The Endless River
Biju viens no miljoniem cilvēku visā pasaulē, kam ziņa par jaunu Pink Floyd albumu nāca pilnīgi negaidīti un neticami. Pēc 20 gadu klusēšanas? Sešus gadus pēc Rika Raita nāves (tiešām pagājuši jau seši gadi!)? Joprojām bez Rodžera Votersa? Un trīsdesmit piecus gadus kopš pēdējā klasiskā PF albuma? (Final Cut tomēr ir izteikts Votersa solo ieraksts, bet pēdējās divas plates par klasiskām nosaukt nekādi nevaru). Skaidrs, ka jautājumu un bažu pirms šī ieraksta klausīšanās bija vairāk kā nekontrolētas sajūsmas.
Patiesībā gan tas nav jauns Pink Floyd albums, jo muzikālais materiāls šim ierakstam tapis pirms divdesmit gadiem, rakstot "The Division Bell". Skaidrs, ka tas ir ticis pārstrādāts, pieslīpēts, ierakstītas jaunas bungu partijas un tas novests līdz tādai kondīcijai, lai rastos iespaids, ka tu klausies pilnvērtīgu albumu un nevis atgriezumu kolāžu, bet lietas būtību tas nemaina - lai arī šim ierakstam vismaz skaņdarbu nosaukumu ziņā ir kopīgs vēstījums (kuru kaut kādā mērā var sadzirdēt arī mūzikā) - par manam kolēģim Mārtiņam tik nozīmīgo tēmu "ir jārunā" - tas tomēr ir diezgan skaidri sastiķēts no tāda materiāla, kāds nu bija pieejams.
Jautājums, protams ir - kāds tad ir tas materiāls? Pozitīvās recenzijas (un tādu šim ierakstam ir diezgan daudz) nebeidz uzteikt, ka atmosfēras ziņā šis ieraksts vairāk līdzinās pirms superslavas ēras platēm - 68.-72. gadu ierakstiem, kad Sids Barets vairs nebija grupas līderis, bet Rodžers Voterss tāds vēl nebija un grupā valdīja radošas demokrātijas apstākļi. Daļēji varu tam piekrist, taču tikai daļēji, jo patiesībā šādi vārdi tika bieži veltīti arī "Momentary Lapse of Reason" un "Division Bell", kam ir gluži vienkāršs izskaidrojums - periodos, kad grupai nebija kāds viens konkrēts līderis ar vīziju, katrs centās ielikt ierakstos kaut ko no sevis, tāpēc Meisonam un Raitam arī "Endless River" ir daudz lielāka loma nekā, teiksim, tā bija "The Wall" vai "Animals".
Zini, kāds man ir radies iespaids par šo ierakstu klausīšanās divu dienu garumā rezultātā? Tas ir neuzbāzīgi nekaitīgs un patīkams. Itin jauka fona mūzika, kura nenoliedzami ir iespaidojusies no Pink Floyd - jo realitāte ir tāda, ka vismaz Gilmors tajos brīžos, kad viņš ierakstās zem PF zīmola nav spējīgs ik pa brīdim neiepīt kaut ko, kas atgādinātu "On the Run" no The Wall vai arī kādas citas atsauces uz Pink Floyd zelta ēru, pildīdams kultūrcitātu piesaucēja funkcijas. "Anisina" atsauc "Us and Them" no "DSotM", "It's what we do" liek domāt par "Shine on You Crazy Diamond", un arī kopumā sajūta "šo es esmu dzirdējis jau kaut kur citur" pastāvīgi atrodas kaut kur netālu. Līdz ar to "The Endless River" ir dubultnostaļģisks ieraksts - gan pēc mūžībā aizgājušā Rika Raita, gan pēc pašu Pink Floyd labākiem laikiem. Taču tāds jau principā bija arī Division Bell, kuru noslēdzošā "High Hopes" itin labi veica atvadu no grupas funkcijas un no kuras teksta radies arī šī ieraksta nosaukums - "The Endless River".
Kas attiecas uz līdzībām ar "Division Bell" - un tādas te ir neizbēgamas kaut vai ieraksta tapšanas apstākļu dēļ - tādu vidū ir jāmin "Talkin' Hawking", kurā atkal jau izmantoti Stīvena Hokinga runas fragmenti (turpinot "Keep Talking" no iepriekšējā albuma) un noteikti arī vienīgā vokālā kompozīcija šajā albumā - to noslēdzošā "Louder than Words", kurai kā jau tas raksturīgs vēlīniem PF ierakstiem tekstu rakstījusi Gilmora kundze Polija Samsone, kas mēģina vēlreiz veikt kopsavilkumu PF daiļradei, aizstājot šajā statusā "High Hopes", taču asaras manās acīs tā neraisa.
Īsi sakot - brīnumi nav notikuši, taču arī katastrofa nē - šis ieraksts ir pietiekami nekaitīgs, lai nebūtu pamata žēloties, ka PF radījuši kaut ko sliktāku par "Momentary Lapse", turklāt pasniegts šis ieraksts ir gana gaumīgi, atturīgi un pēc PF standartiem pat bez milzīgas pompas (nekāda Publius Enigma tev šoreiz nebūs!). Bet sajūtu "dod vēl!" tas arī neraisa, tālab varu tagad ar mierīgu sirdi klausīties kaut ko no vecajiem labajiem gabaliem, kaut vai "Careful with that Axe Eugene" un līdz ar to domājams mans nākamais PF pirkums plates formā drīzāk būs "A Saucerful of Secrets", nevis "The Endless River", jo nebeidzamajā upē noslēpumu nav sevišķi daudz.
