Kazhes pierakstu burtnīca

Rītu sākam ar braucienu uz Vestportas centru. Pilsēta galīgi nav liela - ar sešiem tūkstošiem iedzīvotāju tā būtu pielīdzināma Lielvārdei vai Baložiem, un tās galvenā vērtība noteikti ir jau iepriekš apskatītā piekraste. Pilsētas centrā faktiski ir tik vien kā dažas ieliņas, kuras veiksmīgi izstaigājam. Mazliet sanāk stress saistībā ar mašīnas noparkošanu - neesam sākotnēji pareizi sapratuši, kāda te ir sistēma un kaut kā naivi šķita, ka, reģistrējoties aplikācijā, pirmā stunda ir bez maksas, bet kaut kādā brīdī atklājas, ka tā vis nav, un tad straujiem soļiem dodos līdz mašīnai, pārliecinājies, ka policista kungs līdz mūsu mašīnai vēl nav ticis (Britu salās tādu vīreļu, kas monitorē auto stāvvietas, ir mežonīgi daudz), samaksāju par stāvvietu, un uz kādu laiku esam drošībā. Kolorīts novērojums - Vestportas centrā sastopam ielas malā noparkotu traktoru, kas tiek iepazīstināts ar rotaļu traktoru, ko esam nopirkuši arī Esterei.

Neko daudz laika Vestportā nepavadām, tad dodamies pastaigāties dabā. Laiks gan pastaigai absolūti nav piemērots - sīki smidzina lietus, un mūsu ieplānotais maršruts ir gana īpatnējs. Pirmkārt, Estere tiek atstāta sākumpunktā, bet mēs ejam uz maiņām. Otrkārt, jāiet ir faktiski pa ūdeni (jūras līci), lai sasniegtu pussalas galu (faktoloģiska informācija - tā atrodas pie Strandhilas, netālu no Slaigo), bet skats ir tāds, ka tu ietu pa ūdens virsu, bet reāli ūdens tur nav ne centimetra dziļumā. Un, kā jau teikts - līdz lietus. Šķiet, ka katrā virzienā ir nepilni divi kilometri, bet galā - slēpnis. Vispirms aizeju es, atrodu slēpni, nāku atpakaļ. Tad aiziet Marina un ļoti ilgi nenāk atpakaļ. Konstatēju, ka man ir izslēdzies telefons, atdzīvinu to, piezvanu Marinai - izrādās, ka viņai slēpni neizdodas atrast, un viņa turpina cīnīties. Re kā - ar visu to, ka esmu palaidies slēpņošanā, reizēm tomēr tieši man ar meklējumiem sokas labāk.

Kad esam mazliet izstaigājušies, dodamies tālāk uz Slaigo. Teikt gan, ka mēs pilsētu apskatām, īsti nevar - tagad jau gāž kā ar spaiņiem, un tik vien, kā pa lietu aizskrienam līdz internetā uzmeklētai picērijai. Faktiski neko daudz no pilsētas neredzam, vairums fotogrāfiju, kas mums tur tapušas, uzņemtas, man pabāžoties pa kafejnīcas durvīm, kamēr gaidām ēdienu. Arī pēc ēšanas nekādas dižās motivācijas iet pastaigā nebija - totāli slapjā un vēsā laikā klaiņot nav noskaņojuma.

Vai nu šajā rītā vai vēl iepriekšējā vakarā bijām piekoriģējuši savu ceļojuma maršrutu (ne pirmo reizi) - kamēr līdz šim mēs drīzāk atpalikām no sākotnējā plāna, strauji pasliktinājušies laika apstākļi radīja sajūtu, ka varbūt tomēr prātīgāk ir veikt vairāk kilometru ar mašīnu un apskatīt kādas tālākas pilsētas, nevis pastaigāties pa lietu tepat. Un tā esam atjaunojuši sākotnējo ieceri paviesoties arī Ziemeļīrijā, kuru pirms pāris dienām bijām paspējuši atzīt par nerealizējamu.

