Kazhes pierakstu burtnīca

Sākt ceļojumus ar kādu neizdošanos man ir raksturīgi - līdzīgi kā orientēšanās distancēs es visbiežāk "noroku" pirmu kontrolpunktu, tā ceļojumos kritiskākais ir pirmā nakts, kuru mēdzu rezervēt kriminālās viesnīcās, kaut ko ne līdz galam saplānot un visādi citādi - sākt ceļojumu uz jautras nots. Gadās arī, ka jautrība nav manis paša izraisīta - piemēram, robežsargu interesi Telavivas lidostā savulaik nebiju speciāli provocējis. Tomēr jāatzīst, ka tik "spoža" sākuma kā mūsu braucienam uz Īriju man vēl nebija bijis.

Viss sākas jau lidostā, kur mums uz slīdošās lentas uzreiz parādās mugursomas, bet nemaz neparādās Esteres rati. Ņemot vērā, ka pēc vietējā laika ir pāri pusnaktij, bet Rīgā - pāri diviem naktī, tie nemaz nav īstie apstākļi, lai lieki dzīvotos pa lidostu. Marina aiziet noskaidrot situāciju un saņem atbildi no laipnas lidostas darbinieces - tā esot tipiska problēma šonakt, ka lidostas darbinieki paši vien sev skaidras motivācijas vadīti pagaida, kamēr pasažieri ir aizgājuši uz termināli, un tad ratiņus izkrauj pie lidmašīnas, lai tie paši pasažieri (kuru tur nav) tos savāktu, nevis tos nogādā kopā ar pārējo bagāžu. Bet nekas - atbildīgais vīrelis tiek sazvanīts un solās ratus atnest iespējami operatīvi. Kamēr Marina gaida viņa ierašanos, es izeju jau cauri durvīm, pa kurām atpakaļ nenāk, un dodos uz auto īres kantori, lai pārmērīgi nekavētos ar papīru kārtošanu.

Mašīnas ziņā viss ir kārtībā un pat labākā, nekā bija gaidīts. Proti, Īrija ir viena no tām zemēm, kur auto nomas kantoros ir diezgan principiāla cenas starpība starp mašīnām ar manuālo un automātisko kārbu, un nevēlēdamies maksāt divarpus reizes vairāk, šoreiz biju samierinājies ar manuālās kārbas auto. Pēc idejas - varu jau braukt arī ar tādu, taču skaidrs, ka kreisās puses satiksmē labprātāk būtu izvēlējies automātu. Un tādu es arī dabūju - kā atklājās, tikai tādi auto bija atlikuši uz vietas un bez papildu tēriņiem paredzētā Opel Astra pārvērtās par VW Jetta - mazliet tomēr smalkāku auto. Tā vispār ir novērota prakse - ka itin bieži, īrējot auto, vari neizvēlēties sev vēlamu ekstru, un pēc tam to vienkārši dabūt bez maksas (vairākkārt šādā veidā esmu ticis pie mašīnas ar iebūvētu navigācijas sistēmu). Tā kā normāli visiem auto nomas kantoriem darba laiks jau sen ir beidzies, izsniedzis man auto atslēgas, īres kantora čalis liek kājas pār pleciem un steidzas mājup, atstājot instrukcijas, kur aptuveni meklēt mašīnu.

Ja tu domā, ka par nākamo jautrības iemeslu kļūst nespēja atrast mašīnu, tad tu maldies. Nē, šajā ziņā viss ir kārtībā, Marina un Estere ar visiem ratiem arī ātri ir klāt, aizejam pārsimts metrus līdz mašīnai, saliekam tajā mantas un... izrādās, ka mašīnu nevar iedarbināt. Pirmā versija mums ir nobloķējusies stūre, bet tās grozīšana nekādu efektu nedod. Tad nāk jautājums - varbūt kāda poga vai cita veida "sekretka" jālieto? Kā zināms, kam pavaicāt, īsti nav, nākas vērsties pie uzticamās gūgles tantes, kura gan neko vērtīgu priekšā pateikt nevar. Pēc piecām-desmit minūtēm čakarēšanās tomēr atklājas, ka sākotnējā versija bijusia īstā - griežot reizē stūri un atslēgu aizdedzē, mašīna atmostas. Nu tik brauksim!

