Kazhes pierakstu burtnīca

Marina kaut kad pirms pāris nedēļām ierunājās par to, ka vajadzētu aizbraukt uz Viļņu uz Decathlon. Ziema šogad beidzot izskatās pieklājīga, un šis tas no ekipējuma ir aptrūcies, turklāt arī pavasarī šo to no ekipējuma vajadzēs. Es biju gatavs kādā no tuvākajām nedēļas nogalēm ieplānot auto braucienu, taču tur visu laiku ir visādi šķēršļi (piemēram, šobrīd Subārs ir servisā), un tā šīs nedēļas sākumā Marina ierosināja, ka es varētu braukt viens un ar autobusu. Pirmajā brīdī mana reakcija bija: "Ko?", bet tad es mazliet padomāju, ka vienu jau var un ka gan jau es pratīšu šo pasākumu īstenot tā, lai tas nebūtu vienkārši četras stundas autobusā + stunda veikalā + četras stundas autobusā, bet kaut kas ja ne gluži no kategorijas "ko stāstīt mazbērniem", bet vismaz tā cienīgs, lai tam veltītu dažas rindkopas publiskajā dienasgrāmatā.

Sestdienas pēcpusdienā aizripoju ar riteni uz biroju, kur noparkoju savu riteni un ar lielo mugursomu plecos devos uz autoostu. Kāpēc lielo mugursomu? Pirkumi kaut kur taču jāliek, bet ar maisiņiem rokās staigāt man nepatīk, turklāt vispār jau foršāk ir izskatīties pēc bekpekera un nevis pēc tirgus tantiņas. Izrādījās, ka biju nopircis biļeti autobusā, kas devās drusku tālākā ceļā kā tikai uz Viļņu - nakts busā uz Berlīni. Tas uzreiz nozīmēja gan autobusa divstāvainumu, gan diezgan starptautisku publiku (kas gan mani tieši neskāra). Kas mani skāra, tā bija atklāsme pēc brauciena uzsākšanas, ka lielās mugursomas kabatā bija palikuši manas austiņas - gan pulkstenim, gan telefonam paredzētās, kas nozīmēja bezmūzikas braucienu, un tas mazliet apbēdināja. Laiku braucienā īsināju, rakstot epastus ārzemju draugiem un Latvijas radiem, un mēģinot salabot vienu bagu Infogram kodā, ar ko cīnījos jau kopš piektdienas. Ar bagu galā tiku, bet pēc tam uznāca nedaudz nelabums no pārmērīgas koncentrācijas uz ekrānu (brīva formāta rakstīšana šajā ziņā ir daudz mazāk traucējoša, jo tik ļoti skatienu koncentrēt nav nepieciešams), tad nu liku datoru malā un mazliet nosnaudos.

Viļņā iebraucu ap desmitiem vakarā. Biju iepriekš jau izpētījis, ka šajā nedēļas nogalē tur notika Viļņas gaismas festivāls, ko ērtības labad saucu par "Staro Viļņa" un vismaz kaut ko no tā piedāvājuma arī es gribēju apskatīt, tāpēc istabiņu mistiskā viesu mājā caur Airbnb rezervēju vecpilsētā, lai mazāk laika patērētu ceļā uz un no tās uz gaismas festivālu. Būtiski bija tas, ka oficiāli gaismas objekti darbojās līdz 23:00, kas nozīmēja - neko izcili daudz laika manā rīcībā nebija. Par laimi autobuss brauca diezgan raiti, no stacijas uz viesu māju arī nebija tālu jāiet. Pie durvīm gan atklājās, ka tā saucamā viesu māja nudien bija mistiska - bez uzrakstiem un faktiski - vairākās atsevišķās istabiņās sadalīts liels dzīvoklis. Mazliet nācās uzgaidīt, kamēr uzradās tās saimnieks, kas lieki man skaidroja par to, kas ir pieejams virtuvē (nebija plānu tajā iegriezties) un tad vēl mēģināja no manis uz brīdi aizņemties telefona lādētāju (neizdevās, USB-C). Tikko bija šāda iespēja, nosviedu lielo mugursomu, izņēmu no tās mazo un devos iekšā pilsētas dzīvē.

