Kazhes pierakstu burtnīca

Gulējuši esam ne vairāk kā piecas stundas, kad Estere paziņo - laiks celties! Rīgā patiešām jau sen ir rīts, un arī mēs nejūtamies ne tuvu tik apdauzīti, kā to varētu šādos apstākļos gaidīt, tālab raušamies vien augšā un pamazām krāmējam mantas. Pārdomājot situāciju ar vēsu galvu, saprotu, ka nekas traks jau nav noticis. Jā, droši vien iedzimtās taupības pēc būšu pārmaksājis simts līdz divsimts eiro (atkarībā no tā, vai izdosies atkarot samaksāto naudu par nesaņemto naktsguļu sākotnēji rezervētajā vietā), taču badu ciest mums tādēļ diez vai nāksies. Viss pārējais vispār pat nekādus tēriņus nav radījis - tik vien, kā sūdīgs emocionālais stāvoklis ienācies. Bet ar to var dzīvot tālāk!

Savācam savas pekeles, izčekojamies no viesnīcas, iekāpjam auto un dodamies Dublinas centra virzienā. Labi, ka mūsdienās katrā telefonā ir navigācija - pašam man pat nav ne mazākās nojautas, kur vispār atrodas Dublinas centrs, jo nakts gaitā pamanījāmies izbraukāt dažādas priekšpilsētas, un pat aptuveni neiztēlojos, kur tieši esam nonākuši. Manas zināšanas par Dublinu nav nekādas plašās - 2012. gadā te biju uz pāris dienām vienā Startup konferencē, kuras pārtraukuma brīdī biju naskā solī aizlaidis līdz aptuveni pilsētas centram, atradis divus slēpņus, un atgriezies nākamajā pasākuma daļā. Man šķiet, ka esmu bijis pie Trīsvienības koledžas, bet pat par to neesmu īsti pārliecināts. Un ar to arī aprobežojas vispār visa mana pieredze Īrijā - šī sala man ir viena no vismazāk iepazītajām Eiropas daļām, tāpēc jau arī faktiski tur braucām, jo īpaši, ņemot vērā, ka Marina pat ar šādu pieredzi nevar lepoties.

Arī mēs savu Dublinas apmeklējumu sākam ar Trīsvienības koledžu, un ko nu tur vēl centrā var apskatīt. Pilsētas apmeklējuma laikā nekas ievērības cienīgs nenotiek, ja par tādu neuzskatīt sašutušu īru par to, ka visādas tūristes grābstās gar Molijas Melounas krūtīm. Jā, tā ir tāda dziesma par sievieti, kas tirgoja zivis, un par godu dziesmai ir arī skulptūra. Un skulptūrai ir pupi, kuri ir diezgan pamatīgi apgramstīti. Paviesojamies pie Svētā Patrika katedrāles, kura nez kādēļ man šķiet esam daudz mazāka, nekā tās apraksts vēsta. Kaut kas man nav kārtībā ar mērogiem. Neko ilgāk par pāris stundām gan centrā nepavadām gan tālab, ka mazliet līņā, gan tālab, ka mums īsti nav plānos tur kaut ko sevišķi kavēties. Kā nekā mums ir svarīgāks plāna punkts priekšā.

Ceļojot ar bērnu, itin loģisks apmeklējuma objekts ir zoodārzs. Pirms ceļojuma biju painteresējies, kuru zoodārzu labāk apmeklēt - Dublinas vai Belfāstas, un atbilde bija nepārprotama - Dublinas. Populārākās atsauksmes par Belfāstas zoodārzu vēsta, ka uz sava Dublinas brāļa fona, tas ir totāli bezvērtīgs. Vērts piebilst, ka savā ziņā bērns, protams, ir tikai iegansts zoodārza apmeklējumam, jo arī mēs paši tos apmeklējam ļoti labprāt. Esmu informēts, ka dabas draugu vidū attieksme pret zooloģiskajiem dārziem ne vienmēr ir pozitīva un arī pats, piemēram, Klaipēdas zooloģisko dārzu neplānoju apmeklēt, taču mūsdienu izpratnei par dzīvnieku labturību atbilstoši iekārtots zoodārzs man šķiet ļoti pat pieņemams, pildot gan izglītojošas, gan reizēm arī sugas saglabāšanai nozīmīgas funkcijas.

