Kazhes pierakstu burtnīca

Tā jau ir kļuvusi par tradīciju, pirms katra ceļojuma noskaidrot, vai gadījumā to nevarētu apvienot ar kādu orientēšanos. Sevišķi augstas cerības šoreiz uz to, ka kaut kas šajā ziņā varētu izdoties, šoreiz neliku - pārāk specifiski un konkrēti plāni, un nav jau tā, ka Bulgārija un Rumānija būtu pārākās orientēšanās lielvalstis. Neko daudz par to orientēšanās tradīcijām, bet Wikipedia var redzēt, ka par abām tām ir precīzi nulle medaļu pasaules čempionātu vēsturē, līdz ar to diez vai tur katru dienu katrā pilsētā ir kādi mači. Un tomēr, izrādījās, ka Rusē vietējā sporta kluba sezonas atklāšana notika tieši dienā, kad mums bija paredzēts tur iebraukt. Nācās gan mazliet piekoriģēt braukšanas laikus, lai uz pusdienlaiku jau būtu klāt, bet tas izrādījās pilnīgi realizējami.

Komunikācija ar sacensību organizētājiem gan nebija no vienkāršākajām. Reģistrēšanās notika caur epastu, izstāstīju detaļas, ka mums nepieciešams, lai es startēju iespējami agri un Marina iespējami vēlu, jo kādam jāpaliek ar bērnu. Uzdevu vēl dažus jautājumus par sacensību norisi. Un saņēmu atbildi: "Ok. We await you." Bez jebkāda izvērsuma. Nu, labi, lai tā būtu. Taču, kad dažas dienas pirms pašām sacensībām atvēru kluba lapu un ieraudzīju, ka starta protokolā mūsu uzvārdu nav, tas mazliet apbēdināja. Uzrakstīju atkal. Atbildē saņēmu koriģētu protokolu, kurā mūsu uzvārdi patiešām bija. Tiktāl labi, taču starta laiku intervāls 6 minūtes īsti neatbilda prasībām. Uzrakstīju arī par to, atbildi nesaņēmu. Kā lai arī nebūtu, izlēmām uz sacensībām braukt un tur uz vietas noskaidrot, būs vai nebūs mums tur dalība. Marina tradicionāli izteicās, ka viņai jau nav obligāti piedalīties (kāds te mēģina sačkot!), bet nu labi - kā būs, tā būs.

Sacensības notika piejūras parkā gandrīz pilsētas centrā, sauktā par Jaunatnes parku. Novietojām mašīnu pie blokmājām netālu no parka, un gājām skatīties "ko notiek". Tā kā nekur publiski pieejamajos materiālos nebija informācijas, kurā tieši vietā parkā būs sacensību centrs, nācās straujiem soļiem doties uz vienu tā galu, gatavībā vajadzības gadījumā jau ļoti straujiem soļiem maukt arī uz otru. Tomēr pirmais gals izrādījās pareizais, jo tur bija organizētāju telts. Piegāju klāt pavecākam vīram, kas šķita esam organizētājs, un stādījos priekšā kā Raimonds no Latvijas. Izrādījās, ka tas bija tas pats cilvēks, kas bija ļoti lakoniski atbildējis uz maniem epastiem, bet viņa īso vārdu iemesls bija prozaisks - draņķīgas angļu valodas zināšanas. Toties, kā jau gados vecāks bulgārs, viņš izrādījās tīri labi runājam krieviski. Noskaidroju, ka mums kā viesiem nav jāiespringst uz konkrētiem starta laikiem, varam doties distancē, kad gadās starta minūte bez mūsu grupas dalībniekiem. Un, ka bulgāri ir ļoti viesmīlīgi un no ciemiņiem pat dalības maksu neņem. Tas šķita ļoti jauki, ne tādā ziņā, ka tie daži eiro mums kaut ko principiāli mainītu, bet kā žests.

Par pašām sacensībām - es skrēju četru kilometru distanci, Marina - trīs kilometru. Orientēšanās ziņā nekā sarežģīta nebija, kā jau to arī varētu gaidīt no sprinta parkā. Vienu stulbu kļūdu tomēr pieļāvu, kas maksāja aptuveni minūti, nepareizi interpretējot zonu, kurā notika parka labiekārtošanas darbi, biju aizskrējis vienam punktam garām. Mazliet arī pa daudzdzīvokļu namu pagalmiem sanāca padzīvoties. Rezultātos nekur tuvu augšai nebijām, tīri kāju ātruma dēļ ar vietējiem sacensties izrādījās gaužām grūti, turklāt manas kājas ne tuvu nebija labākajā formā pēc rīta skrējiena pa Šumenas kāpnēm. Izskrējušies, devāmies uz auto un ar to - uz mūsu noīrēto dzīvokli.

