Kazhes pierakstu burtnīca

Iepriekš Īrijas traktoru tūrē: Marina, Estere un Raimonds ir sasnieguši leģendām apvīto Blārnijas pili. Atstājis dāmas ārpusē, Raimonds dodas tajā iekšā pretī nezināmajam.

Blārnijas pils patiesībā daļēji ir drupas, vienīgā funkcionālā daļa tajā ir tornis, kura augšā atrodas slavenais akmens. Ceļš uzreiz ved pa trepēm, sākotnēji tās ir platas, līdz sasniedz platformiņu ar pavisam šaurā durtiņām, kur sākas vītņveida ceļš augšup. Nepatīkamais pārsteigums - vītņveida trepēs es tik ātri netikšu, jo jau platformiņa ir pārbāzta ar cilvēkiem, un, kā pamazām saprotu, viss tālākais ceļš būs jāstāv korķī, līdz sasniegšu leģendāro bučojamo akmeni. Nostāvu tur kādas piecas minūtes, līdz ir gandrīz sasniegta ieeja šaurajās trepēs, kad izlemju - nē, man to nevajag, un dodos no turienes ārā. Jāatzīst, neesmu vienīgais, kas pieņem šādu lēmumu, ko var arī saprast, jo daži soļi tālāk, un atpakaļceļa vairs nebūs. Kā vēlāk noskaidrojas, ja rinda būtu sākusies pie pašas ieejas pilī, tad orientējošais gaidīšanas laiks rindā būtu stunda, aktuālajā situācijā tās varētu būt 45 minūtes. Ja ņem vērā to, ka man vispār kā pirmos dzīves gadus padomijā nodzīvojušam cilvēkam ir iedzimta alerģija pret rindām, tas ir vismaz 40 minūtes par ilgu. Un es neesmu tāds fanātiķis, lai par visām varītēm gribētu nobučot kaut kādu stulbu akmeni. Tā arī palieku pārliecināšanas spējas neieguvis, bet ne mazākajā mērā to nenožēloju. Neesmu tam pietiekami motivēts.

Ja Blārnijas apmeklējuma biļete nodrošinātu tik vien kā iespēju nobučot to sasodīto akmeni, mēs droši vien būtu vīlušies. Taču patiesībā īstā vērtība ir parks, nevis tas dīvainais tūrisma objekts. Un parkā ir ļoti daudz ko redzēt - ļoti daudzveidīgi botāniskie stādījumi, ieskaitot paparžpalmu audzi, visādas alejas, seni zirgu kapi, indīgo augu dārzs, kur uzzinām, ka indīgas ir arī rabarbera lapas, mazs ūdenskritumiņš, eja caur akmeņiem, raganas akmens, grezna pils palīgēka, visādi tornīši, un tā tālāk, un tā joprojām. Īsi sakot - Blārnijas pili ir noteikti vērts apmeklēt, bet uz akmens apskati gan var neiespringt, ja vien tev nav ļoti daudz brīva laika.

Esam pils teritorijā mazliet aizkavējušies, un jau vajadzētu pietiekami steidzīgi doties uz nakšņošanas vietu, kur bijām solījuši būt pulksten N (nav svarīgi, cikos tieši). Te sekos vairākas (ne pārāk liriskas) atkāpes.

Par viesnīcu cenām Īrijā neko labu teikt nevaru, tāpat pieredzi sarežģī tas, kas ceļojot ar bērnu, kuram reāli nav vajadzīga sava gulta, nākas visur norādīt, ka braucam bez bērna, jo pretējā gadījumā neko mazāku par trīsvietīgu numuru mums nepiedāvās. Iepriekšējo vakaru bijām pavadījuši, štukojot, kur kaut ko varētu atrast par puslīdz sakarīgām naudām (maksāt 150 eiro par nakti šķiet drusku par salītu), līdz beigās bijām izvēlējušies Airbnb istabu (nevis dzīvokli) kaut kur diezgan dziļi nekurienē, aptuveni 35 kilometrus uz Dienvidaustrumiem no Limerikas, mūsu nosacītā nākamā plāna punkta. Nokļūšana tur kļūst par vienu no aizraujošākajām pieredzēm visā ceļojumā.