Dublinas zoodārzs ļoti labi atbilst manai izpratnei par to, kādam būtu jābūt zooloģiskajam dārzam. Tā apmeklējuma laikā tev rodas sajūta, ka tur nav sevišķi daudz dzīvnieku, jo zoodārza teritorija ir plaša un dzīvniekiem atvēlētās teritorijas līdz ar to arī gana lielas. Rīgas zoodārzā situācija gan arī nav tik traka kā manā bērnībā, taču šeit latiņa ir pacelta daudz augstāk. Protams, ieejas biļetes cena arī. Nojaušu, ka rādītājs "dzīvnieku skaits uz hektāru" Dublinā ir daudz zemāks nekā Rīgā, kas tādam apmeklētājam, kam nepatīk aizdomāties, varētu radīt sajūtu "par ko tad es maksāju, pērkot biļeti?", taču atbilde, protams, ir: tieši par to tu arī maksā, lai dzīvnieki nebūtu izvietoti kā koncentrācijas nometnē. Redzētie zvēri un putni Dublinas zoodārzā šķiet ar dzīvi gana apmierināti, lai gan laika apstākļi nelutina - lielu daļu mūsu vizītes sīki smidzina, un tā kā pamazām tuvojas vakars un zoodārza darba laika beigas, liela daļa dzīvnieku jau atrodas iekštelpās, kuras gan arī ir caur stiklu apmeklētājiem pieejamas.

Patīkamākais šajā zoodārza apmeklējumā ir tas, ka šī ir pirmā reize, kad Estere zooloģiskajā dārzā patiešām ir sajūsmā par dzīvniekiem un ir ieinteresēta viņus labāk apskatīt. Lai turpinātu zoodārza izstaigāšanu pat nākas viņu pielauzt, lai neuzkavētos stundu tikai pie zebrām vien. Jā, zebras noteikti ir galvenais favorīts. Man gan lielāko prieku sagādā sastapt vienu no mazāk enerģiskajiem tā iemītniekiem - divpirkstu sliņķi. Jāatzīst gan, ka par sevišķu izklaidi skatītājiem viņš nerūpējas, bet tur jau ir viņa šarms. Vēl sastopam sarkano pandu, žirafes, okapi, degunradžus, nīlzirgus un šādus tādus citus lielākus un mazākus zvērus. Iespaidi par zoodārzu izteikti pozitīvi, viens no labākajiem, kādos nācies viesoties.

Vakarā mums ir plānots nakšņot teltī, tālab pēc zoodārza apmeklējuma dodamies prom no pilsētas, pārdesmit kilometru attālumā uz Ziemeļiem. Kempingā iebraucam pa lietu. Ieeju recepcijā paskaidrot, ka lai arī laiks nav ļoti draudzīgs, mēs gribētu izmantot telts pakalpojumus. Tā kā tā ir Īrija, kur cilvēki nav vasaras lutināti, sākotnēji sievietei šāds risinājums šķiet labs, taču tajā brīdī, kad vajag mums ierādīt vietu, viņa paziņo, ka kempinga saimnieks, pie kura viņa konsultējusies par to, kur novietot teltotājis, teicis viņai, lai par to pašu naudu ievieto mūs divvietīgā namiņā - jo mēs taču esam ar mazu bērnu! Tas nekas, ka mazais bērns patiesībā ar sajūsmu jau gaida to brīdi, kad varēs gulēt tā sauktajā "mazajā mājiņā", bet labi - nav jau mums iebildumu arī pret namiņu, kurā ir pilnīgi normāla divguļama gulta.

Pavaicājam arī, kur tuvākajā apkārtnē varētu tikt pie kaut kā garšīga, uz ko uzzinām, ka gadījumā, ja mums nav iebildumu pret "chipperies", tad tepat piecu minūšu gājiena attālumā esot ļoti laba fish&chips ēstuve. Ja mums būtu pret šādu ēdienu principiāli iebildumi, diez vai mēs vispār būtu braukuši uz Īriju, tad nu ejam tur. Vienīgais, par ko tur varētu sūdzēties, tie ir porciju izmēri - šī ir tā reize, kad mēs reāli no divām pasūtītajām porcijām apmēdam mazliet vairāk kā vienu, un arī Estere palīdz ēšanā, proti, ir tiešām sasodīti daudz zivs un kartupeļu frī. Mazliet apbēdina, ka iestādei, kā šķiet, nav licences alkohola tirgošanai, līdz ar to noskalot friškas ar alu nav iespējams. Bet nekas - gan mēs Īrijā vēl pie alus tiksim. Paēduši vakariņas, dodamies atpakaļ uz kempingu.