Pie dzīvokļa mūs jau gaidīja izīrētāji, kuri bija arī "pieturējuši" vietu, kurā mums novietot auto, proti, līdz ar mūsu ierašanos vieta tika mums atbrīvota. Dzīvoklis bija ar visai ipatnēju risinājumu - tas bija mazs vienistabnieks piecstāvenes otrajā stāvā, bet ar savu atsevišķu ieeju - no ielas uz to veda individuālas trepes, līdz ar to nebija nepieciešams iepazīties ar kāpņu telpu. Arī iekšpusē dzīvoklim nebija ne vainas (patiesību sakot, ja neskaita pirmās nakts diezgan neveiksmīgo risinājumu Bukarestē, Airbnb mums šoreiz bija diezgan labvēlīgī). Saņēmām arī rekomendācijas, kur vajadzētu ēst, un tām sekojot nonācām tradicionālā bulgāru restorānā, kurš interjera ziņā mazliet atsita Lido, taču nebija bistro, bet tiešām restorāns. Tur diezgan labi pieēdāmies, un gājām pastaigā pa Rusi.

Jāsaka, no Bulgārijas pilsētām, ko apmeklējām šajā ceļojumā Ruse man bija viena no svešākajām - aptuveni tikpat mazzināma kā Šumena, bet tīri no apbūves skaistuma un arī patiesībā - centrālās daļas sakārtotības viedokļa to varētu ielikt pirmajā vietā (nesalīdzinot to ar tūristiskajām mazpilsētām kā Sozopole un Nesebara). Vecpilsēta tai bija ļoti patīkama, ar jauku gājēju ielu visai tai pāri. Vakarpusē vēl aizstaigājām līdz viesnīcai "Rīga" - pamatīgam sociālisma laikmeta monstram, kas atgādina par laikiem, kad Bulgārija tika dēvēta par 16. padomju republiku. Dīvainā kārtā Ruse pat nav Rīgas sadraudzības pilsēta.

Svarīgs precizējums no Edija Š.:
Kā izrādās, viens slavens orientierists bulgāriem tomēr ir. Kirils Nikolovs ir 2006. gada Eiropas vicečempions sprintā, augstās vietās nodevis stafetes kociņu Bulgārijas izlases rindās. Un veicis diezgan psihopātisku 109 stundu skrējienu pa maršrutu, ko parasti bulgāri veic 20 dienās kā grūtu pārgājienu. Tāpat Edijs apgalvo, ka Ruse savulaik diezgan droši ir bijusi Rīgas sadraudzības pilsēta, ko apliecina arī plāksne pie nama Ruses ielā (un pašas Ruses ielas klātbūtne Rīgā). Un, jā - orientēšanās sacensību vadītājs, ko satikām, pastāstīja, ka esot trīs reizes bijis Rīgā ar bulgāru orientieristiem, jo viņiem bijusi sadarbība ar RTU. Internetā atrodamā informācija to apstiprina - padomju periodikā par šo pilsētu draudzību rakstīts daudz, bet kur tā pagaisusi - nav īsti skaidrs.
No rīta izstaigājām to pilsētas daļu, ko vakarā vēl nebijām gana kārtīgi apskatījuši, bet tad es devos uz futbolu. Pa šo laiku, kas pagājis, kopš rakstīju spēles aprakstu, Bulgārijas futbola sezona ir jau gandrīz noslēgusies, Ruses komandai varonīgi pārspēlēs saglabājot vietu augstākajā līgā arī nākamajam gadam. Urrā! Vienmēr priecājos par manis klātienē redzētu komandu panākumiem, lai arī cik niecīgi tie nebūtu.

Pēc futbola spēles noslēguma uzreiz devāmies prom no Ruses un vienlaikus arī no Bulgārijas. Nākamajā dienā bija gaidāms lidojums mājās, līdz ar to atgriezāmies Bukarestē. Izbraukšana no Bulgārijas sanāca drusku laikietilpīgāka kā iebraukšana tajā, turklāt bijām pamanījušies pilnībā iztērēt vietējo naudu, kā rezultātā par Donavas tilta šķērsošanu nācās maksāt eiro (kas, par laimi, bija iespējams, nenācās griezties riņķī). Šoreiz mums Bukarestē bija cits dzīvoklis, jau pavisam vecpilsētā, bet pārsteidzošā kārtā ar stāvvietas atrašanu gāja pietiekami vienkārši - patiesībā pat tik vienkārši, ka kādu brīdi mūs mocīja šaubas, vai neesam kaut ko sajaukuši un vai tik no rīta nebūs soda kvīts logā (nebija). No rīta vēl izmetām pēdējo loku pa Bukarestes vecpilsētu, kura šoreiz izskatījās simpātiskāka nekā pirmajā rītā, kad biju tai skrējis cauri, un tad jau devāmies lidostas virzienā - nodot auto un mājās. Ar to arī šis izbrauciens beidzās. Nekādu super grandiozo piedzīvojumu nebija, bet kopumā - itin jauki pavadīta atvaļinājuma nedēļa.