Ceļi Īrijā - tas pats par sevi ir piedzīvojums. Protams, ja tu stingri turies uz M līmeņa šosejām, tās pametot vienīgi, lai iebrauktu lielākajās pilsētās, neko daudz par satiksmi Īrijā tu neuzzināsi. Bet pat nākamie pēc nozīmes ceļi (ar apzīmējumu N jeb valsts nozīmes) mēdz sarūpēt dažādus iespaidus. Labs N līmeņa ceļš ir pietiekami plats un ar velojoslām abās malās, uz kurām gan nemana velosipēdistus, bet tās vajadzības gadījumā tiek izmantotas, lai kādu palaistu garām un tās arī rada sajūtu, ka braukšana ir gana droša. Reizēm uz N līmeņa ceļiem gadās pa traktoram, bet tur tie ir relatīvi reti sastopami. Taču gadās arī tādi N ceļi, kurus arī Latvijā par šoseju nesauktu un iespaidu līmenī tie ne ar ko neatšķiras no nākamajā līmeņa (R jeb reģionālajiem) ceļiem. Reģionālā ceļa izteiktākās pazīmes ir tādas, ka tas gandrīz vienmēr ir ļoti šaurs, Latvijā tādā platumā mēdz būt ielas pilsētās vai bezseguma ceļi mežā. Tomēr šis ceļš ir pietiekami plats, lai uz tā varētu uzzīmēt atdalošo līniju un vismaz tīri teorētiski no tevis varētu sagaidīt, ka tu brauksi savā joslā. Ne vienmēr tu reāli varēsi savā joslā iekļauties, itin bieži brauksi pāri viduslīnijai, bet tāda viduslīnija tur vismaz ir. Toties nomaļu šim ceļam pēc noklusējuma nav - tradionālā britu salu stilā abas ceļa puses ir apaudzētas ar dzīvžogu, kas veido necaurskatāmu aizsargu starp ceļu un privātīpašumu tā otrā pusē. Sajūtas, braucot pa šādu ceļu, ir tādas, ka tu atrodies labirintā un tikai navigācija tev ļauj izvairīties no tikšanās ar Minotauru. Vai arī tā tev šķiet. Lieki teikt, ka reģionālie ceļi nav pēdējais Īrijas autosatiksmes līmenis - vēl ir arī lokālie jeb L ceļi, un tie bieži sarūpē vislielāko jautrību. Lokālajiem ceļiem nekāda marķējuma vairs nav, jo to platums ir tāds, ka runāt par joslām vairs nav īsti korekti. Ceļa platums tipiski ir tāds, ka, samazinot ātrumu gandrīz līdz nullei, divas mašīnas uz tā spēj izmīties. Protams, gadās arī šaurāki posmi, un tad kādam ir jādod atpakaļgaitā līdz vietai, kur izmīšanās būs iespējama. Variants Latvijas stilā nobraukt no ceļa, lai palaistu garām pretīmbraucēju, te nestrādās, jo nav jau, kur nobraukt nost - visur ir dzīvžogi. Un, kas ir visforšākais šajā pieredzē - uz lokālajiem ceļiem nedalītu varu bauda vietējie lielkungi traktori, kuri ar visādiem sīkpiržiem vieglajās mašīnās sevišķi nerēķinās.