Vakarā, klejojot pa internetu un pētot depresīvās laika ziņas, dzimst izmaiņas mūsu plānos. Iepriekš bijām paredzējuši, ka no Dublinas dosimies apkārt salai pretēji pulksteņa rādītājam - vispirms apmeklējot Belfāstu un vēl dažas pilsētas Ziemeļīrijā un tad finišējot ar iebraukšanu Dublinā no Dienvidiem. Taču laika prognoze tuvākajām dienām vēsta, ka Ziemeļīrijā gaidāmas vienas vienīgas lietavas, kamēr Īrijas Dienvidu piekrastē - mainīgs laiks, reizēm uzspīdot arī saulei. Ja ņem vērā, ka neviena tālāka naktsmītne mums nav rezervēta, ir pamats būt fleksibliem un veikt maršrutu otrā virzienā. Pie reizes secinām, ka nav arī tā, ka mums obligāti vispār vajag izbraukt visu ieplānoto maršrutu - brauksim pēc sajūtām tik tālu, cik šķitīs prātīgi, un Ziemeļīrijas apmeklējumu atstāsim citai reizei. Protams, visa Īrijas sala ir tikai nedaudz lielāka par Latviju, bet nav jau arī tā, ka Latviju tu vienas nedēļas vizītes laikā apskatīsi pilnīgi. Mazliet muļķīgi jau sanāk, ka mums būs savā ziņā atkal jāatgriežas Dublinā (vai vismaz jābrauc tai apkārt) nākamajā rītā, bet tas tāpat ir prātīgāk, nekā brīvprātīgi parakstīties uz īpaši sliktiem laika apstākļiem.

Lai arī kempingā mēs šonakt nenakšņojam teltī, bet namiņā, vienas pārmaiņas salīdzinoši ar pagājušā gada kempingu pieredzi varam lieliski novērtēt - vairs nav nepieciešams domāt viltīgus gājienus, lai Marina varētu aiziet uz tualeti un/vai dušu, un Estere netaisītu skandālus. Tagad beidzot esam sasnieguši to laiku, kad teksts "mamma aizies uz dušu" kā reakciju saņem labākajā gadījumā pamāšanu ar roku, bet sliktākajā - tās pašas mammas izstumšanu pa durvīm. Par dušu gan šajā kempingā neko labu pateikt nevaru - tā ir maksas (2 eiro par dažām minūtēm), bet dušas kvalitāte nešķiet maksas vērta. Bet nu labi - vismaz tīri esam. Ar to arī šī diena ir galā, un rītdien varēsim sākt īstenot mūsu jaunos plānus.

