Šī grāmata ir leģendārā ceļotāja Marko Polo stāstījums kādam lielas impērijas valdniekam par visiem viņa ceļojumiem, proti, par pilsētām, kurās Polo pabijis. Skaidrs, ka no Kalvino nevar gaidīt, ka šajā grāmatā aprakstītie ceļojumi un pilsētas atbildīs kaut kam tādam, ko varētu atrast jebkāda laika Eirāzijas kartēs. Nē, Kalvino aprakstītās pilsētas ir atrodamas iedomu pasaulē un tās neatbilst valstu kartēs atrodamajām vietām, turklāt Kalvino arī nepretendē uz to, ka viņš rakstītu par kaut ko reālu. Pilsētas ir atšķirīgas, tās bieži nepakļaujas arī fizikas likumiem, var gadīties, ka pilsēta sastāv pati no savām miniatūrām kopijām vai arī no dažādām variācijām par to, kāda šī konkrētā pilsēta varētu būt, vai citādiem brīnumiem. Un pa vidu tam ir Polo un valdnieka dialogi, kuri ir tikpat neiespējami, kā grāmatā aprakstītās pilsētas - un arī paši varoņi nav īsti droši, kas tieši ir iedoma un kas - cita iedoma, jo ar realitāti tur nav nekādas saistības. Reizēm valdnieks pats sāk Polo stāstīt par kādu pilsētu un prasīt - kas tad tā ir par pilsētu, un Polo atbilde allaž nav gluži vienkārša.
Faktiski vienīgā pilsēta, par kuru Marko Polo nekad tiešā tekstā nerunā, ir Venēcija, no kuras viņš pats ir nācis, jo... Kalvino allaž ir atbilde uz katru jautājumu, kāpēc kaut kas ir šādi vai citādi, bet skaidrs ir tas, ka nekas nav skaidrs. Un tāpat ir skaidrs, ka jo ilgāk tu šo grāmatu lasi, jo vairāk viss tev sajaucas vienā lielā omletē un jo vairāk tu ceri, ka nākamā pilsēta būs pēdējā, jo neko jaunu tu patiesībā neuzzini. Kas zina, varbūt tieši tāds ir Kalvino mērķis, un ja tā - viņš to labi sasniedz, bet tas nemaina lietas būtību, ka šīs grāmatas lasīšana ir itina apnicīga un nomācoša, un tas nemaz nav tas, ko es vēlos sagaidīt no grāmatas. Līdz ar to lielākais gandarījums, ko šī grāmata man sniedza, bija iespēja to nolikt malā pēc izlasīšanas. Bet tas galīgi nav tas, ko es parasti meklēju grāmatās.