Grūti teikt, par ko domāja Gūgles navigācija, kad tā mums ieteica lielu daļu ceļa virzienā uz naktsmāju vietu veikt pa L līmeņa ceļu. Vērts piebilst, ka tajā brīdī mēs vēl nebijām noskaidrojuši to, ko katrs burts ceļa nosaukumā nozīmē un arī ar kārtīgu īru satiksmi vēl nebijām iepazinušies. Tikām šis posms mums ļāva Īriju iepazīt daudz labāk. Iespējams, daļēji paši esam līdzvainīgi, jo vienā brīdī nepareizi saprotam, ko īsti gūgle no mums sagaida, un rezultātā iegriežamies nepareizā ceļā, kaut kas tiek pārmaršrutēts, un mēs nonākam uz lokālā ceļa. Pirmās dažas minūtes šausmināmies par to, cik tas ir šaurs, līdz mēs panākam Viņu. Viņš - tas ir traktoru ķēniņš, ja tā var izteikts - aptuveni pusotras mašīnas platumā, ar riteņiem vairāk sānos nekā apakšā. Tikt uz šāda ceļa tādam garām ir pilnīgi bezcerīgi un arī Viņš izteiksmīgi rāda, ka mums nebūs braukt viņam garām - izteiksmīgi turoties precīzi ceļa vidū, nevis pie kādas no tā malām. Ātrums, ar kādu Viņš pārvietojas, nepārsniedz divdesmit kilometrus stundā, līdz ar to aiz viņa esam iesprūduši uz diezgan ilgu laiku. Un tad pretī nāk mašīna. Kādā veidā tā spēj ar traktoru izmīties, mums nav skaidrs, bet tā vien šķiet, ka uz Īrijas vietējas nozīmes ceļiem fizikas likumi darbojas citādāk. Kādā brīdī mūs no aizmugures panāk vēl viens traktors, un tā nu mēs braucam starp diviem traktoriem. Pienāk ceļa sazarojums. Mēs it kā esam plānojuši braukt pa kreisi, bet traktors mums priekšā - arī. Tālab braucam pa labi, kas principā mums arī der. Aizmugurējais traktors mums seko. Un tad līkumā pretī mums nāk vēl viens traktors. Tur gan ir tik šaurs, ka tas nekādi nevarēs tikt garām mums un vēl jo vairāk - otrajam traktoram. Nākas dot atpakaļgaitā līdz vietai, kur ir drusku platāks. Beidzot traktors tiek mums garām un līdz ar to - vēl kādas sešas mašīnas, kas bija aiz tā iesprūdušas. Tagad braucam iespējami ātri, jo pēc dažiem kilometriem savienosies abi ceļi un pastāv risks, ka zaudētā laika dēļ būsim atkal aiz lielā traktora. Tomēr viss beidzas labi un mēs Viņu vēlreiz nesatiekam.

Turpinājumā iespēju robežās cenšamies pa vietējas nozīmes ceļiem nebraukt, jo labāk ir ar līkumu, bet drošāk, ka neiesprūdīsi. Pilnībā no iesprūšanas gan neizvairāmies, jo vienā miestā pa ceļam notiek velo sacensības, kuru dēļ ir daļēji bloķēta satiksme un nākas braukt ar līkumu. Beidzot nonākam vietā, kur vajadzētu būt mūsu rezervētajai istabai, bet izrādās, ka īsti nezinām, kā izskatās vajadzīgā māja un vai esam pie tās atbraukuši. Sazvanos ar saimnieku, viņš man piedāvā atsūtīt pasta indeksu, lai navigācijā norādītu drošu variantu. Jā, vieta ir īstā, piezvanu pie durvīm, tās atver vīrietis ar zīdaini rokās. Mūsu istaba atrodas pirmajā stāvā tieši pie ārdurvīm, ar vannas istabu iekšā, šajā ziņā - gandrīz pilnīga patstāvība. Saimnieks un viņa sieva - ļoti pretimnākoši, atļāva mums uz terases izkarināt žāvēties telti un, kad uznāca lietus, paši to ienesa iekšā. Tā kā šī vieta atrodas totālā nekurienē un bijām iepriekš pieteikušies, cikos ieradīsimies, un laika trūkuma dēļ neesam ieēduši pusdienas. Pavaicājam saimniekiem - viņi piedāvā izvēli starp divdesmit kilometrus attālo un Kešelu un divreiz tālāk esošo Limeriku. Ilgi nedomājot, izvēlamies par labu Kešelai, jo uz Limeriku tāpat ir paredzēts braukt nākamajā rītā. Tiesa, atkal nākas braukt caur velosacensībām, kas otrajā piegājienā pat rada vairāk sarežģījumu.

Patiesībā mēs šai pilsētai jau vienreiz esam gandrīz braukuši cauri - vēl ceļā uz naktsmājām, bet toreiz nepiestājām paēst, jo tāpat jau kavējām. Kešelas galvenais apskates objekts ir pilsdrupas kalnā - ļoti iespaidīga konstrukcija, kuru apskatām pa braucošas mašīnas logu un pat ne reizes nenofotografējam, taču Wikipedia to var ļoti labi apskatīt. Pilsētas centrā ir viena galvenā iela, kurā risinās visa dzīvība, un tur atrodam vēl atvērtu (tas ir būtiski, jo mazpilsētās vakarā vaļā var būt arī tikai krogs) pieklājīga paskata indiešu restorānu. Tā kā jau vairākas dienas nav baudīts nekas ass no Stockpot piedāvājuma, daudz nedomājot, dodamies tajā iekšā. Gardi un ne sevišķi dārgi pavakariņojam, vienīgi Estere, tikko pati ir paēdusi, grib uzreiz doties projām, nesatraucoties par to, ka vecāku porcijas vēl nav apēstas. Protams, ka tik viegli mēs nepadodamies un paēdam tomēr arī paši.

Neko daudz pa Kešelu nestaigājam, tik vien kā ieejam pārtikas veikalā pēc kaut kādiem sīkumiem, un braucam atpakaļ uz naktsmītnes vietu. Ļoti labi izguļamies, nemaz neizjūtot, ka nakšņojam zem viena jumta ar saimnieku zīdaini (proti - ir gana kluss), un no rīta varam atkal doties tālāk.

Labi, gluži tik vienkārši tas nav - vispirms Marinai ir jāaiziet paskriet. Jau savlaicīgi esam noskaidrojuši, ka no tās nekurienes, kur mēs nakšņojam, sākt skriešanu varētu būt nepatīkami, jo būs jāskrien pa ļoti šaura ceļa malu, bet dažu kilometru attālumā esot savvaļas tipa parks ar takām, kur gan varēšot labi izskrieties. Tad nu braucam turp ar auto, Estere un es paliekam mašīnā, bet Marina dodas skriet. Pēc kāda laiciņa arī mums apnīk sēdēt un ejam nelielā pastaigā. Es neteiktu, ka tur būtu kaut kas ļoti saistošs, bet tas arī nebija solīts - skriešanas vajadzībām parciņš ir piemērots, un neko vairāk arī nevajag. Saistošākais, ko tur novērojam, ir laucis, kas staigā pa ūdens virsmu - dīķis ir tik ļoti noklāts ar tām dzeltenajām puķēm, kuras mēdz saukt par ūdensrozēm, lai gan patiesībā tās ir dzeltenās lēpes (kas gan ietilpst ūdensrožu dzimtā), ka putns nudien staigā pa ūdeni un tas izskatās ļoti dīvaini. Kad sportošana ir pabeigta un dušā ieiets, gan patiešām dodamies uz Limeriku.

Limerikas apskati veicam, izmantojot rekomendētu maršrutu tūristiem - tādu lielu loku gar upi pāri tiltiņiem. Par pašu pilsētu - no šejienes bija grupa "The Cranberries" - viens no deviņdesmito gadu skaļākajiem īru kolektīviem, tāpat "Aphex Twin" nāk no Limerikas. Tas gan laikam nav īsti par pilsētu, bet nu labi. Par pilsētu vairāk vēstītu tas, ka tā ir trešā lielākā pilsēta Īrijā, un noteikti - viena no tām, kuras ir vērts apmeklēt ceļojuma laikā. Ar izvēlēto maršrutu esam ļoti apmierināti - tas nav pārāk cilvēkiem pārbāzts, vienlaikus daudz ko redzi, ieskaitot akmeni par godu pamieram starp britiem un īriem, pili, dažas baznīcas, parku, vairākus tirgus (tai skaitā latvieša sirdij tuvo "Potato market", kurš gan ir slēgts un mēs neuzzinām, vai tur var iegādāties divsimts dažādu šķirņu kartupeļus) un vairākas gulbju kolonijas. Pastaigas noslēguma fāzē ieturam brokastis kafejnīcā, un dodamies no Limerikas prom.

Tālāk ceļš mūs aizved uz Burren nacionālo parku, kuru noteikti gribētos apskatīt kārtīgi, nevis tikai izkāpt no auto, uztaisīt pāris bildes un braukt tālāk. Bet tur bija TĀDS vējš, ka par kaut ko vairāk pat īsti nedomājām, būtu grūti pārliecināt Esteri, ka mēs gribam aiziet pastaigā pa šo poētisko akmeņu plato. Bet pat neatkarīgi no bērna viedokļa, es teiktu - šī nav optimālā diena pastaigām dabā. Un laiks kļūs tikai sliktāks un sliktāks.