Iebraukšana Ziemeļīrijā ir liels notikums - robeža starp Īriju un Apvienoto Karalisti ir kaut kas nudien redzēšanas vērts! Protams, kad būs noticis ilgi apdziedātais Brexit, situācijai nāksies mainīties, bet šobrīd tevi par robežu neinformē kāds svinīgs paziņojums vai valsts karogs, par robežposteni nemaz nerunājot. Vienīgais apliecinājums tam, ka kaut kādas atšķirības starp šīm divām teritorijām pastāv, ir ceļa zīme, kas vienā virzienā autovadītājus brīdina par atļauto braukšanas ātrumu jūdzēs, bet otrā - kilometros. Pirmajā ciematā otrpus robežai gribam atrast bankomātu, lai apgādātos ar mārciņām, izvairoties no nepieciešamības šo jautājumu risināt kādā vietā ar problēmām noparkot auto. Gūgles ieteikto bankomātu neatrodam, toties gandrīz blakus iedomātā bankomāta vietai uz mājas fasādes ievēroju vienu no 20. gadsimta namu gadskaitļiem, kādu mūsu krājumā līdz šim nav bijis un kuru vispār atrast ir liels retums - 1944. Neesmu pētījis, kas Ziemeļīrijā notika 1944. gadā, bet vismaz ar kaut kādu māju būvniecību tur tolaik acīmredzot nodarbojās.

Tuvāko pilsētu - Enniskillen jeb Eniskilenu - apskatīt plānojam vien nākamajā rītā, cita starpā tālab, ka laikapastākļi ir izcili neiedvesmojoši, bet kaut kur netālu no tās vajadzētu pārlaist nakti. Šoreiz mani ir pārņēmusi doma, ka naktsmājas ir jāatrod, neizmantojot rezervāciju Booking'ā vai konkurējošā servisā, bet "pa vecam" - zvanot pie durvīm, kur rakstīts "bed and breakfast". Iepriekš Īrijā šādi uzraksti manīti ļoti daudz, bet Enniskillenas apkārtnē tādu sevišķi daudz nav, līdz ar to vismaz pieejamos B&B meklējam caur Internetu. Atrodam kādu ļoti labi novērtētu vietu, braucam uz turieni, bet tur nav vispār nekādu pazīmju, ka kāds kaut ko izīrētu - nevienas izkārtnes, nekādas informācijas, lai gan atbilstoši fotogrāfijām māja noteikti ir īstā. Un nav arī pazīmju, ka kāds būtu mājās. Braucam uz nākamo vietu, tur vismaz jau uz ielas ir paziņojums, ka izīrē istabas, piebraucu pie mājas, zvanu pie durvīm - neviens neatbild. Zvanu uz telefona numuru, kas redzams viņu izkārtnē, - neviens neatbild. Atkal neveiksme. Par nākamo vietu izlemjam situāciju noskaidrot jau uzreiz - piezvanot un pārliecināties, ka tur kāds ir un ka kāds istabas patiešām izīrē. Sazvanu, visu sarunāju, un tajā brīdī, kad jau izbraucam, pie iepriekšējā B&B, uz kura pievedceļa vēl stāvam, piebrauc auto. Acīmredzot, saimnieki atgriežas no pamatdarba. Taču mums jau ir sarunāta cita vieta, līdz ar to ar šiem nekas nesanāks. Viņiem pietrūka aptuveni minūtes, gadās arī tā.

Tā gultas un brokastu iestāde, kurā izlemjam pavadīt nakti, izrādās mūsu prasībām pilnībā atbilstoša. Ar ko man patīk tradicionāli "bed&breakfast", ka tajos parasti patiešām ir pieejamas arī brokastis, atšķirībā no Airbnb (ko kā servisu izmantoju bieži un kopumā ar to esmu apmierināts), kura reklāmas saukļos dominē meli - brokastis tur ir sastopamas gaužām reti un arī "stay with locals" bieži nav tiesa, jo daudzās pilsētās gandrīz visi piedāvātie dzīvokļi ir parasts bezpersonisks īres materiāls, ko tev piedāvā viegli maksējušies kantori, nevis īrei piemērotas personīgās dzīvesvietas. Tad jau var teikt, ka šis B&B daudz labāk atbilst tam "stay with locals" principam, jo viesu nams izvietots privātmājā, kur dzīvo arī tās saimniece ar divām meitām, viesiem atvēlot vairākas istabas augšstāvā.

Marina galīgi nav noskaņota šajā vakarā jebkur doties, tāpēc man tiek deleģēts uzdevums aizcilpot līdz tuvākajam veikalam pēc kaut kā garšīga (alu ieskaitot), un vakaru pavadām savā istabā. Šķiet, ka lielu tā daļu pavadu, rakstot pastkartes, taču var gadīties, ka alus iespaidā ne uz visām tām tiek uzrakstīta pilnīga adrese un var gadīties, ka ne visi iecerētie adresāti tās saņem (vēlāk atkal sāku šaubīties, varbūt tomēr adreses visur uzrakstīju, labi - ja nu gadījumā tieši tu no mums pastkarti nesaņēmi, tad var gadīties, ka to tomēr biju nepilnvērtīgi aizpildījis).