Tuvākais manai dzīvesvietai objekts atradās pie Rātsnama, kādu 300 metru attālumā, turp arī gāju. Izrādījās, ka nekā satriecoša tur nebija - ar zaļiem gaismas stariem izgaismots laukums, izskatījās tīri labi, bet ne vairāk. Tad es pieļāvu kļūdu, aiziedams pa nepareizu ielu, kurā nekādu objektu nebija (manā rīcībā bija bilde telefonā ar kaut nosacītu gaismas objektu karti bez jebkādiem skaidrojumiem, kas ir katrā punktā), līdz ar to kādu brīdi vienkārši paklīdu pa naksnīgu Viļņu, līdz attapos pie katedrāles. Tur es tiku mazliet apčakarēts, jo pirmais ieraudzītais spožais objekts, kam kā stulbs naktstauriņš tuvojos, atklājās esam dažādu gaismas sūdiņu tirgotava. Izlēmu, ka man nav nepieciešams spīdošs balons vai spīdošs zobens, un devos tālāk. Daži tuvākie objekti mani galīgi nepārliecināja, ilgi pie tiem neuzkavējos, līdz beidzot es nonācu pie Atbalsotāja. Tas gan bija riktīgi labs - baznīcā (nezinu es Viļņas baznīcu nosaukumus), kura šķiet tiek izmantota arī kā koncertzālē uzstādīts stikla kubs, no kura nākošās gaismas komplektā ar vibrācijām radīja diezgan sirreālas sajūtas. Faktiski es teiktu, ka šis bija tas objekts, kura dēļ bija vērts šo Staro Viļņa apmeklēt - vēl šo to citu es redzēju, bet nekas cits tādas emocijas neradīja (arī gaismas paklāji ne). Un tad pamazām objekti, kam gāju garām, vairs nestrādāja - darba laiks bija cauri, sapratu, ka man arī būs jādodas uz savu istabiņu.

Pirms doties pie miera, gan gribēju tikt pie kādām minimālām vakariņām, un iegūglēju "kebab" tuvumā. Izrādījās, ka bija jāiet pretējā virzienā tam, kurp devos, un jau gandrīz par to saskumu, kad tepat 50 metru attālumā ieraudzīju Falafeļu kafejnīcu. Ideāli - tieši falafeļus jau es gribēju, nevis kebabu! Devos tur iekšā un pasūtināju falafeļus tortiljā ar asāko pieejamo mērci. Kad savā istabiņā tos baudīju, nācās secināt, ka asums tiešām bija labs (jutu to vēl līdz pat nākamajam rītam), bet tas jau ir tikai labi tādā gripas sezonā - laiku pa laikam vajag mazliet padedzināt.

Nogulēju pārsteidzoši ilgi - gandrīz līdz astoņiem, kas nozīmēja - steidzami bija jādodas skriet! Viļņā esmu bijis pietiekami daudz, lai telefonu ar karti skrējienos līdzi varētu neņemt līdzi, un tad nu devos kaut kur. Parasti tādos nesaplānotos skrējienos izvēlos kādu virzienu un skrienu tajā tik tālu, cik pa konkrēto ceļu var aizskriet. Šoreiz tas sanāca diezgan interesanti, jo iela diezgan strauji mani izveda no pilsētas, ar ietvēm bija čābīgi un tā nu sanāca, ka ieskrēju mežā. Kamēr bija takas, skriešana bija laba. Tad takas beidzās un es izskrēju pie dzelzceļa. Vēl metrus simts uz priekšu devos, līdz sapratu, ka sniegs ir mazliet par dziļu, lai es gribētu šādu skriešanu turpināt ilgstoši. Tad nu griezos uz riņķi. Pie savām namdurvīm ierados, noskrējis nepilnus astoņus kilometrus, tas, protams, bija par īsu, tāpēc vēl izskrēju vakardienas pastaigas aplīša atkārtojumu, un nu jau finišēju ar vienpadsmit kilometriem. Sanāca patīkams sniegots skrējiens, vienīgi centra daļā bija ļoti uzmanīgi jāliek katrs solis, jo bija sajūta, ka sala sākumā Viļņā bija izgatavota slidotava pilsētas izmērā, kura tagad ir nedaudz apsnigusi, bet joprojām diezgan bīstama. Un man ir slikta pieredze.