Īstā sliktā laika apogeja mūs sasniedz pie Moheras klintīm - tūristu otrā iecienītākā objekta visā Īrijā. Šis stāvkrasta apmeklētāju skaits pēdējos gados pārsniedz pusotru miljonu, lielākas masas apmeklē vienīgi Guinness alus noliktavu Dublinā (kurā es pārsteidzošā kārtā 2012. gadā esmu bijis). Ko tur var apskatīt? Ļoti iespaidīgas klintis, patiešām - satriecoši iespaidīgas klintis. Pirmais, ko apskatām mēs, gan ir kas pavisam citāds. Proti, atveram mašīnas durvis, izkāpjam ārā, un pēkšņi uznāk tāda vēja brāzma, ka mums sejās lido mazi akmentiņi. Jā, šī ir pirmā reize, kad sastopos ar tādu vēju, ka tev uzbrūk akmeņi. Ātri izlemjam, ka Estere nevēlēsies apskatīt Moheras klintis, bet daudz labprātāk pavadīs laiku apmeklētāju centrā, savukārt mēs uz tām skatīties iesim pa vienam, un pat līdz tam visitor centre nākas skriet lieliem soļiem, lai ātrāk nonāktu patvērumā.

Vispirms Marina dodas skatīties uz klintīm, bet es ar meitu palieku skatīties, ar ko šeit izklaidē tūristus. Jāatzīst, piedāvājums nemaz nav slikts - ir pāris interaktīvas spēles par klinšu un to iemītnieki tematiku, kurām Estere gan ir mazliet par mazu, ir iespēja kombinēt dažādus elementus, veidojot klinšu dabasskatu, var uztaisīt viltus fotogrāfiju ar sevi uz klinšu fona (bilžu kvalitāte gan ir diezgan nožēlojama, un dīvainā kārtā saņēmēja epasta adresē tās ienāk ar mēneša novēlošanos), kopumā Estere ir apmierināta. Tad jau klāt ir arī Marina, un ir mana kārta doties uz klintīm.

Skati patiešām ir elpu aizraujoši, un tādi, kur vismaz ir jāapskatās bildes, bet labāk noteikti ir aizbraukt pašam, nevis jālasa mani nožēlojami mēģinājumi aprakstīt to, cik varenas tās rādās. Gar klintīm visu laiku lidinās visādi putni, un ir arī putnu kolonijas uz atsevišķi stāvošām klintīm, kas atrodas jūrā. Uz tām, kā runā, mīt pufini - putni, kurus man nekad nav izdevies dabā sastapt un kuri Īrijā vasarās mītot, taču mūsdienās viņu novērošana galīgi nav vienkāršs uzdevums. Samaksāju pāris eiro par iespēju izmantot tālskati, un man tā šķiet, ka uz brīdi pufinu ieraugu. Pārliecības tomēr nav, un tikai tagad, dažus mēnešus vēlāk, kad rakstu šo tekstu, caurskatot bildes, konstatēju, ka vienā bildē uz klints itin pārliecinoši var identificēt vairākus pufinus. Secinājums - tiešām esmu tos redzējis, nevis tikai nosapņojis! Daudz labāk gan var novērot kaut kādus kaijām radniecīgus putnus, kas šaudās šurpu turpu arī ar aci saskatāmajā zonā, bet pat par tiem man nerodas skaidra pārliecība, kas tieši tie tādi ir (izņemot, ka tās nav parastās kaijas, jo to muguras ir melnā krāsā). Cīnos ar fotoaparātu un mēģinājumiem nobildēt kaut vai šos putnus, kad sāk līt. Un tad sāk gāzt. Auju kājas pār pleciem un steidzu uz Visitor centre, bet tur ierodos jau pilnīgi izmircis. Nē, nenožēloju ārā pavadīto laiku, bet esmu šajā dzīvē bijis arī sausāks.

Lietus negrib mitēties, un atpakaļ uz mašīnu atkal nākas skriet, turot Esteri sev cieši piespiestu klāt. Tobrīd vēl to nezinām, bet nojaušam - turpmākajās dienās lielākoties laiks nebūs īsti labāks par šo, ja nu vienīgi nebūs tik vējains.

Pārmērīgi vējainais laiks liek samazināt ambīcijas par došanos šodien tālāk. No Moheras vispār neviens ceļš nav sevišķi taisns - kā jau tas ir raksturīgi klinšainos apgabalos, un braukt pusotru stundu līdz iepriekš noskatītam kempingam nešķiet prāta lieta (ņemot vērā, ka ir tiešām diezgan baisi vējains), līdz ar to izlemjam doties uz mūsu atrašanās vietai tuvāko kempingu. Jā, par Moheras klintīm vēl viena piebilde - klinšu apskate ir maksas pasākums, cik tieši maksā biļete, protams, neatceros, bet kopumā Īrijā mums radās iespaids, ka ja par kaut ko ir jāmaksā, lielākoties tas ir samaksātās naudas vērts, vai arī vairāk, bet sajūtas, ka būtu piedzīvots uzmetiens mūs ne reizi nepārņēma.

