Īsa mīlas dēka noslēgusies
Tās bija brīnumskaistas divas nedēļas, un es esmu tev pateicīgs, ka tu man tās dāvāji. Bet, mazulīt, būsim tieši un atzīsim - labi, ka tās ir palikušas pagātnē un nekad vairs neatgriezīsies, jo brīvība man ir svarīgāka par visu!
Ar šādiem vārdiem es tēlaini atvados no savas pēdējo divu nedēļu atkarības - spēles "Ingress". Ja gadījumā tev nav sanācis dzirdēt par šo spēli, neesmu drošs, ka man vajadzētu par to izteikties īpaši detalizēti - kā nekā es skaidrāk nekā jebkurš cits tev varētu raksturot, ka šī ir viena no tām spēlēm, kas tevi var dažu dienu laikā ievilkt savas atkarības tīklā un padarīt par sabiedrībai nederīgu funkcionēt nespējīgu dārzeņveida radību. Cietīs gan tava personīgā, gan profesionālā dzīve, zudīs ēstgriba, kritīs ārā mati un acīs parādīsies slimīga gaisma ik reizes, kad ieraudzīsi kādu piemiņas plāksni uz mājas sienas vai tornīti tuvāk tās jumtam.
Minimālā informācija, no kuras droši vien tomēr neizvairīšos, ir tāda, ka šajā spēlē ar viedtālruņa palīdzību tu apmeklē virtuālus portālus, kuri ir saskaņoti ar reālās pasaules objektiem un šie portāli ir piederīgi kādai no divām pusēm - zilajiem vai zaļajiem - un arī tu pats esi spēles dalībnieks vienā no pusēm. Vispār, ja tevi interesē kas vairāk, palasi Sapņa aprakstu, viņš ir izteicies daudz rūpīgāk un precīzāk nekā to varētu gaidīt no manis.
Tā vietā tev pastāstīšu, kā šajā spēlē gāja man. Ilgstoši es cīnījos pretī šai sērgai (lielā mērā - pateicoties tam, ka man bija kaitinoši lēns telefons, kaš pat ar zvanu saņemšanas funkciju ne vienmēr jaudāja tikt galā), bet pirms divām nedēļām klausuli nomainīju pret svaigāku, kā rezultātā notika tas, ko varēja gaidīt - man paslīdēja roka un "Ingress" ienāca manā telefonā. Pirmo-otro dienu viss bija labi - dažas reizes atvēru aplikāciju, "nohakoju" kādu portālu un dzīvoju tālāk savu dzīvi. Bet tad pār mani virsroku guva man raksturīgais statistiķa maniakālisms, kā rezultātā Ingress tika darbināts arvien vairāk un vairāk. Joks ar šo spēli ir tāds, ka tā ir vienlaikus smagu atkarību raisoša un itin garlaicīga, kas manā gadījumā motivēja censties progresēt šajā spēlē iespējami strauji.
Pēc aptuveni nedēļas sapratu - labi nebūs, man sev ir jāuzstāda kāds mērķis spēlē, lai varētu šo atkarību kontrolēt. Rezultātā noteicu - man jātiek līdz spēles astotajam līmenim un jāapstājas. Jāatmet vienā piegājienā, kā teikt "cold turkey" stilā. Atlika tik vien, kā to paveikt. Joks ir tāds, ka spēlē kopumā ir 16 līmeņi un katrs nākamais ir teorētiski divreiz grūtākais par iepriekšējo, bet astotais ir pēdējais no līmeņiem, kuru iespējams sasniegt salīdzinoši ātri. Un divu nedēļu laikā šo līmeni man izdevās sasniegt, par ko jūtos gandarīts. Jeij!
Besis par šo pasākumu man bija uznācis veselu čupu reižu un galvenais, kas motivēja turpināt, bija vēlme iespējami ātrāk tikt ar šo padarīšanu galā. Šovakar beidzot tikai savākts 1.2 miljonais punkts un spēle finišēta. Ar to no Ingress pasaules atvados un mans konts pārvēršas par noliktavu Marinas kontam. Pašam par to liels prieks! Lai jums - zilie un zaļie - labi turpmāk karojas!
Lūk, arī mana statistika šajā spēlē:
