Kazhes pierakstu burtnīca

Kaut kādā mērā tas galīgi nav normāli, ka tāds pašpasludināts Eiropas kino cienītājs kā es līdz šim nebija noskatījies pat vienu "Dogme 95" filmu - vai vismaz nevienu no klasiskākajām pēc šiem principiem uzņemtu kinolenti. Sākt izlēmu ar vienu no Dogmas vieglākajām filmām - "Itāļu valodu iesācējiem".
Kādā Dānijas mazpilsētā tiek nozīmēts jauns mācītājs, jo iepriekšējais ir drusku zaudējis saprātu. Mācītājam nesen ir mirusi sieva (jaunajam), un viņš nav izcilā garīdzniecības formā, turklāt arī viņa ticība nav fenomenāli stipra. Tā kā vecais mācītājs vēl nav atbrīvojis telpas, jaunais pagaidām tiek izmitināts viesnīcā. Tur viņš iepazīstas ar ļoti draudzīgo recepcionistu, kurš nespēj pildīt sava priekšnieka pavēli un paziņot par atlaišanu no darba čalim, kurš vada futbola stadiona restorānu. Restorāna vadītājs gan patiesībā savam darbam ir izcili nepiemērots, jo viņam ir vairāk nekā vienkārši smags raksturs un viņš pilnīgi bezkaunīgi izturās pret saviem klientiem. Viņa restorānā virtuvē strādā jauna un skaista itāliete, kura ir bezcerīgi ieķērusies recepcionistā. Problēma gan ir valodu barjerā, gan tajā, ka recepcionists nav pats pašpārliecinātākais cilvēks pasaulē. Tad vēl ir divas māsas (pusmāsas laikam) - viena no viņām strādā frizētavā un viņu pastāvīgi apciemo māte - alkoholiķe, kurai strauji tuvojas pēdējā stundiņa. Otra māsa tikām strādā konditorejā, bet viņai ir viena vairāk kā nopietna problēma - viņa ir fenomenāli neveikla un viņai viss visu laiku krīt no rokām, kas strādājot viņas darbā nav nemaz tik labi, lai neteiktu vairāk.
Kas vieno visus šos personāžus, ja neskaita viņu visu neapzināto vai apzināto tiekšanos pēc mīlestības? Itāļu valodas kursi. Tiesa, viņu kopīgais skolotājs ņem un nomirst (pēc tam, kad viena no māsām sajaukusi vārdus "piazza" un "pizza"), bet tas jau nekas - beidzot darbu zaudējušais restorāna čalis var pārņemt šo pienākumu. Tiesa, viņa itāļu valodas leksikā visai izteikti dominē ar futbola tēmu saistīti vārdi, bet tas nekas - ja tu gribi apgūt itāļu valodu, tev taču ir svarīgi zināt, kā saukt vārtsargu, kā - sānu līniju un kā - noteikumu pārkāpumu (vai - ievērojot futbola specifiku - noteikumu pārkāpuma simulāciju).
Lai arī šajā filmā vairāki iesaistītie otrā plāna personāži mirst, principā tā patiešām ir komēdija. Protams, ar savu specifiku, ņemot vērā visus būtiskos Dogmas principus - rokā turēta kamera, mūzikas iztrūkums (šajās filmās mūzika pieļaujama tikai tāda, kura skan kaut kur fonā no reālas skaņu atskaņojošas ierīces, nevis mākslīgs skaņu celiņš), ļoti rudimentāra montāža, un tā tālāk. Līdz ar to pirmās minūtes tu kā skatītājs pierodi pie filmas stila, kas sākotnēji tev vairāk izskatās pēc dokumentalā, nevis mākslas kino, bet tad jau vairs nekas nešķiet dīvains un pamazām tu tiec ievilkts filmas sižetā. Personāži ir jauki (pat nejaukākais no viņiem), situācijas - dzīvas un relatīvi ticamas, filmas noskaņa - patīkama, pat tad, kad notiekošais gluži tāds nav. It nemaz nebrīnos, ka "price/performance" ziņā šī ir Dānijas visu laiku veiksmīgākā filma - ar minimālu budžetu sasniegts maksimāls efekts, un tas man vienmēr ir paticis.
Katrā ziņā, ja arī tev ir vēlme pamazām iepazīt "Dogme 95" pasauli - šī filma ir ļoti labs ievada punkts. Tikai pēc tam labāk ķeries pie "Idiotiem".