Duša, desmit minūtes ar grāmatu, un laiks posties tālākās gaitās. Sākotnēji biju domājis, ka uz Dekatlonu braukšu ar sabiedrisko transportu, biju pat no mājām paķēris Viļņas "korteli", taču, rūpīgāk izpētot karti, atklājās, ka no manas dzīvesvietas līdz veikalam bija tikai 3.8 kilometri - normāli ejams attālums. Tad nu krāmēju somu plecos un gāju. Maršruts sanāca diezgan interesants - vispirms tas mani aizveda uz Viļņas centrālo dzelzceļa staciju (varētu sākt pildīt Vilcieniņu misiju Viļņa-Atēnas vai Viļņa-Amsterdama), kur es gan izvēlējos nepareizu risinājumu - pieņēmu, ka karte uzskata, ka otrā sliežu pusē nokļūšu ejot cauri stacijai, bet tad sapratu, ka tas varbūt nav nemaz tik vienkārši un ka no manis tiek sagaidīta tilta šķērsošana pārsimts metru attālumā no stacijas. Otrpus sliedēm visai ātri pilsēta beidzās, un daļu ceļa gāju diezgan normāli pa mežu, turklāt kā jau Viļņā pieņemts - pa reljefu augšā-lejā. Nudien nebija sajūtas, ka esmu ceļā uz lielveikalu. Tomēr mežs kādā brīdī beidzās, iznācu klajumā pie šosejas, tad vēl neliels posmiņš līdz estakādei (bija ietve - daudz komfortablāka iešana nekā līdzīgā Dekatlona apmeklējumā Portugālē pirms dažiem gadiem), garām IKEA milzim un biju pie Dekatlona durvīm.

Veikalā man bija saraksts no aptuveni 10 lietām, ko vajadzēja iegādāties, un es plānoju iekļauties 30 minūtēs. Es centos, no tiesas centos, bet beigās sanāca gandrīz stundu tur pavadīt - ne visu atradu no pirmā piegājiena, nācās iet atpakaļ, šis tas neatradās tur, kur cerēju to ieraudzīt. Sarakstu izpildīju, kā jau Dekatlonā pieklājas, iepirku arī dažas neplānotas lietas, bet laiku pārtērēju. Lielākais prieks pašam par jauniem dūraiņiem riteņbraukšanas vajadzībām. Vecos turpat ārpusē pirmajā konteinerā izsviedu - oriģinālo krāsu zaudējuši, toties brūnganumu no ķēdes rūsas ieguvuši, aizlīmēti ar izolācijas lenti vietā, kur bija izdedzināti, tie izskatījās gaužām bēdīgi, bet doma pirkt līdzīgus par orientējoši 80 eiro kādā sporta preču veikalā Rīgā, galīgi neuzrunāja. Desmit eiro cena Dekatlonā - cita lieta! Vēl novērtēju vienu tehnoloģisku jaunievedumu - izejā manā pirkumu somā kaut kas nopīkstējās, apsargi lūdza uzrādīt čeku. Redzēju, ka viņu viedierīcē parādījās foto ar zilu velo ķiveri - tādu biju nopircis, čekā arī tāda parādījās un viss kārtībā. Bet doma par to, ka konkrētā prece nopīkstas tā, ka var identificēt, kas tā par preci - tas šķita visai smalki. Nebija pat nepieciešamības krāmēt ārā somu un rādīt tās dibenā sakrāmēto netīro veļu.

Pēc veikala jutos ļoti kārtīgi nopelnījis brokastis (11 kilometri skriešanas, 4 kilometri iešanas un vēl stunda veikalā bez jebkādas enerģijas uzņemšanas), un devos iekšā IKEA. Ir zināms, ka viens no galvenajiem šo veikalu vilinājumiem ir ar tiem komplektā esošais ēstūzis. Šoreiz gan biju noskaņots tālāk par ātro uzkodu iestādi neiet, jo normālās ēstuves apmeklējums ir saistīts ar nepieciešamību iziet cauri arī veikala labirintam, kam man nebija ne mazākās motivācijas (un arī pa turieni lavierēt ar pilnu 80 litrīgu mugursomu īsti neprasījās). Apgādājos ar veģetāru cīsiņu mīklā, friškām un kaut kādu padzērienu, pie reizes turpat blakus iepirku bulciņas, alu, sinepes un marinētu siļķi (bulciņas - ēšanai autobusā, pārējo - vešanai uz Rīgu), notiesāju patīkami lētās brokastis, un enerģijas līmenis bija atjaunots.