Braukt mēs patiešām braucam - līdz rezervētajai istabiņai ir kādi desmit kilometri ceļā, ar nokļūšanu nekādu sarežģījumu nerodas, līdz nonākam pie durvīm. Tur - tukšums un tumsa. Situācija sekojoša: viesnīcu cenas Dublinā mani galīgi nebija uzrunājušas, līdz ar to biju rezervējis istabiņu kaut kādā "lodge" - plus/mīnus bed&breakfast tipa iestādē, no kuras man bija atrakstīts, ka par vēlo ierašanos būs jāpiemaksā, jo kādam būs mūs jāsagaida. Akceptēju to, pavaicāju - varbūt uzzvanīt, kad tuvojamies? "Nē, nē, viss kārtībā - jūs gaidīsim!" Aha, ka tik ne tā! Nevienas dzīvas dvēseles, telefons, uz kuru neviens neatbild, durvju zvans, uz kuru neviens neatbild. Un divgadīgs bērns mašīnā. Būtu mēs divatā vien - pārgulētu auto vai kaut kur puslegālā vietā uzslietu telti, bet trijatā šādi gājieni īsti korekti nešķiet. Ko darīt? Caur Booking pat neko nevar šai naktij vairs noskatīt, jo ir jau pāri pusnaktij, un skaitās, ka pienākusi rītdiena. Tomēr kaut kādu viesnīcu resurss iesaka - no lielajām, tur gan jau istaba atradīsies. Braucam turp - jā, patiešām, milzīga viesnīca, ieejam iekšā, bet tur nakts dežurants pavēsta: diemžēl, brīvu istabu nav!

Pirms braukt uz nākamo viesnīcu, piezvanu, noskaidroju - jā, istabas ir. Cena, protams, ne no draudzīgajām, bet nav īsti tā situācija, kad būt izvēlīgam. Secinājums parastais - skopais maksā divreiz, būtu uzreiz rezervējis normālu viesnīcu, izpaliktu jātne. Labi, kā lai arī nebūtu - viesnīcā tikām, tiktāl viss labi. Bet tad nāca vēl nakts pēdējā izgāšanās. Jau numuriņā konstatēju, ka aizmirsu no lielās mugursomas paņemt elektrības pārveidotājus, lai varētu iespraust lādēties telefonus. Biju jau ceļā uz mašīnu, kad sapratu - a atslēgu ta nav! Kur tās atstāju - velns viņu zina. Dublinā jau ap diviem naktī, Rīgā - četri. Visu dienu biju pavadījis strādājot - skaidrs, ka galva neko labi nestrādā. Eju atpakaļ uz istabu - tur atslēgu nav. Trešo, ceturto reizi pārbaudu visu drēbju kabatas, nav! Kādi vēl varianti? Atstātas pašā mašīnā? Dodos lejā (ārā, protams, līst lietus) - skaidrs, ka nekādu atslēgu aizdedzē nav un mašīna ir aizslēgta. Vai nu tās ir palikušas bagāžniekā un mašīna pati aizslēgusies (nezinu, vai tai ir šāda automātika, pārāk nesen esam pazīstami) vai - cits variants. Katram gadījumam apjautājos viesnīcas recepcijā, vai reģistrējoties neesmu atstājis auto atslēgas. Čalis uz mani (pamatoti) noskatās kā uz idiotu. Nē, nekādu atslēgu nav. Nekas cits neatliek - eju vien uz numuriņu. No rīta zvanīšu auto nomas kantorim, ziņošu situāciju, gan kaut ko izdomās. Tad Marina atcerās, ka es mazajā somā biju salicis vadu murskuli no lielās somas. Tur - mašīnas atslēgas. Stulbās drāmas noslēgums. Dodamies gulēt. Par spīti vēlajai stundai ilgi nevaru aizmigt, jo noskaņojums reāli uz nulles - tik daudz visa kā nočakarēt vienā piegājienā, to vajag mācēt. Bail pat domāt, kāds būs šī ceļojuma turpinājums.