Patiesībā gan tas nav jauns Pink Floyd albums, jo muzikālais materiāls šim ierakstam tapis pirms divdesmit gadiem, rakstot "The Division Bell". Skaidrs, ka tas ir ticis pārstrādāts, pieslīpēts, ierakstītas jaunas bungu partijas un tas novests līdz tādai kondīcijai, lai rastos iespaids, ka tu klausies pilnvērtīgu albumu un nevis atgriezumu kolāžu, bet lietas būtību tas nemaina - lai arī šim ierakstam vismaz skaņdarbu nosaukumu ziņā ir kopīgs vēstījums (kuru kaut kādā mērā var sadzirdēt arī mūzikā) - par manam kolēģim Mārtiņam tik nozīmīgo tēmu "ir jārunā" - tas tomēr ir diezgan skaidri sastiķēts no tāda materiāla, kāds nu bija pieejams.
Jautājums, protams ir - kāds tad ir tas materiāls? Pozitīvās recenzijas (un tādu šim ierakstam ir diezgan daudz) nebeidz uzteikt, ka atmosfēras ziņā šis ieraksts vairāk līdzinās pirms superslavas ēras platēm - 68.-72. gadu ierakstiem, kad Sids Barets vairs nebija grupas līderis, bet Rodžers Voterss tāds vēl nebija un grupā valdīja radošas demokrātijas apstākļi. Daļēji varu tam piekrist, taču tikai daļēji, jo patiesībā šādi vārdi tika bieži veltīti arī "Momentary Lapse of Reason" un "Division Bell", kam ir gluži vienkāršs izskaidrojums - periodos, kad grupai nebija kāds viens konkrēts līderis ar vīziju, katrs centās ielikt ierakstos kaut ko no sevis, tāpēc Meisonam un Raitam arī "Endless River" ir daudz lielāka loma nekā, teiksim, tā bija "The Wall" vai "Animals".
Zini, kāds man ir radies iespaids par šo ierakstu klausīšanās divu dienu garumā rezultātā? Tas ir neuzbāzīgi nekaitīgs un patīkams. Itin jauka fona mūzika, kura nenoliedzami ir iespaidojusies no Pink Floyd - jo realitāte ir tāda, ka vismaz Gilmors tajos brīžos, kad viņš ierakstās zem PF zīmola nav spējīgs ik pa brīdim neiepīt kaut ko, kas atgādinātu "On the Run" no The Wall vai arī kādas citas atsauces uz Pink Floyd zelta ēru, pildīdams kultūrcitātu piesaucēja funkcijas. "Anisina" atsauc "Us and Them" no "DSotM", "It's what we do" liek domāt par "Shine on You Crazy Diamond", un arī kopumā sajūta "šo es esmu dzirdējis jau kaut kur citur" pastāvīgi atrodas kaut kur netālu. Līdz ar to "The Endless River" ir dubultnostaļģisks ieraksts - gan pēc mūžībā aizgājušā Rika Raita, gan pēc pašu Pink Floyd labākiem laikiem. Taču tāds jau principā bija arī Division Bell, kuru noslēdzošā "High Hopes" itin labi veica atvadu no grupas funkcijas un no kuras teksta radies arī šī ieraksta nosaukums - "The Endless River".
Kas attiecas uz līdzībām ar "Division Bell" - un tādas te ir neizbēgamas kaut vai ieraksta tapšanas apstākļu dēļ - tādu vidū ir jāmin "Talkin' Hawking", kurā atkal jau izmantoti Stīvena Hokinga runas fragmenti (turpinot "Keep Talking" no iepriekšējā albuma) un noteikti arī vienīgā vokālā kompozīcija šajā albumā - to noslēdzošā "Louder than Words", kurai kā jau tas raksturīgs vēlīniem PF ierakstiem tekstu rakstījusi Gilmora kundze Polija Samsone, kas mēģina vēlreiz veikt kopsavilkumu PF daiļradei, aizstājot šajā statusā "High Hopes", taču asaras manās acīs tā neraisa.
Īsi sakot - brīnumi nav notikuši, taču arī katastrofa nē - šis ieraksts ir pietiekami nekaitīgs, lai nebūtu pamata žēloties, ka PF radījuši kaut ko sliktāku par "Momentary Lapse", turklāt pasniegts šis ieraksts ir gana gaumīgi, atturīgi un pēc PF standartiem pat bez milzīgas pompas (nekāda Publius Enigma tev šoreiz nebūs!). Bet sajūtu "dod vēl!" tas arī neraisa, tālab varu tagad ar mierīgu sirdi klausīties kaut ko no vecajiem labajiem gabaliem, kaut vai "Careful with that Axe Eugene" un līdz ar to domājams mans nākamais PF pirkums plates formā drīzāk būs "A Saucerful of Secrets", nevis "The Endless River", jo nebeidzamajā upē noslēpumu nav sevišķi daudz.
2014-11-11
comments powered by Disqus