Jauno plānu pirmais punkts gan nav nekas sevišķi jauns - vispirms mēs aizdodamies mazā pastaigā uz tuvākajām klintīm (kempings atrodas gleznainā vietā jūras krastā ar skatu uz Lambejas salu), un tad varam braukt uz vienu no šaurās aprindās populārākajiem tūrisma objektiem visā Eiropā, bet nudien - šaurās aprindās. Runa ir par GC43 jeb pirmo slēpni Eiropā. Slēpņotāji no Latvijas gan Īrijā nav sevišķi bieži viesi, bet Eiropas mērogā tas ir ļoti populārs slēpņošanas galamērķis. Vispār, kas attiecas uz slēpņošanu Īrijā, kastīšu tur ir ļoti daudz, un vēl vairāk tur ir tā saukto "zemes slēpņu", kurus parasti izvieto ģeoloģiski nozīmīgās vietās, bet ne vienmēr tu kā "cilvēks parastais" piekritīsi slēpņa autoram par konkrētās vietas nozīmīgumu. Bieži izrādās, ka "ģeoloģiski izcilais objekts" ir renstelē izmantoti akmeņi ar tajos saskatāmām fosīlijām. No vienas puses - prasībām atbilst un kaut kādus jautājumus par konkrēto fosīliju īpašībām autors uzdot var, bet izmantot zemes slēpņus kā orientieri, lai apmeklēku izcilas vietas, te nevajadzētu. Par fiziskajiem konteineriem nekādu sevišķu komentāru man nav - kastes kā jau kastes. Vispār jau ir tā, ka Latvijā pēdējos gadus mēs (it īpaši es) ļoti maz slēpņojam, bet ceļojumos gan pie šādām tādām "kastītēm" parasti piestājam. Ne gluži rūpnieciskos daudzumos, bet tā lai būtu vairāk mērķu, kurp konkrētajā brīdī dodies, pilsētās tas ļoti palīdz. Cita lieta, ka pašā slēpņa vietā diezgan bieži nāk lēmums "nav vērts iespringt uz meklēšanu", un tu dodies tālāk, taču absolūtajos skaitļos mēs Īrijā atradām diezgan daudz slēpņu, varbūt kādus 30 (ar precīzākiem skaitļiem varētu dalīties Marina, kura arī internetā atzīmēs atradumus, kamēr no sevis es šādu aktivitāti negaidu).

Kas attiecas uz Eiropas pirmo slēpni - vieta tam nebūt nav peļama, skaista vieta piekrastē netālu no Brejas - devītās lielākās pilsētas Īrijā. Un pie slēpņa satiekam uzreiz divus slēpņotāju pārus - vienu no Vācijas un otru, šķiet, no štatiem. Manuprāt, tā arī ir vienīgā reize Īrijā, kad mūsu ceļi krustojas ar citiem slēpņošanā iesaistītiem cilvēkiem, un tā arī būs pēdējā vieta šajā aprakstā, kur kaut ko teikšu par slēpņošanu - varētu vēl citās vietās pierakstīt "un atradām vienu slēpni", bet nekādas pievienotās vērtības tam nebūtu, tālab tu vari lasīšanas procesā pats piedomāt klāt, kur varētu būt slēpņi, vai arī tā nedarīt.

Turpat Brejas pludmalē vienīgo reizi visā Īrijas brauciena laikā nopeldos - turpmāk gan laika apstākļi nebūs nekādi izcilie, ne arī vispār prasīsies pēc peldes. Arī te nav gluži atpūtnieku pārbagātība, bet kopumā apstākļi peldēšanai ir pieņemami, un tas jau ir gandrīz vai maksimums, ko varētu prasīt. Vēl šajā pludmalē ir teicama informatīva (motivējoša) plāksne, kas katru atpūtnieku aicina no pludmales aiznest trīs gabalus plastmasas. Nezinām, kāda bija situācija pirms šī aicinājuma uzlikšanas, bet mums pamatīgi nākas piepūlēties, lai šajā pludmalē uzietu kādu atkritumu un varētu oficiāli skaitīties kā labu darbu padarījuši.

Teorētiski tālākais ceļš mūs ved uz Voterfordu - Īrijas piekto lielāko pilsētu, taču izlemjam šajā vakarā vēl uz Voterfordu nebraukt, bet nobāzēties kempingā. Tas, savukārt, atrodas tieši pie jūras miestiņā vārdā Tramore, un lai tur nokļūtu vispirms ir jāizbrauc loks apkārt Voterfordai. Šoreiz neviens nemēģina mūs pārliecināt, ka telts būtu slikta doma - un nav jau arī, jo laiciņš šodien ir itin labs. Toties atklājas kāda problēma mūsu pašu galā - kā izrādās, maisā ar telti nav atrodami īsie mietiņi. Ja ņem vērā to, ka Īrijā gandrīz vienmēr ir vējains, tas sevišķi nepriecē, un gulēt nepiestiprinātā teltī galīgi negribās. Kā mēs šo jautājumu risināsim? Atbilde - nākamajā apraksta daļā! Un, jā, es zinu, ka šī nav ļoooti dramatiska epizode, bet nevar jau vienmēr būt tāda spriedze, ka tu nospied AZ5, bet atomreaktors tāpat uziet gaisā.