Šoreiz izvēlētais kempings ir pavisam necils uz iepriekš apmeklēto fona - ar vietu labi ja 50 teltīm, un arī pārpildīts tas nav, kas nav pārsteidzoši, jo laiks ir draņķīgs. Tiesa, īrus, kā šķiet tas sevišķi neuztrauc - ja citās zemēs ir novērots, ka kempingos teltis ir sastopamas tikai pašā vasaras karstumā saulainās dienās, tad īru raksturi šķiet rūdītāki - ja tev ir bijis paredzēts sliet telti, tu sliesi telti. Arī bērni, jaunāki par Esteri, teltīs te ir itin bieža parādība. Uzslienam telti, un sākam domāt par to, kur ēst vakariņas. Variantu patiesībā nav daudz, bet tas ir labāk, nekā ja to nebūtu nemaz.

Otrpus ielai no kempinga atrodas īru krogs, kurā līdzās alus dzertuvei ir arī restorāns, līdz ar to arī vakara stundā ar visu bērnu varam tur iet un tikt pie vakariņām. Tieši šīs dienas rītā biju Marinai teicis, ka vienu reizi ceļojuma laikā mums vajadzētu paviesoties kārtīgā īru krogā, par ko viņas attieksme bija skeptiska no kategorijas "kāpēc iet ar bērnu uz tumšu krogu", bet šobrīd variantu nav - vai nu mēs vakariņas ēdīsim tumšā krogā vai neēdīsim nemaz. Pie ieejas mūs jau sagaida dzīvā mūzika, vietējiem māksliniekiem izpildot "Hotel California". Iekšā diezgan piebāzts, tomēr tajā kroga daļā, kas saucas "restorāns" mums atrod vietu pie komūnas galdiņa - proti, tāda, kurš netiek pierezervēts konkrētai kompānijai, bet kur sēž visādi "bezpajumtnieki" (citur vietu nav). Es pasūtu mājas picu, bet Marina - īru ragū. Patiesībā tas esmu es, kas uzstāj, ka viņai jāēd ragū, jo šis tradicionālais īru ēdiens man tik ļoti saistās ar to, kā to gatavoja "Trīs vīri laivā" varoņi, ka pats nebūdams gatavs ēst jēra gaļu, vēlos vismaz Marinai dot iespēju to nobaudīt tajā variantā, kad ūdensžurka nav pievienota. Tā kā neesmu reliģisks savā gaļas neēšanā, mērci pat pagaršoju - gardi, nav jau par to šaubu. Pica gan arī bija laba, un alus vēljovairāk. Plāna punkts - ieēst īru krogā - ir izpildīts, un tas priecē. Apēdam un izdzeram, un dodamies uz kempingu gulēt.

Līdz pat naktij pamatīgi vējojas - Marinai ir pat bažas, vai mūsu telts nav pārāk tuvu kādam kokam - ja nu uzkrīt virsū. Tomēr šķiet, ka Īrijā koki pie vēja ir pieraduši - ne tikai mūsu teltij pa nakti nekas nav uzkritis virsū, bet arī no rīta nekur nemanām pat sīkus sakritušus zarus - pilnīgi citādāk kā mūsmājās, kur pēc katrām brāzmām Kuldīgas iela ir noklāta ar lielākiem un mazākiem zariem.

