otrā pusē līcim nekā noskatītā kafejnīca, bet veiksmīgi līdz tai aizskrienam, un kamēr mēs ēdam, arī laikapstākļi ir uzlabojušies un varam izmest nelielu līkumu pa pilsētu jau relatīvi labā laikā.

Tā kā jau tuvojas pulksten septiņi un līdz sākotnēji paredzētajam kempingam, izlemjam, ka nekur tik ļoti mēs nesteidzamies, un paliekam nakšņot kempingā tepat Dangarvanas pievārtē. Ar ko mēs neesam rēķinājušies, ir tas, ka tā kā šī ir nakts no piektdienas uz sestdienu, kempings ir vienkārši nereāli pārbāzts. Nakšņojam vienā no lielākajiem kempingiem, kādā man ir nācis būt, un telšu vien te ir vesela jūra, tāpat, protams, ir arī kemperi. Kempingā pat bērnu laukumiņš ir burtiski pārbāzts ar gados jauniem apmeklētājiem. Estere gan ne visām te pieejamajām aktivitātēm ir gatava, bet arī viņai šajā laukumiņā atrodas pietiekami daudz izklaides variantu. Kamēr Marina pieskata Esteri, es, izmantojot pēdējos pāris procentus telefona baterijas, nākamajai naktij rezervēju naktsmītnes vietu - pēc trim naktīm kempingos (nekas, ka pirmā no tām bija gultā namiņā) mums būs nepieciešama standarta istabiņa, arī tālab, ka vajadzēs uzlādēt telefonus un laptopu, jo Īrijā kempingos to var izdarīt tikai tad, ja esi samaksājis par elektrību, ko mums ne pārmērīgi gribas darīt - šeit tikt pie bezmaksas uzlādes iespējām ir gandrīz nereāli.

Pārsteidzošā kārtā, par spīti milzīgajiem cilvēku bariem, naktī kempingā ir visai kluss un varam normāli izgulēties. Šķiet, ka šeit cilvēki aicinājumus netraucēt apkārtējo naktsmieru ņem par pilnu, un tas mūs, protams, priecē.

No rīta beidzot veicam atlikušo ceļa gabalu līdz Korkai (kaut kā līdz šim mūsu virzība uz priekšu ir atpalikusi no sākotnējā grafika, bet nav tā, ka tas mūs sevišķi uztrauktu). Atšķirībā no Voterfordas, par kuru iepriekš pat dzirdējis nebiju, Korka ir viena no tām Īrijas pilsētām, kuras apmeklējums plānos ietilpa no sākta gala. Tā ir izslavēta ar savu vēsturisko apbūvi, jo īpaši Lī upes krastos.

Ejam pastaigā par pilsētu, un varu piekrist, ka tā tiešām ir smuka un apskates vērta. Tā kā nekas sevišķi interesants ar mums tajā neatgadās, un esmu dzirdējis, ka šādos ceļojumu aprakstos vērtīgāk ir sniegt tūristiem noderīgu informāciju, nevis stāstīt par to, kur bērns izvēmās un cik reizes (bērns neizvēmās nekur nevienu reizi), tad apkopošu ne pārāk aizraujošus faktus par šo pilsētu. Pirmkārt, Korkas iedzīvotāji to dēvē par "īsto galvaspilsētu" pretstatā ar angļiem pārāk draudzīgajai Dublinai. Otrkārt, pilšetu attīstījuši vikingu iebrucēji 10. gadsimtā. Treškārt, Korkas futbola klubs Cork City 2001. gadā Intertoto kausa ietvaros tikās ar Liepājas metalurgu, divu spēļu kopsummā ar 3-1 triumfējot liepājniekiem (divus vārtus guva krievu leģionārs Sergejs Skobļakovs). Ceru, ka šie fakti tev šķita pietiekami saistoši, ja tā - pieseko man Instiņā, Twitterī, Snapchatā un Tinderī!