Arī nākamais rīts nenāk ar labākiem laika apstākļiem, bet vismaz tagad mūsu drēbes ir sausas un noskaņojums ir mazāk drūms. Par domu iepazīt Eniskilenu Marina gan tāpat nav sevišķā sajūsmā, tomēr piekrīt, ka vismaz aizbraukt uz pilsētas centru vajadzētu gan. Es gan patiesībā šo to no pilsētas esmu jau redzējis rīta skrējiena laikā, bet svarīgi ir pilsētu apskatīt arī ar fotoaparāta līdzdalību, un tas līdz šim vēl nav paveikts. Atrodam bezmaksas stāvvietu relatīvi netālu no centra, bet pilsētas apskati beigu beigās veicu tikai es, atstājot savas meitenes grāmatnīcā - viņas ir nodarbinātas, bet statistiķim manī ir svarīgi justies tiesīgam teikt, ka vismaz formāli pilsētu esmu iepazinis. Aizskrienu līdz tās ievērojamākajam objektam - pilij, kurā ir pieejams arī muzejs (neplānojam to apmeklēt), noskrienu gar hipsteru tirgu un dažām baznīcām, un pieņemu - būs gana!

Tā kā laiks kļūst tikai arvien sliktāks, un tuvākajās dienās ne Īrijā, ne Ziemeļīrijā neko labāku nesola (bet mums patiesībā jau nākamās dienas vakarpusē ir lidojums mājup), tālab sēžamies vien mašīnā un braucam uz Ziemeļīrijas galvaspilsētu Belfāstu, kur vajadzētu būt pietiekami plašām iespējām laiku pavadīt iekštelpās, jo šobrīd nekas neliecina par to, ka mēs varētu vēlēties doties pastaigās svaigā gaisā. Esam Belfāstas nomalē arī pierezervējuši dzīvokli, līdz ar to naktsmāju jautājums ir atrisināts, tikai, protams, gluži priekšpusdienā tur iekšā gāzties nevaram, bet mums ir plāns, kā pavadīt laiku pirms tam. Un proti:

Belfāstas populārākais tūrisma objekts, kas vienlaikus ir otrs lielākais tūristu pievilinātājs visā Ziemeļīrijā, ir Belfāstas Titāniks - grandiozs muzejs. Droši vien pat labā laikā mēs gribētu uz to aiziet, bet tik atbaidošā lietainā dienā, kādas ir vairākas pēdējās mūsu ceļojumā, muzeja apmeklējums vispār šķiet pat loģiskākais, ko varētu darīt. Citos apstākļos es būtu centies apmeklēt arī populārāko tūrisma objektu Ziemeļīrijā - izcilas klintis pašā Ziemeļu piekrastē, taču tur gan būtu jātaisa pamatīgs līkums, gan laiks tam galīgi nav piemērots, tāpēc šajā reizē mums pietiks ar Titāniku. Kas zina - varbūt vēl kādu reizi tajā virzienā aizbrauksim, tad arī tur paviesosomies. Vai arī nē, ja nu nesanāks, tas galīgi nav tik ļoti principiāli.

Kāpēc Belfāstā ir Titānikam veltīts muzejs? Es to noteikti iepriekš biju dzirdējis, bet apziņā man tas nebija iesēdies, ka leģendāri neveiksmīgais luksusa kuģis tika uzbūvēts tieši Belfāstā, un tā nu relatīvi nesen vēsturiskajā vietā, kur tas uzsāka savu vienīgo ceļojumu, ir uzbūvēta grandioza daudzfunkcionāla ēka, kurai viena no funkcijām ir tieši muzejs, par kuru visas atsauksmes ir izcilas. Visa pilsētas daļa, kurā atrodas muzejs, ir jauna un moderna, saukt par "The Titanic Quarter" - šķiet, ka kāda vērienīga pilsētattīstības projekta ietvaros kādreizējais ostas/rūpniecības rajons ir pārveidots par kaut ko ultramodernu un diezgan smalku. Māja, kurā atrodas muzejs, ir līdzīga kuģim, bet gluži izteikta kuģa imitācija tā nav. Ekspozīcijas apmeklējums nav no lētajiem - ap divdesmit mārciņām no cilvēka, bet nerodas ne mazākās šaubas par šo izmaksu pamatotību.

Lai arī vairumam cilvēku Titāniks saistās tikai un vienīgi ar savu bojāeju, lielākā muzeja daļa tai nemaz nav veltīta, īstais uzsvars te ir uz to, kā Titāniks tika būvēts, nevis kā tas nogrima. Projekts tomēr savam laikam bija izcili ambiciozs un vērienīgs, un tīri no kuģubūves viedokļa kuģis bija šedevrs. Tas, ka kaut kādas kļūdas tur noteikti tomēr bija pieļautas, jau ir pavisam cits stāsts, bet muzejs lielā mērā kalpo kā lepns apliecinājums - redziet, cik izcilus projektus mēs esam varējuši radīt, daļēji nobīdot fonā to apstākli, ka projekts izvērtās par katastrofu.

Tehnoloģiskie risinājumi Titānika muzejā ir daudzveidīgi, nodrošinot patiešām izcilu iegremdēšanās pieredzi kuģa tapšanas procesā un bagātīgi atainojot arī to, kas ar to notika tālāk. Pats stilīgākais, kas tur tiek nodrošināts, ir izbrauciens ar vagoniņu, ko noteikti labāk izbaudīt nekā par to lasīt, bet arī citas ekspozīcijas daļas ir ļoti spēcīgas. Komplektā ar šo muzeju nāk arī reāla kuģa apskate - tepat blakus kuģim-mājai atrodas reāls kuģis (1911. gadā būvētais SS Nomadic), kurš nogādāja uz Titānika daļu tā pasažieru no ostas, kurā tas milzenis nevarēja iebraukt, un šis kuģis atšķirībā no sava lielā brāļa vēl ilgus gadu desmitus brauca jūrā. Tur ir mazliet izmantota līdzīga pieeja kā tepat Rīgā Kvadrifrona izrādē - ekskursijā pa Rīgas cirku, tik stāsts ir, protams, par ikdienu uz kuģa pirms simts gadiem. Sausais atlikums: ja gadās būt Belfāstā, aiziet uz "Belfast Titanic" ir obligātās programmas sastāvdaļa, rekomendēju ar lielo sākuma burtu! Tāpat viss rajons apkārt šim objektam ir pietiekami interesants - cik var saprast, relatīvi nesen tā vēl bija diezgan degradēta kādreizējo ostas darbnīcu apkaime, kura ir izbūvēta tagad pilnīgi no jauna kā biznesa un inovāciju centrs, kļūstot no galīgi nespicas par spicāko vietu visā Belfāstā.

Turpat Titānika ēkā apmeklējam bistro (cenas / kvalitātes attiecība patiesībā diezgan laba), tad vēl mazliet pačakarējamies, kamēr tiekam galā ar vienu Wherigo slēpni, kurā populārā galda spēle Cluedo tiek īstenota uz Titānika klāja, un varam jau doties uz rezervētās naktsmītnes vietu. Tas ir relatīvi plašs dzīvoklis rindu mājā, kur vienīgā problēma ir ne īsti labi slēdzošās durvis (vai nu es esmu tizls, vai arī arī tās durvis ir nestrādājošas, bet es tāpat esmu tizls). Vēl noskaidrojam, ka aiz stūra mašīnu drīkstam parkot, bet tajā ielā, kur ir māja, gan labāk nē, jo tur pāris stundas diennaktī ielai ir jābūt brīvai atkritumu izvešanas vajadzībām, un tūlīt būs viena no tām divām stundām. Mazliet uzkavējamies dzīvoklī, un tad gan laiks apskatīt, kas Belfāstā vēl ir izņemot Titāniku.

Neskaitot Titānika muzeju, foršākā lieta, ko redzam Belfāstā, ir tepat blakus mūsu dzīvesvietai. Protams, sākotnēji mēs to nemaz nenojaušam un nonākam tur gandrīz vai nejauši. Pietura, kurā mums būtu jākāpj autobusā, saucam CS Lewis Square. Tiem, kas nezina (un pieņemu - Latvijā tās galīgi nav obligātas zināšanas) Klaivs Steiplss Lūiss ir viens no britu ievērojamākajiem 20. gadsimta autoriem bērniem, "Nārnijas hroniku" radītājs. Iedvesmojies viņš bija no sava laba drauga Tolkīna panākumiem ar "Gredzenu pavēlnieku", un tā radās Nārnija, kura, savukārt atstāja lielu ietekmi uz J.K.Roulingu, radot Hariju Poteru. Man pašam Nārnijas grāmatas savulaik (aptuveni 10 gadu vecumā, kad tās lasīju pirmo reizi) ļoti patika, un pat to Holivudas ekranizācijas (stipri nožēlojamas) noskatījos, kad tās tika radītas. Savukārt par to, ka Lūiss ir viens no slavenākajiem Belfāstas dēliem, protams, informēts nebiju. Viņam veltītajā skvērā ir uzstādītas vairāku Nārnijas tēlu metāla skulptūras - te ir gan bebru ģimene, gan fauns Tumnuss, gan drēbju skapis, gan ļaunā karaliene, gan, protams, arī lauva Aslans. Noteikti - favorītpunkts no manis šai vietai, ja tā var izteikties.

