t zero
Šķiet, ka man nevajadzēja turpināt Kalvino stāstus - kamēr "Cosmicomics" pamatdaļa šķita svaiga un aizraujoša, turpinājums tai izteikti šķita esam "more of the same" un vairāk garlaikoja nekā izklaidēja.
Tiesa, jāatzīst, ka stāstu krājuma nobeigums ir lielisks (atkal jau - specifiskā veidā) - tā galvenais varonis ir Edmons Dantess (zināms arī kā grāfs Monte Kristo), kurš ieslodzījumā mēģina izstrādāt perfektu bēgšanas plānu, balstoties uz abata Farias neveiksmīgiem izbēgšanas mēģinājumiem, abiem varoņiem atšķirīgos veidos domās risinot šo uzdevumu - viens no viņiem meklē cietumā nepilnības, otrs mēģina konstruēt prātā perfektu cietumu un gadījumā, ja perfektais cietums nesakritīs ar reālo, tad atšķirība būs ceļš uz brīvību.
Interesanti ir arī stāsti par automašīnām - vienā no tiem varonis sēž pamatīgā korķī un dažas mašīnas aiz viņa ir personāžs, kurš viņam dzenas pakaļ un grasās viņu nošaut, un varonis plāno, kā plūsma viņu izglābs vai pazudinās. Otrs - kur varonis ir sastrīdējies ar savu mīļoto sievieti pa telefonu un tagad traucas no pilsētas A uz pilsētu B, lai glābtu situāciju. Taču viņš zina, ka, iespējams, šo pašu ceļu paralēli viņam veic cits vīrietis, kurš arī mīl to pašu sievieti. Un pilnīgi iespējams, ka tieši šobrīd sieviete brauc no B uz A, lai salabtu ar savu mīļoto vīrieti. Vai arī pie otra vīrieša. Sarežģīti, kā teikt.
Skaidrs, ka Kalvino proza pa lielam ir meta-literatūra, pilnīgi sirreāla un bieži apzināti bezmērķīga. Lielos daudzumos garlaicīga, mazos - atklāsmes raisoša. Galvenais ir neaizrauties ar pārāk lielām devām, jo var rasties riebums. Tālab es tagad kādu laiku no šī autora atturēšos.
Tiesa, jāatzīst, ka stāstu krājuma nobeigums ir lielisks (atkal jau - specifiskā veidā) - tā galvenais varonis ir Edmons Dantess (zināms arī kā grāfs Monte Kristo), kurš ieslodzījumā mēģina izstrādāt perfektu bēgšanas plānu, balstoties uz abata Farias neveiksmīgiem izbēgšanas mēģinājumiem, abiem varoņiem atšķirīgos veidos domās risinot šo uzdevumu - viens no viņiem meklē cietumā nepilnības, otrs mēģina konstruēt prātā perfektu cietumu un gadījumā, ja perfektais cietums nesakritīs ar reālo, tad atšķirība būs ceļš uz brīvību.
Interesanti ir arī stāsti par automašīnām - vienā no tiem varonis sēž pamatīgā korķī un dažas mašīnas aiz viņa ir personāžs, kurš viņam dzenas pakaļ un grasās viņu nošaut, un varonis plāno, kā plūsma viņu izglābs vai pazudinās. Otrs - kur varonis ir sastrīdējies ar savu mīļoto sievieti pa telefonu un tagad traucas no pilsētas A uz pilsētu B, lai glābtu situāciju. Taču viņš zina, ka, iespējams, šo pašu ceļu paralēli viņam veic cits vīrietis, kurš arī mīl to pašu sievieti. Un pilnīgi iespējams, ka tieši šobrīd sieviete brauc no B uz A, lai salabtu ar savu mīļoto vīrieti. Vai arī pie otra vīrieša. Sarežģīti, kā teikt.
Skaidrs, ka Kalvino proza pa lielam ir meta-literatūra, pilnīgi sirreāla un bieži apzināti bezmērķīga. Lielos daudzumos garlaicīga, mazos - atklāsmes raisoša. Galvenais ir neaizrauties ar pārāk lielām devām, jo var rasties riebums. Tālab es tagad kādu laiku no šī autora atturēšos.
2014-01-20
comments powered by Disqus