Patiesībā kaut ko interesantu mēs šajā pilsētā tomēr piedzīvojam. Vispirms mēs mēģinām atrast veco Korkas dzelzceļa staciju. Laika gaitā pilsētā ir bijušas veselas astoņas stacijas (ne jau visas vienlaikus), bet mūsdienās centrā vilciens neienāk, taču kaut kādas pazīmes vietai, kur atradās Albert Quay station, esot. Tā īsti mēs nesaprotam, kura no divām apmeklētajām ēkām ir bijusi daļa no stacijas kompleksa (iespējams - neviena), bet vismaz vienu sliežu fragmentu mēs sastopam, līdz ar to gandrīz jūtamies paviesojušies Korkas stacijā no Apvienotās karalistes vilcieniņu spēles.

Tāpat Korkā vērojam kādu airēšanas festivālu. Vispār jau britu salās airēšana ir tik ļoti nozīmīga kultūras sastāvdaļa, ka es nebrīnītos, ka katrā pilsētā reizi mēnesī notiek kāds airēšanas festivāls, bet šis izskatās pēc viena no nozīmīgajiem pasākumiem - diktora paziņojumā dzirdam, ka šobrīd notiek ievads nedēļu ilgiem airēšanas svētkiem. Kas tieši notiek šajā ievadā, mēs gan īsti nesaprotam, pa upi brauc daudzas dažādu tipu laivas - sākot ar vienvietīgām smailēm līdz ķīniešu pūķu laivām ar divpadsmit airētājiem un bundzinieku. Pa vidu dažādu formu un tipu transporta līdzekļi no dažādiem laikiem un kultūrām, ieskaitot vienu īpatnēju variantu, kur airi ir plakani koki bez jebkādām lāpstiņas pazīmēm. Arī meklējumi Internetā man nav ļāvuši noskaidrot, kā sauc šo laivu un ar ko to ēd, bet vari man ticēt - tāda nudien pastāv. Iespējams, ka laivas piedalās sacensībās, numuri tām ir un dalībnieki tiek sveikti. Vienlaikus nav ne miņas no rezultātiem. Varbūt sacensības sāksies vēl pēc kāda laika, to mēs tā arī nenoskaidrojam, jo sasnieguši to stadiju, kad šķiet, ka esam redzējuši pietiekami daudz dažādu laivu, dodamies prom.

Tepat netālu no Korkas, gandrīz tās pievārtē, atrodas viena no Īrijas populārākajām tūrisma vietām - Blārnijas pils. Patiesībā, lielākā daļa slava nav pilij, bet gan tāda pat vārda akmenim. Interesanti, ka es nekādi nevarēju saprast, kas tieši ir iemesls, kālab es par to esmu dzirdējis, un tagad tikai sapratu. Tā ir nepelnīti mazzināmās grupas Ween dziesma no viņu, iespējams, labāka albuma "The Mollusk":

(jā, apzinos, ka šīs grupas mūzika nav piemērota pilnīgi visiem)

Ja kas - arī Simpsoni, viesojoties Īrijā, protams, apmeklēja Blārnijas akmeni. Un tad nu tikai loģiski, ka arī mūs ceļš uz turieni aizved. Ar ko šis akmens ir tik ievērojams? Leģenda vēsta, ka cilvēks, kas ir nobučojis šo akmeni, iegūst lieliskas pārliecināšanas spējas - un tas, protams, ir kaut kas ļoti vērtīgs. Nav šaubu, ka cilvēki, kam izdevies šo leģendu nomārketēt par vienu no Īrijas galvenajām tūrisma atrakcijām, akmeni ir bučojuši un šīs spējas ir ieguvuši. Arī mēs padodamies akmens vilinājumam, iegādājamies biļetes un ejam iekšā pils kompleksā, kur ir arī daudz cita apskates vērta, ne tikai tas akmens. Izejam nelielu loku līdz pilij pa taku, kur kartē marķēti arī citi apskates objekti, līdz nonākam pie pašas pils ēkas. Tā kā pie akmens ir jākāpj stāvā tornī, skaidrs, ka visi reizē tur iet nevarēsim, vispirms akmeni bučošu es, pēc tam Marina. Ja kas - lai akmeni nobučotu, ir jāliecas pāri torņa malai un tur uz vietas ir īpašs vīrs, kura amata pienākums ir pieturēt tūristus.

Nu, es saku Marinai ardievas kā cilvēks vēl bez pārliecināšanas spējām, un dodos iekšā tornī. Kāds es no tā iznākšu ārā - par to nākamajā reizē!