Vizīte centrā gan sanāk diezgan nožēlojama - sākotnēji esam apņēmības pilni doties kārtīgā pastaigā pa vakarīgo Belfāstu, taču visai ātri nāk virsū depresija. Lietus, auksts, nekā TIK izcila, ka būtu tā dēļ vērts ilgstoši dzesēties, mazliet apskatījuši pilsētas centru secinām, ka turpināt pastaigu nav ne mazākās motivācijas, kāpjam vien atpakaļ autobusā un braucam uz mūsu naktsmītnes vietu. Jā, šis sanāk vienīgais sabiedriskā transporta lietojums ceļojumā, jo esam izlēmuši, ka čakars ar stāvvietas meklēšanu pilsētas centrā un tās izmaksas diez vai darīs pieredzi ar auto labāku par pieredzi bez auto. Nekā sevišķa par autobusu sakāma man nav - buss kā buss. Vēl esam pilsētas centrā, kad Estere ratos jau ir iemigusi, un mums par lielu pārsteigumu līdz nākamajam rītam viņa vairs nemodīsies, ar visu to, ka tagad ir labi ja pulksten septiņi.

Tā kā centrā pie ēdiena tikuši neesam, izlemjam vakariņām kaut ko sagādāt mūsu priekšpilsētā. Divas durvis tālāk no mūsu dzīvokļa atrodas ķīniešu ēstuve, ieejam tajā iekšā. Čalis izcili laipns pret mums kā tūristiem, iedod pat ēdienam atlaidi, jo mums jau tāpat daudz sanākot tērēties, novēl labu ceļojumu. Es teiktu - negaidīti pozitīva pieredze tādā izcili vienkāršā ēstuvē.

No rīta atvadāmies no Apvienotās Karalistes (kas gan to lai zina, cik ilgi tā vēl būs apvienota...) un atgriežamies Īrijā. Vispirms piestājam vienā no reģiona populārākajiem sakrālajiem apskates punktiem - Monasterboisas (Monasterboice) klostera drupām. Šī apmetnes vieta esot veidota 6. gadsimta beigās, par tās vēsturi gan nav zināms nekas daudz, tik vien kā abatu saraksts, taču galvenais apskates objekts te ir tā sauktie "augstie krusti", kuri Īrijai vispār ir raksturīgi, bet konkrēti šeit redzamais Miredaha augstais krusts tiek uzskatīts par izteiksmīgāko augsto krustu visā Īrijā, būdams labi saglabājies un uz tā atainoto Bībeles ainu dēļ. Ja kas - krusta kopija ir apskatāma Viktorijas un Alberta muzejā Londonā (kuru esam apmeklējuši, līdz ar to, iespējams, ka krusta kopiju arī esam redzējuši). Īrija arī ir iesniegusi pieteikumu, lai Monasterboisa tiktu iekļauta UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Un, atkal jau raksturīgi īriem, ar visu to, cik šī ir sena un nozīmīga vieta, kapsētā joprojām tiek veidoti arī jauni apbedījumi.

Mūsu plānos ir vēl tikai viena Īrijas pilsēta - Droheda (Drogheda), kura plānos nonākusi galvenokārt tāpēc, ka tā ir pa ceļam. Protams, mazliet līst, bet vismaz ne dramatiski, līdz ar to uz pastaigu sadūšojamies. Un pie reizes ieejam uzēst kaut ko garšīgu. Īsā vizīte šajā pilsētā raisa sajūtu, ka tā ir tīri jauka pilsēta ar simpātisku apbūvi, bet neko vairāk laikam par to gan nepateikšu. Ā, varbūt vienu faktu gan - kā izrādās, kādu laiku šajā pilsētā savā jaunībā aizvadīja Kortnija Lava - vēlākā Kurta Kobeina kundze. Iespējams, viņu bija uzrunājušas asociācijas starp "Drogheda" un "Drugs". Tāpat pilsētā dzimis viens no Džeimsiem Bondiem - Pīrss Brosnans. Tas gan laikam viss, ko varēšu te pateikt - nudien mūsu vizīte pilsētā nav tik ilga, lai mēs atklātu par to kaut ko jaunu un sabiedrībai nezināmu.