Rītu sāku ar skrējienu - šajā ceļojumā lielākoties no rīta viens no mums dodas sportot, un šī ir mana kārta. Tā kā kempings atrodas miestā, tad skrējiena ietvaros itin daudz izmantoju vietējas nozīmes ceļus, taču ir pietiekami agra stunda, lai ar traktoriem ceļu dalīt nevajadzētu, un vidēji satieku aptuveni vienu mašīnu kilometra laikā, līdz ar to pārāk bīstama skriešana neskrien. Tad duša, un pošamies Gelvejas virzienā. Ceļā piestājam pie seniem kapiem, torņa un klostera drupām - galvenais objekts tur ir iespaidīgs atsevišķi stāvošs tornis. Kas ir interesanti senkapos Īrijā, ka tajos ir arī mūsdienu apbedījumi - nezinu, cik korekti ir teikt, ka kapi nav miruši, bet kaut kādā mērā šāda sajūta ir. Par torņiem varbūt pat būtu vērts pastāstīt vairāk - apaļie torņi esot īpašs Īrijas fenomens - būvēti agrīnajos Viduslaikos klostera vai baznīcas tuvumā ar torņa durvīm pavērstām pret baznīcas Rietumu durvīm (tā pieņemts). Un konkrētais tornis, ko redzējām mēs - Kilmacduagh abbey - ir augstākais no šiem senajiem torņiem, kas vēl stāv (kas to lai zina, kādi bija viņa konkurenti agrākos laikos) - 34.5 metrus augsts ar 1 metra vertikālo nobīdi tas ir sava veida milzenis.

Tad nonākam Gelvejā. Patiesībā par Gelveju man nav nekādu zināšanu un vienīgais iemesls, kālab zinu par šādas pilsētas eksistenci, ir The Pogues dziesma par Ņujorkas pasaku, kurā ir frāze: "The boys of the NYPD choir were singing Galway bay". Kas tas par līci un kas tā par Gelveju - to mums bija lemts noskaidrot. Vai arī nē. Īsais secinājums - ja tev ir maz laika Īrijā un vari apmeklēt tikai dažas pilsētas, Gelveju vari itin droši šajā sarakstā neiekļaut. Kas tur ir apskatāms? Kā viņi paši apgalvo, pēdējā lielā Eiropas katoļu katedrāle - proti, tā ir celta divdesmitā gadsimta vidū (tā šķiet), un vairs tādas neviens nebūvē, jo katoļi jau nav krievu pareizticīgie, kuriem ir nepieciešams pusi valsts budžeta tērēt baznīcu būvēšanai. Tipisku britu (ok, zinu, ka īri nav briti, bet tās atšķirības arhitektūrā ir ļoti nelielas) vecpilsētu, kura varētu būt kāds 18. gadsimts droši vien. Nekas tāds, par ko rakstīt uz mājām iz kategorijas "tev šurp noteikti ir jāatbrauc" tur nav manāms.

Nākamā pieturvieta - Vestporta. Esam noskatījuši kā naktsmītnes vietu muižas kempingu. Izklausās smalki, turklāt ir pamatotas aizdomas, ka šis būs mūsu pēdējais kempings Īrijā - laika prognoze atlikušajām dienām ir katastrofāla, ar visu to, ka šobrīd vēl viss nav tik slikti. Kempinga sarežģītākā daļa ir administratīvais process, kurš šeit ir kaut kā daudz birokrātiskāks kā citās mūsu apmeklētās vietās, toties komplektā ar šo kempingu varam brīvi dzīvoties pa The Westport house parku. Mums ir strauji pienākusi drēbju krīze un šajā vakarā tās ir obligāti nepieciešams izmazgāt. Vienlaikus vēl vakarā gribam izbraukt gar jūru, jo Vestportas lielākā vērtība ir izcilā piekraste ar salām, kalniem un citiem skaistumiem. Tad nu realizējam tādu gājienu, ka vispirms ieliekam publiskajā veļas mazgātavā mazgāties savas drēbes, bet kamēr tās mazgājas, braucam skatīties jūru. Draņķīgi ir, ka Īrijā ir katastrofāli slikti ar publiskām stāvvietām, līdz ar to viss baudāms tik ar acīm garāmbraucot vai arī kādu reizi jānoparkojas ceļa malā izteikti nelegāli (nevaru ne noliegt, ne apstiprināt, ka tā izdarām). Kad atgriežamies pie drēbēm un tās jāliek žāvēties, izrādās, ka šis process ir pārāk ilgs, rezultātā nogādāju Marinu un Esteri kempingā, bet pats vēlreiz dodos uz mazgātavu. Un, nevienam to neteicis, aizbraucu arī līdz jūrai, kur novērojams vairāk vai mazāk saulriets. Mūsu pēdējais Īrijā, jo kā jau teikts, turpmāk būs tikai lietus. Gulēt gan ejam, protams, cerēdami, ka tik slikti ar laikapstākļiem nākamajās dienās nebūs un meteorologi mūs vienkārši čakarē. Kā tas īsti sanāks - par to nākamreiz!