Sekoja jau zināmais sniegotais maršruts uz pilsētu, un bija jauns plāna punkts. Kad viesojos dzelzceļa stacijā, pie tās durvīm ieraudzīju informatīvu norādi "Dzelzceļa muzejs". Manuprāt, dzelzceļa muzeju nekad nevar būt par daudz, un es biju noskaņojies to apmeklēt. Tiesa, kad iegāju stacijā jau muzeja meklēšanas režīmā, nezkādēļ man pašu muzeju ieraudzīt neizdevās. Secinājums - lai arī informācijas par muzeja eksistenci pilnīgi noteikti tur ir pietiekami, būtu labi salikt ne tikai paziņumus "Muzejs", bet tiem komplektā pievienot kādu bultu, lai saprastu, kur tieši muzejs atrodas. Pavaicāju Gūgles tantei un tā teica - ārpus stacijas, divsimts metru attālumā. Gāju tur, bet arī tur nebija neko labi - tur bija dzelzceļa muzeja āra ekspozīcija (no ielas puses slēgta), nevis pats muzejs. Gāju uz šo ekspozīciju no otras puses, tur savukārt uzsraksts "āra ekspozīcija ziemā nav pieejama". Eh. Nobildēju ko nu varēju no perona puses un gāju atkal meklēt pašu pamatmuzeju. Atradu - turpat stacijā iekšā, tikai uz otru pusi bija jāiet. Tikai muzejs bija slēgts - svētdiena (gūgle gan uzskatīja, ka tas svētdienās strādā). Atkal, vilcieniņu terminoloģijā runājot, maršruta pārplānošana. Kā tajā anekdotē par seksu pulksten deviņos, strādā tas vai nestrādā, bet muzejs būs. Nē, pāri sētai nekur nelīdu, vienkārši noskatīju citu muzeju - Ilūzijas muzeju. Tam gan bija jāstrādā katru dienu (un pat līdz deviņiem vakarā!).

Ja tu domā, ka Viļņas Ilūzijas muzejs ir kaut kas līdzīgs Zagrebas "Salauzto attiecību" muzejam, tu kļūdies (būtu gan ļoti mazticami, ka tu tā varētu domāt, bet es katram gadījumam nodrošinos). Šis muzejs galīgi nav par tēmu, ka visa mūsu dzīve ir ilūzija un meli vai kaut kas tamlīdzīgs. Nē, tas gluži vienkārši demonstrē dažādas (galvenokārt optiskas) ilūzijas un šādus tādus trikus. Muzejā ir ļoti laipns personāls, kas izskaidro teju katru objektu arī tad, ja esi teicis, ka tev ekskursija nebūs nepieciešama. Var pasmelties šādas tādas idejas uzdevumiem kādos pasākumos, mazliet palauzīt galvu par tēmu, "kā tas īsti strādā" un vispār - izzinoši un izklaidējoši pavadīt laiku. Ieejas maksa nav pati mazākā - desmit eiro pieaugušajam - bet, manuprāt, ir tā vērts.

Izstaigāju muzeju, un tad vairs nemaz tik daudz laika līdz autobusam nebija atlicis. Liku atkal plecos lielo somu un devos autoostas virzienā. Aši ieskrēju IKI pēc vēl mazliet paikas, un tad jau varēja kāpt autobusā, un sākās varbūt ne pašas aizraujošākās četras stundas manā dzīvē, bet vismaz pietiekami labi iespēja atpūsties pēc intensīvās staigāšanas un skriešanas dienas pirmajā daļā. Līdz ar to šajā aptuveni diennakti ilgušā izbrauciena bilance (proti, tajā padarītais):

1) redzēju "Staro Viļņa",
2) notestēju un atzinu par labu man iepriekš nezināmu falafeļu kafejnīcu,
3) ziemīgs un sniegots rīta skrējiens,
4) "pārgājiens" uz un no veikaliem,
5) iegādātas vajadzīgas sporta preces,
6) apmeklēts muzejs.

Ir bijušas arī mazāk saturīgas dienas manā dzīvē. Nezinu, vai tuvākajā laikā sekos vēl kāds līdzīgs izbrauciens (es nemaz pēc tādiem totāli solo ceļojumiem nealkstu), bet pašam šķiet, ka no šī izbrauciena izspiedu salīdzinoši daudz. Protams, būtu varējis vēl sestdienas vakarā iegriezties kādā krogā, bet tam man vienatnē galīgi nav motivācijas - ja vēl būtu izdevies sainternetot kādu saistošu koncertu krogā, varētu par to domāt, bet vienkārši vienatnē dzert alu man kaut kā neprasās.