Mēs neesam uz Īriju braukuši darba meklējumos, tāpat turp nebraucam, lai apciemotu radus un draugus, tomēr pēdējā brīdī sanāk, ka kādu mēs tomēr apciemosim - Marinas māsīcu, kas netālu no Dublinas dzīvo jau kopš 2004. gada. Marina pati savu māsīcu nav redzējusi ilgus gadus, es ar viņu vispār neesmu pazīstams, bet patiesībā man šāda vizīte šķiet diezgan saistoša, lai drusku vairāk saprastu, kāda īsti ir imigrantu dzīve Īrijā, par kuru manas zināšanas nesniedzas tālāk par virsrakstiem masu medijos. Turklāt vēl izrādās, ka Ilutas (tā sauc māsīcu) dzīvesvieta atrodas divdesmit minūšu braucienā no Dublinas lidostas mums labvēlīgā virzienā - grēks būtu iztikt bez apciemojuma. Marina gan laikam jūtas mazliet neveikli, jo viņai galīgi nav raksturīgi kādam piepeši "uzgāzties virsū", kamēr manī dominē interese uzzināt kaut ko jaunu. Pēdējā brīdī tomēr sarunājam - iebrauksim pie Ilutas gan.

Viņa ar diviem bērniem dzīvo faktiski Dublinas priekšpilsētā, lai gan juridiski Sordsa (Swords) ir patstāvīga pilsēta, un pat viena no lielākajām Īrijā. Pateicoties mūsdienu navigācijas iespējām, ceļu atrodam bez sarežģījumiem, tik vien kā ne īsti skaidri saprotam, kura ir īstā māja, pie kuras mums jāpiestāj. Telefona zvans (vai ziņa Whatsapp, nav īsti svarīgi), un pēc brīža Iluta ir jau iznākusi mums pretī. Mūs aicina iekšā - normāla daudzdzīvokļu māja, tāda, kurā varētu mitināties galvenokārt iebraucēji no Austrumeiropas, viss tīrs, sakopts, bet vienlaikus - gaužām vienkārši. Nezinu, cik vispār ir korekti kaut ko rakstīt par citu cilvēku dzīvi, kas nav tev sankcionējuši dalīties ar viņu dzīvesstāstiem, līdz ar to svešās dzīvēs nebāzīšos, bet kaut kādus bezjēdzīgus vispārinājumus izteikšu gan. Īsā formā tas būtu tā: dzīvot un strādāt Latvijā ir labi, ja tev ir pieprasīta un labi atalgota profesija. Ja tev tādas nav - dzīvot tā, lai varētu iztikt un nejust trūkumu, ārzemēs noteikti ir vieglāk. Un te nav gadījums, ka tev vajag kādu slavēt vai nosodīt par viņa izvēlēm, iespējām un tā tālāk - tas šķiet visai objektīvs fakts, ka vientuļai mātei ar diviem bērniem, kas nav, piemēram, programmētāja, Latvijā būs diezgan grūti savilkt galus kopā.

Paviesojušies pie Ilutas, dodamies uz lidostu, jo laika līdz mašīnas nodošanai nav daudz, turklāt vēl jāpaspēj uzpildīt degviela. Ne bez sarežģījumiem ar šo uzdevumu galā tiekam, mazliet stresu uzdzen intensīva un līdz ar to lēna satiksme, tomēr nekas nokavēts netiek, laicīgi esam terminālī un arī mājās nonākam bez starpgadījumiem. Protams, ja neskaita to, ka tas atkal ir vēlā vakara stundā un liels Paldies Raitim, kurš atbrauc mums pretī uz lidostu ar savu auto, jo mūsējais kārtējo reizi ir izpildījis kādu no saviem neglītajiem trikiem ar akumulatoru.

Tā šis ceļojums ir beidzies. Ja ne draņķīgais laiks pēdējās tā dienās, gribētos, lai tas būtu ilgāks, bet noteikti varu teikt, ka uz Īriju braukt ir vērts, un mums vēl atliek kārtīgāka šīs valsts Ziemeļu daļas apskate.